Kas tad ir raksturīgs šiem "austrumiem"?
Visvairāk – nekritiska varas bijāšana. Vara – jau dēļ sava statusa vien, pilnīgi neatkarīgi no tās īpašībām, no izcelsmes, tiek atzīta par autoritāti, kurai bez domāšanas jāpakļaujas un jāklanās, lai tas būtu cars vai kompartijas ģenerālsekretārs. Līdzīga nekritiska un pat verdziska pakļāvība "austrumu" kultūrā tiek sagaidīta visās sociālās hierarhijas pakāpēs – no augstākās līdz zemākajām. To labi atspoguļo kādreiz padomijā populārais teiciens "ti načaļņik – ja durak; ja načaļņik – ti durak" (tu priekšnieks – es muļķis; es priekšnieks – tu muļķis).
Latvijas kultūrvidē tāda nekritiska "tukšas" autoritātes pieņemšana nav bijusi raksturīga. Tieši otrādi – vācu, zviedru un luterānisma kultūras ietekmē jau kopš 19. gs. brīvlaišanas un pat pirms tam sāka veidoties pilsoniskā sabiedrība – ar uzskatu un biedrošanās brīvību un kritisku attieksmi pret jebkuru autoritāti. Ne velti pret despotisko cara režīmu tieši Latvijā 1905. gada revolūcija izpaudās visspilgtāk. Līdz ar to arī Latvijas politiskajā kultūrā, kāda tā izveidojās pēc neatkarīgās valsts izcīnīšanas, nebija pieņemts zemoties varai kā autoritātei. Jo Latvijas rietumnieciskā kultūra prasa autoritāti iegūt, pierādīt tiesības būt autoritātei.
Man ir bijusi iespēja salīdzināt šīs divas kultūras mikrolīmenī, strādājot 70.-os un 80.-os gados studentu celtnieku vienībās – gan "rietumnieciskās", gan "austrumu" tipa. (Nesaku "latviešu" un "krievu", jo politiskās kultūras vērtības, nevis etniskā piederība te ir būtiska.) Tad lūk, "rietumnieciskajās" vienībās "komandieris" bija "viens no visiem". Ja viņš gribēja būt autoritāte, tad to vajadzēja iemantot – ar prātu un asprātību, fizisku spēku un izturību, prasmi kārtot lietas ar darbu vadītājiem un sadalīt resursus (sadzīves ērtības un iespējas nopelnīt) visas vienības interesēs. Citādi bija "austrumu" tipa vienībās: komandieris un "komisārs" jau pēc noklusējuma (automātiski) bija tādi kā pusdievi. Attieksme bija vienkārša – tu esi priekšnieks, tāpēc cienām, mīlam un baidāmies. Ap šo iecelto priekšniecību ātri izveidojās izredzēto un pietuvināto grupiņa. Tā tad arī drīz vien savāca labākos resursus (vietas, kur varēja vieglāk un vairāk nopelnīt), pārējiem atlika pakļauties pavēlēm bez ierunām un samierināties ar daudz mazāku atlīdzību pēc darba beigām.
Neraugoties uz pirmskara Latvijas rietumnieciskajām tradīcijām, kas sīksti turējās kaut vai minētajā studentu vidē, "austrumu" politiskā kultūra pamazām iesūcās Latvijā. Visātrāk – "pa virsu peldošajos" slāņos, kuru vienīgais vadmotīvs vienmēr ir materiālo labumu gūšana vienalga kādiem līdzekļiem un saukļiem. Toreiz tas bija vislabāk iespējams, "taisot karjeru" kompartijas un valsts pārvaldes un ideoloģiskās iestādēs. Šajās aprindās cilvēki ātri apguva ne tikai, piemēram, padomju latviešu pieklājības (iztapības) un uzrunas veidu (Jāni Jurjevič! Aina Raimondovna! Līga Janovna! utt.), bet arī citas "austrumu" tradīcijas, jo sevišķi – nekritisko klanīšanos "autoritātei" (augstākam amatam).
