Alvils Zauers: Latvijas vēju spožums un posts

Ja paveramies Eiropas vēja atlasos, tad redzams, ka Latvijas rietumdaļas potenciāls ir līdzīgs Vācijas piekrastes, Nīderlandes, Dānijas, Lielbritānijas un Norvēģijas rādītājiem, labāki tie ir tikai pašā Norvēģijas un Lielbritānijas Ziemeļjūras piekrastē. Rajonos ar Kurzemes piekrastei līdzīgu vēja potenciālu patlaban atrodas lielākie dāņu, vācu un holandiešu vēja parki.

Latvijai ir senas vēja enerģijas izmantošanas tradīcijas - pirms otrā pasaules kara mūsu valstī darbojās ap 500 nelielas jaudas vēja elektrostaciju (VES). Iekārtas tām tika ražotas VEFā u.c. ražotnēs. Padomju laikā, attīstoties centralizācijai visās jomās, arī energoapgādē, šī nozare panīka. Sava loma te bija iespējai ērti saņemt tradicionālos energoresursus – naftu, gāzi un ogles, kuru izmantošana bija gan ērtāka, gan arī lētāka. Pēc neatkarības atjaunošanas 1995. gadā Ainažos “Latvenergo” uzstādīja pirmās divas lielākas jaudas VES. Deviņdesmito gadu otrā pusē VES sāka uzstādīt Kurzemes piekrastē. Šobrīd kopējā visu VES jauda Latvijā ir 26,4 MW, bet pagājušajā gadā tika saražoti 48 GWh elektroenerģijas. Tā gan ir tikai neliela daļiņa, ap 0,7 %, no kopējā Latvijā saražotā elektroenerģijas daudzuma. Ekonomikas ministrijas nākotnes aplēsēs figurē 5% robeža, bet vēja enerģētiķi uzskata, ka vēja enerģētikas daļa Latvijā saražotās elektroenerģijas kopapjomā varētu sasniegt pat 10 %. Tādējādi gan ierēdņi, gan speciālisti atdzīst, ka izaugsmes iespējas te ir gana lielas. Tomēr, kaut gan pastāv šis viedoklis un ir pierādīts vēja enerģētikas uzplaukums Eiropā, progress Latvijā šajā jomā ir apstājies. Kādēļ tā?

ES prasības un Latvijas situācija

ES mērķis ir panākt, lai atjaunojamā enerģija 2010. gadā būtu vismaz 12 % no kopējā ES enerģijas patēriņa. Latvija, parakstot līgumu par iestāšanos ES, apņēmusies panākt, ka līdz 2010. gadam no atjaunojamajiem energoresursiem tiktu ražoti 49,3 % no valsts iekšzemes elektroenerģijas patēriņa. Zināms, ka minēto solījumu ierosināts iekļaut topošajā Elektroenerģijas tirgus likumā.

Patlaban Latvijā no atjaunojamiem resursiem jau tiek ražoti 43 – 45 % elektroenerģijas – galvenokārt pateicoties Daugavas hidroelektrostaciju kaskādei. Salīdzinot ar vidējiem ES rādītājiem, tas ir lieliski - mēs esam ļoti “zaļi”, ES atpaliekot tikai Austrijas un Zviedrijas.

Kā zināms, pirmais atjaunojamo energoresursu izmantošanas atbalstīšanas veids Latvijā bija dubultā elektroenerģijas iepirkšanas tarifa piemērošana šādi saražotas elektroenerģijas iepirkumam. Tas tika noteikts 1995. gadā un sākotnēji izraisīja “mazo HESu” būvniecības bumu. Dubultā tarifa ēnā sākās arī privāto vēja elektrostaciju būvniecība, kas savu augstāko punktu sasniedza 2002. gadā, kad ekspluatācijā tika nodotas kopumā 37 VES, no kurām viszināmākais ir lielā steigā (ar no tā izrietošām sekām) tapušais Grobiņas vēja parks, ar 33 “Enercon” E 44 iekārtām, kuru futūristiskais skats tagad priecē un apbēdina tos, kas brauc pa Liepājas – Rīgas šoseju. Šobrīd pēc uzstādītās jaudas un iekārtu skaita Latvija ir vadošā vēja enerģētikas valsts Baltijas valstīs un arī bijušās PSRS teritorijā. No 2000. līdz 2003. gadam saražotās vēja enerģijas apjoms ir desmitkāršojies.

