Kā jau ierasts, ne pētnieki, ne statistiķi, ne arī ziņotāji nav ņēmuši vērā parādības vēsturisko aspektu. Ja viņi izlasītu Māras zemes hronista Baltazara Rusova rakstīto, ka lielākie Eiropas dzērāji ir vācieši, prūši un latvieši, tad viņi izprastu arī latvju žūpības dinamiku, un ka, salīdzinot ar 16.gadsimtu, mēs tagad esam nevis trešajā, bet ceturtajā vietā. Būdams skaidrā prātā un labi apzinoties, ka lielākai daļai Delfu lasītāju nav ne mazākas jausmas par viduslaiku sadzīvi, esmu nolēmis uzņemties apgaismotāja lomu. Bet kā citātu avotu izmantošu profesora Aleksandra Grīna Pasaules vēstures II.sējumu (Rīgā, 1929.g).
Un tā, 16.gadsimtam sākoties un mestram Valteram fon Pletenbergam kārtējo reizi uzvarot Pleskavas kņazistes karapulkus, Māras zemē iestājas ilgstošs miers. "Māras valsts arī tajos laikos ir vārti Krievijai un Lietavai uz Rietum-Eiropu, un pilsētas (Rīga, Tērbata, Rēvele, Narva un Pernava), atrazdamās šo vārtu pievārtē, rauš lielu peļņu un uzplaukst acīmredzot.", bet "reizē sākās arī šīs valsts iekšējā spēka sabrukums." Hronista Rusova vārdiem runājot, "Ordeņa bruņinieki, dzīvodami slinkumā un redzēdami tikai labas dienas, esot nogrimuši netiklībā nevien ar prostitūtām, bet arī precētām sievām, turējuši mīļākās... Tāpat dzīvojuši arī bīskapi un domkungi."
Apakšnieki sekojuši savu dvēseļu ganu un valdnieku priekšzīmei. Arī daudziem mācītājiem bijušas piegulētājas. "Mācītāji daudz nerūpējas par sprediķošanu, bet braukāja pa draudzi, apciemoja muižniekus un brīvzemniekus un piedalījās viņi izpriecās. Mācītāji cienīti nevis viņu sprediķu spēju un priekšzīmīgas dzīves dēļ, bet kā pikantu anekdošu stāstītāji un dūšīgi dzērāji." Hronists stāsta, ka arī latvji un igauņi bijuši dzimumu attiecībās tikpat izlaidīgi, kā viņu kakla kungi.
"Godībās tikai tas skaitījies par īstu vīru, kas spējis izdzert milzīgu alus kannu vienā vilcienā. Kas mācējis vairāk dzert, kauties, spēkoties, stāstīt treknākas anekdotes un lietāt spēcīgākus lāstu un lamu vārdus, tās sēdināts goda vietā. Dzīres parasti beigušās ar grandiozu kaušanos turpat dzīru telpās, tā kā dāmām nācies glābties uz galdiem un soliem, lai netiktu kādam iereibušam varonim pa zobena vēzienam. Katrās godībās parasti nogalināts kāds viesis un vairāki ievainoti." Kungu dzīrēs mieloti un dzirdīti arī viņu kalpi, bet pie atsevišķa galda. Visā Māras valstī gāja kā pa mūžīgām kāzām, un tas pats Rusovs apgalvo, ka viņas vāci zinājuši visas pasaulēs nerātnas dziesmas, kuras dziedājuši ar lielu patiku jauni un veci.
Katoļu ticība zemniekiem patika labāk, jo tai bija vairāk svētku dienu. "Vasarā pati lielākā dzeršana notika tirgos, un pie baznīcām jau svētku priekšvakarā uzstādītas milzīgas alus mucas. Apkārtējo novadu zemnieki ieradās jau sestdienā un dejoja un dzēra cauru nakti. Svētdienā visi dievlūdzēji bija pilnā, bļaustījās un taisīja baznīcā tādu lērumu, ka grūti bija sprediķi sadzirdēt. Pēc dievkalpojuma turpat pie baznīcas atkal sākas dzeršana un dejas, skanēja dziesmas un dūdas. Dzeršanai turpat sekoja pamatīga izkaušanās un pie baznīcas notikusi arī viena otra slepkavība, nemaz jau nerunājot par netiklību." Sevišķi grandiozi svinētas Jāņa un Pētera dienas. Tad visi ciemi un ciemati, muižas un pilsētas laistījušies vienās svētku ugunis un visur dzerts, dziedāts, spēlēts un dejots.
Bija arī lokāli svētki. "Ciemi un ciemati bija sadalīti vakos. Katram vakam bijis uzlikts par pienākumu rudenī sarīkot muižniekam greznas viesības, uz kurām ieradušies visi vaka zemnieki. Kad kungam nomaksātas gadskārtējās nodevas, sākusies dzeršana, kas ilgusi vairākas dienas. Alus dzerts no tik lieliem kausiem, ka tie derējuši arī bērnu nomazgāšanai. Dzēruši, kamēr acis līdušas no pieres laukā, dzērāji viens otra vairs nevarējuši saredzēt un krituši gar zemi. Kas pēdējais palicis kājās, tas otrā dienā cildināts kā nezin kāds varonis Agrāk kritušie mēģinājuši no jauna laimi un dzēruši atkal. Turpat vingrinājušies dzeršanas mākslā arī mazi zēni, tikai no mazākiem traukiem. Vaku svētki ilgusi no Miķeļiem līdz Ziemas svētkiem." Starp svētkiem un gavēni laba kamanu ceļa dēļ svinētas kāzas. Un atkal dzerts un dziedāts. Tad atkal nāk vasara, nāk Jāņi...
Dzert un dziedāt patīk man
Šodien, tā kā rītu.
Dziedu, kamēr balss man skan,
Dzeru, kamēr krītu.
Tā, lūk, gāja senčiem. Bet mēs noslīdējām no trešās vietas uz ceturto. Šai negatīvajā dinamika skaidri saskatāma pozitīva tendence, ko Eiropas pētnieki nav pamanījuši. Pērn ikviens no mums izdzēra tikai ap 80 litru alkohola (šņabja, konjaka, brendija, vīna un, protams, alus). Ja šos skaitļus reizināsim ar iedzīvotāju skaitu, tad mums sanāk 180 miljonu litru. Viens mazs ezeriņš, kā tai dziesmā:
Kaut būtu mūsu zemīte
Viens alus ezeriņš!
Tad es kā mazais asariņš
Tur iekšā peldētu.
Vai tiešām dziesmā skan ilgas par nepiepildīto sapni?