Pēc neatkarības atgūšanas šīs tradīcijas pamazām atkāpās no Latvijas. Interesanti bija vērot, piemēram, žurnālistu izturēšanās maiņu pret "valsts pirmajām personām". Attieksme pret pirmo valdības vadītāju Ivaru Godmani bija ļoti bijīga. Žurnālisti viņu cienīgi uzklausīja, tikai bikli kaut ko pavaicāja un tad pacietīgi noklausījās garus monologus, nekad nepārtrauca pusvārdā, neuzdeva neērtus jautājumus. Pēc tam, ar katru nākamo ministru prezidentu žurnālisti kļuva arvien "bezkaunīgāki", jautājumi – arvien neērtāki. Tagad viņi pret pirmajām personām jau izturas kā pret vienkāršiem mirstīgajiem.
Zināmai tautas daļai liekas, ka tas nu vienreiz ir par daudz. Piemēram, "Dienas" lasītāja sūdzas: "Netika ievērota elementāra žurnālista uzvedības kultūra - jaunievēlētajam prezidentam metās virsū ar jautājumiem, nestādoties priekšā nedz personīgi, nedz no pārstāvētā medija puses, pārtraucot atbildētāju un neļaujot izteikties citiem!" (http://www.vdiena.lv/lat/sarunas/politics/newmps/380/). Ievērojams rakstnieks un žurnālists sašutis: "… šis biezais trīsstāvīgais vārds bija nepārprotami adresēts… visaugstākajai valsts amatpersonai. Par tādu lietu vajadzētu tiesāties." (Neatkarīgā, 29.06.07.). Cits cienījams rakstnieks un žurnālists uzsver: "Mēs gaidām no līdera visu, nevis prasām tam – vadi mūs." (Neatkarīgā, 30.06.07.).
Tātad: mums ir (ielikts) prezidents. Mēs saucam "uvažajem" (cienām!) un lūdzam viņam: "vadi mūs!". Bet izrādās, mēs pat nezinām, KAM mēs to prasām, jo: "Jūs domājat, ka Eiropa zina, ka The Economist zina, kas ir un ko var Valdis Zatlers. Ne velna viņi nezina. Jo viņi – tāpat kā mēs, tāpat kā mēs – lietojam to Zatleru, kāds tas tika iztaisīts kampaņas pastiprinātājos." (op.cit.)
Tas jau ir bēdīgi – mēs nezinām un arī neprasām: no kurienes prezidents? kāpēc tieši viņš? ar ko un kā priekšā viņš izpelnījies būt par prezidentu? kāpēc viņš izvirzīts un ievēlēts (iecelts) par prezidentu? kas dod mums pārliecību, ka viņš labāk nekā visi citi iespējamie kandidāti varēs pārstāvēt šo valsti? (normāli jautājumi, ko līdzīgās situācijās uzdotu rietumu politiskās kultūras cilvēki).
Kā jau minēju, "austrumi" nesniedzas pārāk tālu uz ģeogrāfiskajiem austrumiem – tie iestiepjas tikai nekritiskas varas pielūgsmes pārņemtajā un (kāda sakritība!) korupcijas un nabadzības izmocītajā Eirāzijas vidienē, jo nedaudz tālāk jau atsākas Rietumi. Piemēram, sakarā ar 10 gadiem, kopš Honkonga atdota Ķīnai, kāds no Honkongas politiķiem atzīmēja, ka Honkongas politiskā dzīve pagaidām ir noritējusi normāli, bet kas notiks, ja Ķīnas varas iestādes ieceltu Honkongai gubernatoru, ko vietējie nepieņemtu?! Mjā, Honkongas ķīniešiem tā laikam būtu problēma, bet mums?…
Laikam esam lielāki "austrumnieki" par ķīniešiem, jo tikai suminām: "Tu esi mans prezidents, slava Tev! Es gan nezinu, kas Tu esi, tikai vadi mūs!"