Miljonāru “spēlītes”

Ļaunākais, ko panāca ažiotāža, kas tika sacelta presē un citos masu mēdijos, īpaši saistībā ar nebūšanām “mazo HESu” būvniecības un ekspluatācijas jomā, kā arī ar intrigām ap Grobiņas vēja parka tapšanu - tā nomelnoja pašu reģeneratīvās enerģijas izmantošanas ideju. Lai gan, ne jau hidro vai vēja enerģija te pie vainas, drīzāk te var būt runa par valsts iestāžu nespēju vai nevēlēšanos savlaicīgi radīt noteikumus (gan saprātīga atbalsta, gan tehniskos) un pēc tam kontrolēt to izpildi. Tā Latvijā tika diskreditēta tendence, ko Eiropas sabiedrība vērtē kā vienu no nākotnes attīstības cerībām enerģētikā.

ES pieredze šajā jomā rāda, ka šādu projektu īstenošanā var gan panākt sabiedrības atbalstu, gan sekmīgi iesaistīt arī plašāku sabiedrību. Piemēram, gan Vācijā, gan Dānijā vēju parku līdzīpašnieki ir vietējo municipalitāšu iedzīvotāji. Tas padara šos projektus sabiedrībai pievilcīgākus. Mēs esam tālu no tā. Mūsu prakse – tās ir Grobiņas Vēja parka aizkulises un miljonāru “spēles” saistībā ar Ventspils pievārtē plānoto vēja parku.

ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, tiekoties ar Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvjiem, sacīja, ka līdz šim Latvija ir izmantojusi tikai lielo Daugavas hidroelektrostaciju iespējas, bet vēja un biomasas iespējas mūsu valstī tikpat kā nemaz nav izmatotas. Izskaidrojums tam meklējams pagaidām zemajās elektroenerģijas cenās, kā arī nepilnīgajā likumdošanā, kurai būtu bijis jāpasaka, kā un cik lielā mērā valsts atbalsta atjaunojamo enerģiju izmantošanu. Pēc A. Piebalga domām Latvijā ir nepieciešams likums par atjaunojamās enerģijas izmantošanu.

Rietumeiropā tradicionāli tiek uzskatīts, ka ieguldījumi atjaunojamajā enerģijā rada arī jaunas tehnoloģijas un darba vietas, kā arī veicina konkurētspējas paaugstināšanos. Iekārtu ražošana šajā jomā ir izvērtusies par vērā ņemamu ekonomikas jomu visas Eiropas mērogā un nav noslēpums, ka pastāv zināms spiediens no šī biznesa aprindām, kas vērš savu skatu arī Austrumeiropas virzienā. SIA “Servis Husmann Balt”, kas ir vācu inženiertehniskās firmas “Wilhelm Alberts GmbH” pārstāvji, plāni Grobiņas un Durbes laukos un Grobiņas vēja parka pārpirkšana minēto tikai apstiprina.

“Latvenergo” konservatīvisms

Galvenais objektīvais šķērslis vēja enerģētikas izmantošanai ir tā ātruma nepastāvība. Tas mainās ne tikai sezonas vai gada ietvaros, bet arī katru dienu. No pētījumiem zināms, ka vēja ātrums atsevišķos gados mainās +/- 20 % robežās. No tā izriet arī vēja saražotās elektroenerģijas apjoma svārstības. Tas, ka vējam ir strauji mainīgs un grūti prognozējams raksturs, ir viens no iemesliem, kas darītu bažīgu jebkuru elektroenerģijas pārvadītāju, kas atbild par sistēmas stabilitāti kopumā. “Latvenergo” te nav izņēmums - tas kontrolē vairāku desmitgažu laikā izveidojušos sabalansētu sistēmu, kas Latvijā nodrošina stabilu un kvalitatīvu elektroenerģijas piegādi. Jebkuras stabilas sistēmas iezīme ir konservatīvisms. “Latvenergo” skatījumā jauni vēja parki varētu būt tie, kas tikai rada jaunas problēmas ar balansēšanu, nevis dod kādu vērtīgu papildinājumu valsts enerģijas bilancē, bez tam svarīga varētu būt arī monopolista nevēlēšanās ielaist elektroenerģijas tirgū jaunus dalībniekus.

