Ķelti, būdami zemkopji un lopkopji, dzīvoja ciešā saskaņā ar dabas ritumu, tam pakārtodami arī savus svētkus un svinamās dienas. Tagad mūsu apritē ir četri gadalaiki, bet senākos laikos ļaudis iztika tikai ar diviem – ziemu un vasaru. Pavasaris un rudens, īpaši vairāk ziemeļos esošās zemēs, bija tik vien kā īss un gandrīz nesamanāms pārejas mirklis starp ziemu un vasaru. Vasara sākās 1.maijā, kad tika svinēti svētki, kurus sauca par Beltainu. Ziemas sākums, savukārt, bija 1.novembrī. Šos svētkus ķelti sauca par Samheinu. Stāsta, ka vēl tagad īri tieši tā sauc šo dienu. Helovīns jeb Visu svēto diena šajā datumā parādījās krietni vien jaunākos laikos, kad kristīgā baznīca itin bieži savas svinamdienas pielāgoja pagāniskajam kalendāram, lai tā novirzītu pagānus no "nepareizā" ceļa un atņemtu tiem iespēju svinēt savus svētkus. Taču tas jau ir pilnīgi cits stāsts.
Kā tad senie ķelti sagaidīja ziemas sākumu? Jo vairāk ēdienu tika likts galdā un dažādāki tie bija, jo labāk. Īpašs gods tika ierādīts putrai, kuru vārīja no visiem tobrīd pieejamajiem graudiem. Piens, gaļa, zivis, alus – viss, ko paši izaudzēja, nomedīja, nozvejoja, nonāca uz svētku galda. Senie ķeltu priesteri druīdi īpašu maģisku spēku piedēvēja skaitļiem 3, 7, un 9. Tādam arī vajadzēja būt dažādu ēdienu skaitam uz svētku galda, jo tas nodrošināja labklājību un pārticību nākotnē.
Visos ķeltu svētkos liela un īpaša nozīme bija ugunij. Tā simbolizēja Sauli, dzīvību, siltumu, deva savu svētību un auglību. Mainoties gadalaikiem, visos pavardos tika izdzēsta tur esošā uguns, bet druīdi kalnu galos iededza jaunu svēto uguni, no kuras ar iedegtu lāpu palīdzību tā nokļuva līdz katram pavardam. Veco, savu laiku nokalpojušo, simboliski nomainīja jauna uguns. Vēl visi kalna galā sastājās aplī un gāja apkārt iedegtajai svētajai ugunij, tā gūstot spēku, labu veselību un aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem. Cauri ugunskura dūmiem veda lopiņus, jo dūmi tos attīrīja un pasargāja nākotnē no visa ļaunā. Arī šāda ugunskura pelni un ogles bija ar dziedniecisku spēku, tos plaši izmantoja tautas dziedniecībā. Kā cēlās debesīs ugunskura dūmi – pēc tā zīlēja, cik laba un izdevusies būs nākamā gada raža un norises. Pie svētās uguns iededzināja lāpas un ar tām apstaigāja savus laukus un mājas, tā nesot svētību saviem īpašumiem nākošajā gadā. Vēl jaunas meitas zīlēja, vai tiks pie vīra nākošajā gadā un visi pārģērbušies gāja ķekatniekos. Pētot seno ķeltu paražas, nākas atzīt, ka mūsu senčiem – senajiem baltiem un ķeltiem, bijis daudz kopīga, svinot gadalaiku maiņas.
Šodien no svētku senā satura un idejas pāri palikusi vien pārģērbšanās, taču arī tā zaudējusi savu jēgu un nozīmi - Iedodiet saldumus vai izjokosim! Tas ir vienīgais mūsdienu sausais atlikums, kuru šajā laikā TV mums bagātīgi pasniedz īsteni holivudiskā lētuma mērcē. Var jau vēl meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc šādi sveši erzacsvētki pie mums iedzīvojušies? Vai tiešām pie visa vainīgi tikai naudas kārie tirgotāji, kuri peļņas dēļ gatavi pārdot da jebko? Varbūt tāpēc, ka mums pašiem ir pārāk daudz melno lentīšu piekāršanas dienu pie Valsts karoga? Varbūt tāpēc, ka pat Valsts Dzimšanas dienu esam iemanījušies padarīt teju vai par globālu sēru dienu un pat tad nemākam patiesi priecāties? Esam pilnīgi pazaudējuši interesi par pašu gara mantojumu un tajā ieslēptajām vērtībām?
Sestdien, starp citu, Rīgā tika atklāts piemineklis Ernestam Brastiņam. Cilvēkam, kurš noteikti ieņem nozīmīgu un mūžam paliekošu vietu mūsu Valsts vēsturē. Neviens TV kanāls savās vakara ziņās, pat garāmejot, nepieminēja šo notikumu. Svarīgāks bija kāds referendums Serbijā, ziņas par starptautisku darbaspēka migrāciju, Afganistānā un citur ārzemēs notiekošais. Arī tas par kaut ko liecina. Kaut vai – par elementāru savas Valsts vēstures nezināšanu. Bet varbūt atbilde jāmeklē kur citur?
Un vēl. Senie ķelti negraizīja šo dabas brīnumu - ķirbi, kuram ir ļoti liela uzturvērtība un pat piemīt daudzas kaites dziedinošas īpašības. Ķirbji tolaik, starp citu, vēl nemaz nebija atvesti no Amerikas uz Eiropu. Tāds, lūk, īsumā iznāca stāsts par Helovīnu.