Antra Koka: Irākā karš ir neuzvarams. Kur liksim Irākas bāreņus un kroplos?

Līdz ar to, amerikāņiem šis karš vairs nav aktuāls. Vēl jo vairāk, liela daļa amerikāņu pat ir aizmirsuši, ka ASV armija atrodas Irākā. Neesmu lietas kursā, kurā Irākas pilsētā pašlaik notiek lielākās cīņas, kurš guvis pārsvaru pār kuru, varu runāt tikai par to, kas notiek ASV sabiedrībā, kurā pašlaik dzīvoju. Tad varu teikt droši - ASV sabiedrībā attiecībā uz Irāku lielā mērā nekas nenotiek. Par to nekur nerunā - ne mājās, ne darbā, ne uz ielas (jau iepriekš atvainojos, ja kāds tomēr kaut kur par to runā). Televīzijas ziņas vai avīžu lapās garām skrienot gan var manīt tādus tekstus kā - "Pieci ASV karavīri gājuši bojā helihoptera apšaudē" vai " 50 Irākas iedzīvotāju nogalināti bumbas sprādzienā iepirkuma centrā". Bet kurš tad tādiem tekstiem pievērš uzmanību?! Tā ir ikdienas mediju rutīna, ja tā var teikt.

ASV karavīri atgriežoties no Irākas parasti ir šokā par to kontrastu, kāds ir "tur" (Irākā) un "šeit" (ASV). Viņi braukuši turp, atdot savas dzīvības tēvzemes labā, aizstāvēt savu tautu pret terorismu. Viņi šāvuši cilvēkus, briduši dubļus un elpojuši putekļus, zaudējuši rokas un kājas, degošās liesmās apdedzinājuši sejas, lai tikai aizstāvētu ASV. Bet atbraukuši atpakaļ viņi redz, ka tautai viņu pūles ir pilnīgi vienaldzīgas, viņus neviens nesagaida ar uzvaras saucieniem, gluži otrādi, bez nožēlas par karā zaudētajiem materiālajiem izdevumiem, kas skaitāmi miljardos ASV dolāru, vidusmēra amerikāņa attieksmi pret karu var raksturot ar nesen dzirdētu izteikumu - "No one gives a sh*t about Iraq" ("Neviens nedotu nenieka par Irāku").

Kaut arī daudzi savā apziņā nespēj tvert patiesību, tomēr karš notiek reālajā dzīvē. Nogalināšana Irākā notiek šajā pašā reālajā laikā un telpā. Nesen noskatījos dokumentālo filmu "The ground truth" par ASV karavīru atklāsmēm pēc atgriešanās no Irākas. Ar asarām acīs viņi stāsta par darīto. Viens no stāstiem ir aptuveni šāds - pret ASV vienību reida laikā tiek raidīti šāvieni no attālas aptuveni 50 cilvēku lielas irākiešu grupas. Grupa ir liela - tur ir gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni. Bet šāvējs ir tikai viens. Distance ir tik nepārskatāma, ka nav iespējams noteikt, kurš ir īstais šāvējs. Un amerikāņi, pēc jau ierastas pavēles, ņem un nošauj visu grupu pēc kārtas, lai nav tā, ka darbs paliek nepaveikts un šāvējs atstāts dzīvs. Jo karā ir tikai viens spēles noteikums - "nogalināt uzbrucēju". Un, ja šis karš nav stāsts par nogalināšanu (karā ieinteresētie lieto citādus vārdus, tādus kā - nostabilizēšana, aizstāvēšana u.c.) bet gan par miera uzturēšanu, tad kāpēc ir tik daudz nogalināto? Līdz ar katru uzbrucēju tiek paņemts desmitiem un simtiem nevainīgu cilvēku dzīvību.

Nezinu kā Latvijā, bet man, dzīvojot ASV, ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš ir savtīgs un vienpusīgs prezidenta Buša pasākums. Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga man vienmēr ir pārsteigusi ar savu spēju nostāties politiski pareizā un gudrā pozīcijā. Arī Irākas kara sakarā. Uz Irākas karu, ņemot vērā Latvijas – ASV progresīvās attiecības (ļaujiet pasmīnēt), latvieši bija jāsūta. Skaidrs, Latvijai nebija lielas izvēles, jo aiz šī projekta slēpās daudzi citi Latvijai labvēlīgi projekti ar miljoniem, ja ne miljardiem dolāru nākotnē. Bet par politiskajām spēlītēm ir jāmaksā. Bušs maksās un jau tagad maksā ar savu ļoti zemo atbalstu ASV sabiedrībā. Un tāpēc rodas jautājums, vai arī Latvija maksās?

Aiz katra Irākas karā nogalinātā slēpjas cilvēks ar savām cerībām un mīlestību uz dzīvi. Cietušo vidū ir fiziski un garīgi sakropļoti bērni, kas palikuši bez vecākiem, sievietes, kas palikušas bez vīriem, un vīri, kas palikuši bez sievām, ne reti bumbu sprādzienos bojā gājusi ir pat visa ģimene. Vai kāds no šo tekstu lasošajiem ir gatavs šķirties no sava bērna tikai tāpēc, ka kādam Bušam vai Vairai Vīķei - Freibergai ir galvā ienākusi laba ideja pasaules pārkārtošanā? Pēc politiķu domām Irākas iedzīvotajiem tam ir jābūt gataviem. Jā, galinātāji ir arī paši vietējie nemiernieki, bet kas cits viņiem deva šo rīcības brīvību, ja ne ASV iejaukšanās Irākas iekšējās lietās?

Kaut arī Huseins ir pakārts, Irākas karš turpinās. Vai Latvija lūgs piedošanu cilvēkiem par to, ko tā ir nodarījusi ar savu piedalīšanos? Ja kāds grib iebilst, ka Latvijas karavīri jau nu gan nešauj, tad man ir jautājums - ko gan citu viņi tur dara? Ar ko viņi šajā karā atšķiras no ASV karavīriem? Ja ASV nav sirdsapziņas, vai tāda ir Latvijai? Vai Latvija dos mājas Irākas bārenīšiem un sakropļotajiem? Varbūt šādu bēgļu patversmi ierīkosim Prezidentes pilī? Jo Latvija vairs nav tikai mazs punkts lielās kartes vidū, no kura nekad netiks prasīta atbildība, t.i., atbildība ne tik daudz politiskā, cik cilvēciskā ziņā.