Vēja enerģijas prognozēšana ir sarežģīta, arī salīdzinot ar Daugavas HESiem, tādēļ jo šādu staciju ir vairāk, jo arī svārstību iespējas lielākas un līdz ar to arī nepieciešamība pēc jaudas rezervēm. Ja Latvijai pašai būtu savas balansēšanas jaudu rezerves, tad vēl nekas, bet, iepērkot šādu sistēmas balansēšanai nepieciešamo enerģiju, jārēķinās ar cenu, kas būs augstāka nekā stabilām iepriekš plānotas elektroenerģijas piegādēm. Tādēļ “Latvenergo” vēja stacijas tikai sarežģī darbu un rada liekas problēmas, ne tikai tehniskās, bet arī finansiālās. Turklāt ne pārāk labu iespaidu atstāj arī paša “Latvenergo” pieredze ar abām Ainažu VES. Arī Grobiņas vēja parka izstrādātās elektroenerģijas apjomi ne tuvu nav tik lieli, kā to varētu vēlēties.

Tagadne un perspektīvas

Pašlaik atjaunojamās enerģijas attīstības regulēšana un atbalstīšana tiek īstenota ar kvotēšanas palīdzību, t.i., licenci VES uzstādīšanai var iegūt, ja saņemta kvotas daļa, vai ir konkrēts elektroenerģijas pircējs. Pēc kvotēšanas sistēmas ieviešanas jaunu atjaunojamos energoresursus izmantojošu elektroenerģijas jaudu ieviešana kavējas -2004. gadā bija izsniegtas atļaujas četru VES būvei, no tām divām VES ar kopējo jaudu 750 kW tika apstiprināts elektroenerģijas iepirkuma tarifs 33 Ls/ MWh., bet pārējās divas VES ar kopējo jaudas apjomu 10,48 MW pārdos elektroenerģiju par vienošanās cenu. Šogad kvotu vēja enerģētikai nav vispār.

To, ka attīstība ir pārāk lēna un, šādi turpinoties, ES solītais mērķis elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem var netikt sasniegts, atzīst arī atbildīgo ministriju ierēdņi. Bet, kā zināms, pret valstīm, kas nepilda saistības, ko tās uzņēmušās, ES piemēro sankcijas.

Cenas kļūst pievilcīgākas

Pēdējā laika fosilo energoresursu cenu kāpums rada situāciju, kad VES saražotās kWh pašizmaksa tuvinās fosilā kurināmā ražotās elektroenerģijas pašizmaksai. No “Wind Power Monthly” prognozes izriet, ka ap 2020. gadu vēja enerģija izmaksu ziņā kopā ar dabasgāzi būs lētākie enerģijas ražošanas avoti.

Jāsaka, ka vēja enerģijai nepieciešami mazāki kapitālieguldījumi, salīdzinot ar citiem atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas veidiem - 667,66 LVL/kWh. Tai ir arī viszemākās vidējās ražošanas izmaksas - ap 3 sant./kWh.

Pēc SIA “Rietumu Elektrosistēmas” datiem Latvijā augsta kWh (ap 0,040 Ls/kWh) pašizmaksa ir pirmos deviņus VES ekspluatācijas gadus (saistīta ar kredītsaistību kārtošanu ar bankām). Sākot ar desmito ekspluatācijas gadu pašizmaksa strauji krītas. Vidēji 1 kWh izmaksas VES divdesmit gadu ekspluatācijas periodā ir ap 0,021 Ls/kWh.

Neskatoties uz līdzšinējā atbalsta neveiksmēm, vēja enerģijas izmantošanas tālākā attīstība Latvijā ir neizbēgama, gan tādēļ, ka mums ir vēja resursi, bet ir problēmas iegūt citus resursus, vai arī tos izdevīgāk ir eksportēt, piemēram, šķeldu, gan arī tādēļ, ka vējš, kā resurss neko nemaksā.

Vēja elektrostacijas Latvijā