Andris Grīnbergs: Dokumentālā kino bardakdienas

Šogad pasākums sākās spīķeros pie Centrāltirgus. Uz sākumu neierados, jo pirmās filmas biju jau redzējis. Tāpēc ierados uz 1:00, kad pēc programmas bija paredzētas četras dokumentālās filmas. Nobrīnījos, ka vēl nebija beigusies iepriekšējā filma "Vai viegli būt jaunam?" un noskatījos tās beidzamās 20 minūtes. Filma lieliska, lai arī biju to jau redzējis agrāk, garlaicīgi nebija. Kad filma beidzās, gaidīju, kad uzliks nākošo, bet uz skatuves tika paziņots, ka uzstāšoties grupa "Otra puse", kuras muzicēšanai vajadzēja sākties pirms minūtēm 40. Vēl kādas 10 minūtes pagāja bezdarbībā, līdz tika salaboti mikrofoni un skandas. Un tikai tad grupa sāka izpildīt savas dziesmas.

Filmas, uz kurām biju ieradies, sāka rādīt ar 50 minūšu nokavēšanos. Kāpēc tik liela kavēšanās, nezinu, neviens neuzskatīja par vajadzīgu to paskaidrot. Traucēja arī visai piesmēķētā vide gan laukā, gan spīķeru iekšpusē, bet kā jau šad tad nesmēķētājiem tas gadās - nācās vien pierast. Pēc pēdējās filmas beigām skatītāji tika aicināti ierasties arī uz dokumentālā kino seansiem nākošajās trīs dienās kinoteātrī "K.Suns".

Nākošajā dienā devos pēc biļetēm. Līdz tam mani mazliet mulsināja fakts, ka nekur nebija rakstīts, cik tās maksā. Tāpēc nodomāju, ka pasākums vismaz skolēniem un studentiem varētu būt bezmaksas līdzīgi kā pagājušajā gadā. Tomēr izrādījās, ka par vienu seansu, kuri caurmērā ilga mazliet vairāk par stundu, jāmaksā 2.10 Ls. Negribu apgalvot, ka dokumentālais kino nav tādas summas vērts, bet diez vai tā ir tā lieta, kas pulcē daudzus maksāt gribošus cilvēkus. Jau pirms gada pasākumā bez maksas vismaz studentiem un skolēniem kinoteātrī bija daudz tukšu vietu. Un arī piektdienas pirmo seansu nevēroja sevišķi daudz cilvēku. Uz otro gan sanāca pilna zāle, bet to var izskaidrot gan ar to, ka rādīja pašmāju studentu veidotās filmas, gan arī ar faktu, ka lielai skatītāju daļai gluži vienkārši bija bezmaksas ielūgumi.

Kad sākās pirmā filma, jutos mazliet apmulsis, ka tā jāvēro, paralēli cenošoties salasīt visai ātri zibošus subtitrus angļu valodā. Neko tādu nebiju gaidījis un jādomā, ka ne es vienīgais, jo kinoteātrī "K. Suns" lielākoties savas filmas rāda dublētas latviešu valodā vai vismaz ar subtitriem. Šis mīnuss piemita pilnīgi visām ne-Latvijā veidotajām filmām un tikai par diviem no septiņiem seansiem rīkotāju mājas lapā tika norādīts, kādā valodā tie būs. Izdales materiālos tādas informācijas nebija vispār.

Šad tad mazliet atšķīrās anotācija no tā, ko varēja vērot filmā. Piemēram, igauņu filmai "Stīga" anotācijā bija rakstīts, ka stāsts būs par kādu Volli, kurš noskaņo klavieru stīgas, bet filmā varēja vērot vienīgi klavieru izgatavošanas procesu. Izskatījās, ka filmā nav pat izteikta galvenā varoņa, kur nu vēl atsevišķs stāsts par to.

Piektdienas otrajā seansā bija paredzēta arī filma "Par labo, slikto un deju karalieni". Nerādīja. Vienkārši un bez paskaidrojumiem. Tā it kā programmā šīs filmas programmā nemaz nebūtu bijis.

Cerēju, ka nākošajā dienā varēs iztikt bez šādiem sīkiem un tomēr visai nepatīkamiem starpgadījumiem. Tāpat arī domāju, ka, lai arī pasākuma organizācija regulāri pieklibo, filmu kvalitāte no tā taču necietīs. Izrādījās, ka esmu kļūdījies.

Ierados uz sestdienas otro seansu 19:00. Tā kā šoreiz nerādīja vietējo studentu filmas, zāle bija visai tukša, šķiet, atnākuši bija kādi 20 cilvēki. Samulsu, ka neviens nepārbaudīja biļetes ne pirms otrā, ne trešā seansa. Nodomāju - varbūt tie tagad ir bezmaksas seansi? Nogāju pat līdz kasei pajautāt, vai uz nākošo dienu biļetes arī maksā 2.10 Ls par seansu un sev par nelielu pārsteigumu saņēmu apstiprinošu atbildi.

Pirmā filma bija "Vecāks par 10 minūtēm". Tā ataino dažu skatītāju emocijas leļļu teātra izrādes laikā. Ir vērts redzēt šo filmu. Un es to šajā vakarā redzēju aptuveni 1.15 reizes. Šķiet, kādam tur augšā bija ieslēdzies režīms "atkārtot", kas tika ievērots tikai pēc kādas minūtes vai divām.

Otrajā seansā kā pirmo varēja vērot filmu "Manas mājas". Filmā bija ļoti daudz dialogu un diskusiju, no kurām nenieka nesapratu. Gluži vienkārši nebija subtitru ne latviešu, ne angļu, ne arī kādā citā valodā. Skanošo, kā varēja noprast - rumāņu valodu, es diemžēl nepārvaldu. Vai skatītāji par to pirms filmas tika pabrīdināti? Protams, nē. Vai kāds par to atvainojās pēc filmas? Arī nē. Un tā es (šķita gan, ka ne es vienīgais) 64 minūtes nīku mērenā garlaicībā.

Otrajai filmai "Ape Maria" jau bija subtitri angļu valodā, par ko šoreiz biju patiešām priecīgs. Diez cik interesanta šī filma nešķita, bet, ja gribu būt pilnīgi objektīvs, tad nespēju šo filmu vērtēt, jo pilnībā neesmu to redzējis. Filmas beigas tika gluži vienkārši norautas.

Pēdējā filma, kas sarakstā bija paredzēta kā otrā, bet, par laimi, tika pārcelta uz beigām, bija "Dzīve un citi būvlaukumi". Īsti nezinu par ko tā bija, jo filmas darbība norisinājās man nesaprotamā valodā un subtitru atkal nebija. Tā kā nosēdēt kinoteātrī vēl 37 minūtes, neko daudz nesaprotot, man negribējās, gāju prom. Filmu skatīties palika divi cilvēki.

Nodomāju aiziet uz kasi un paprasīt atpakaļ naudiņu par biļeti, jo galu galā divām filmām nebija subtitru un vienai trūka beigu. Kase bija jau slēgta un pa to laiku man garām uz izeju pagāja viens no diviem atlikušajiem skatītājiem. Varbūt tas viens atlikušais dzirdēja arī administrācijas atvainošanos, ja izturēja līdz beigām? Nez kāpēc šaubos…

Kad mājās internetā iedomājos palūkoties, vai rīkotāju mājas lapā tiešām nav norādīta informācija par filmu subtitriem, secināju, ka sestdienas trešā seansa tajā vispār nav. Kas "K. Sunī" notika svētdien, nezinu, jo saprotamu iemeslu dēļ izvēlējos savu laiku kinoteātrī nepavadīt.