Arī pašā Rīgas centrā, Daugavas kreisajā krastā pie dzelzceļa tilta, ir līdzīga vieta. Te ar Velns pirms pāris gadiem esot nometis pamatīgu laukakmeni, kurš laikam krītot sašķēlies divās pamatīgās daļās. Kur tas stiepts un kurš no Rīgas baznīcu gaiļiem šoreiz pilsētu nosargājis, skaidru ziņu nav. Tāpēc atgriezīsimies mūslaiku realitātē un liksim mieru šiem aizlaiku pasaku un teiku personāžiem. Daugavmalā pie dzelzceļa tilta, tur, kur Velns esot akmeni nometis, mani negaidot pārsteidz sirms laulāts pāris – tūristi no Zviedrijas. Tā kā rudens diena ir silta un saulaina, abi, nofotografējuši viens otru uz Vecrīgas torņu fona, uzdūrušies lielam akmenim, kas viņiem atgādinot pieminekli. Tā nu abi divi ieinteresēti man vaicā – kam par godu tas te stāvot? Kad esmu paveicis gida un Rīgas patriota svēto misiju, ņemos pats šo akmeni vēlreiz papētīt. Izrādās, ka nezinātājs patiesi var tik minēt, kāpēc šis akmens te atrodas. Nav nevienas rakstu zīmes, kas skaidrotu – kam, kāpēc un par ko šis sašķeltais laukakmens šeit uzstādīts. Latvijas vēstures zinātājs gan varbūt izfunktierēs, ka akmenī pagrūti saskatāmās iekaltās trīs zvaigznes vedina domāt par kādu vēsturisku notikumu, kas saistāms ar šīs valsts tapšanu vai ko tamlīdzīgu… Un viss. Par pārējo var tik minēt, neko nevar skaidri zināt. Nu gluži kā tajā senajā, labajā ,,Credo,, dziesmiņā par tām četrām meitenēm, kas kailas peldēties iet… Kāds visam iepriekš teiktajam ir sakars ar kailām meitenēm? Ļoti vienkāršs! Patiesība ir kaila, tāpēc mums no tās ir kauns, tāpēc mēs to mēģinām apģērbt. Padarīt to ne tik ļoti kailu. Laikam arī mūsu vēsture ir tādi pati kaila peldētāja, jo šķiet, ka mums no tās arī ir kauns. Tāpēc akmenim, piedodiet - piemineklim, uzraksta nav. Jo nevar taču būt, ka visi tie daudzie ierēdņi, kuriem par to būtu bijis jāatbild, to vienkārši nav pamanījuši.
Līdzīga situācija ir ar pieminekli Brīvības cīņu laikā kritušajiem britu jūrniekiem pie Daugavgrīvas cietokšņa. Piemiņas vieta un neliels piemineklis ir, uzraksta nekāda. Atkal neko nevar skaidri zināt, atliek tikai minēt… Okupācijas muzejs tikai 1998. gadā tika iekļauts ārvalstu amatpersonu vizīšu protokolā. Ik pa brīdim uzvirmo runas, ka to varbūt pārcels uz citu, ne tik prestižu un labu vietu. Atliek tik minēt, vai to ,,nenoslēps,, kādā grūti pieejamā un attālā vietā. Līdz cik grādiem ziemā izdodas uzsildīt tā iekštelpas, arī nevienu īpašu neinteresē… Piecpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas nezin kāpēc vēl joprojām nav skaidra elementāra lieta – mazā valstī valsts vēsturei jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam. Tikai lielvalstis un impērijas (arī sabrukušās!) to var atļauties mācīt globālā kontekstā. Par to, ka ar patreizējo sistēmu kaut kas īsti labi nav, liecina arī tas, ka tikko vēstures eksāmenu nokārtojis skolnieks kā pirmo mūsu Valsts prezidentu min nevienu citu kā… Māri Čaklo! Atliek tik minēt…
Bet var jau būt, ka galu galā nemaz nav tik traki, varbūt tās ir tikai manas sakāpinātās emocijas? Jo tūlīt taču būs gan Lāčplēša diena, gan Valsts svētki. Visur atkal plīvos sarkanbaltsarkanie karogi, uz to krāšņā fona daudz tiks runāts par patriotismu un arī mūsu vēsturi. Tā kā reizēm novembrī jau pūš tāds paskarbāks ziemelis un krīt slapjš sniegs, ieģērbsim tik to mūsu kailo meiteni (vēsturi!) tādā pabiezākā kažociņā, lai nenosalst. Un tad jau viss notiks!