Ik dienas ir nepieciešams rūpēties par latviešu valodas kopšanu, pareizrunu, pareizrakstību un vārdu krājuma paplašināšanu. Un mums katram sava dzimtā valoda arī ir jāmācās visu mūžu, tikai tā to var pilnveidot, dziļāk izprast un rezultatīvi populārizēt.
Uzsverot latviešu valodas lietojuma nepieciešamību sabiedriskajā jomā, bieži tiek atstāts novārtā valodas kvalitātes jautājums un tas, ka visvairāk mūsu valoda ir tikusi kropļota padomju gados. Atceroties šīs lietas, tiktu novērsti vairāki pārpratumi.
1946. gadā ar LPSR MP noteikumiem (nr. 480), ņemot vērā no Krievijas iebraukušo padomju latviešu KP biedru uzskatus, svītrots mīkstinātais r, aizsākot ilggadīgu latviešu valodas pielāgošanu krievu valodai. 1956. gadā par "buržuazisku" tika atzīts ch. Tad nu labāk varēja arī atšķirt – padomju pilsoni Rihardu no "Rietumu specdienestu aģenta", trimdas tautieša Richarda. Vēl bija posms, kad padomju Latvijā nedrīkstēja svešvārdos lietot nevienu garumzīmi. Bija sarakstā piemēram "literatura", "ķimija", "matetmatika" u.c. Tad atļāva svešvārdos uzlikt vienu garumzīmi. Tikai vienu, ne vairāk, ne mazāk. Tika iets uz to, lai latviešu valodu pilnīgi pielāgotu krievu valodai, vēlāk ieviestu kirilicu un – līdz mūsu valoda izzustu pavisam.
Atgūstot neatkarību, jau 1990. gadu pirmajā pusē LR MK atcēla LPSR MP noteikumus, līdz ar to, spēku zaudēja arī absurdās prasības par valodas striktu normēšanu pēc staļinlaika un padomju krievu parauga. Nu vairs neviens LR likums vai normatīvs akts neaizliedz ne latviešu valodai dabiskā mīkstinātā r, arī ch, vai garā ō lietošanu tur, kur tas vajadzīgs pēc latviešu valodas pareizrakstības normām un izrunas. Nav likumdošanas kārtībā pieņemta arī "latviešu padomju alfabēta" bez ch, un ŗ - jo tādu šobrīd pieņemt būtu absurdi gan no valodnieciskā, gan valodas sociālās attīstības viedokļa Taču — joprojām turpinās inerce.
Arī es, tāpat kā daudzi citu, vienā no Rīgas vidusskolām ilgus gadus čakli apguvu t.s. padomju normēto latviešu valodu. Un tikai mazliet vēlāk uzzināju, ka latviešu valodā Latvija ieviesušās divas rakstības — viena ir pasaulslavenā latviešu valodnieka, LU prof., J. Endzelīna un citu pārstāvētā rakstība, otra ir joprojām inerces dēļ kultivētā t.s. "padlatviešu" (apzīmējumu ieviesis U. Ģērmanis) vai — es teiktu — padomju vai pesimistiskā rakstība (pārstāv A. Blinkena, V. Skujiņa) Kāpēc padomju? Tāpēc, ka tika mākslīgi uzspiesta ar okupācijas varas lēmumiem un stingri uzraudzīta. Kāpēc pesimistiskā? Tāpēc, ka neveicina latviešu valodas kvalitatīvas attīstības iespējas, bet gan pretēji - padomju normatīvu un gadu gadiem iesīkstējušas domāšanas dēļ, apgalvojot, ka padomju gados nomāktajai latviešu valodai nav nepieciešami dabiski uzlabojumi (ignorējot arī demokratiskuma pamatprincipus) pretojas latviešu valodas daudzveidīgumam piem., mīkstinātam r, kas paplašina jēdzienisko lauku, padziļina vārdu nianses un kopumā uzlabo latviešu valodas kvalitāti. Piem., mēra (pilsētas galvas) kapi vai mēŗa (slimība) kapi, vara (valdība) pamatus lika vai vaŗa (metāla) pamatus lika, gara (garīguma) taka vai gaŗa (attālums) taka, bāru (krogu) dziesmas vai bāŗu (bāreņu) dziesmas. Kvalitatīvas valodas nianšu piemēri ir daudzi.. Mīkstinātais ŗ, ch vai gaŗai ō nav kāda stila vai modes lieta. Tas sakņojas latviešu rakstu un runas valodas tradīcijās.
Šobrīd latviešu valodniecībā norit neliela rīvēšanās starp pesimitisko skolu (Blinkena, Druviete, Skujiņa u.c.) un latvisko tradiciju sekotājiem (Grīsle, Kušķis, Loja u.c.) Tomēr pesimistiskā valodniecības skolas pāstāvi (dažādās komisijās, aģentūrās) saņem apm. 90 proc. valsts financējuma, kas atvēlēti latviešu valodai. Latviskās valodniecības pasākumus financē trimdas organizācijas un daži turīgi atbalstītāji Latvijā. Pesimistiskā skola ir dzīvotspējīga laikā, kad tiek aktīvi noliegts nacionālais kultūras mantojums un nedabīgas, varmācīgi izveidotas etniskas situācijas dēļ ir apgrūtināta latviešu valodas funkcionālitāte un apdraudēta tās nākotne. Vairāki pesimistiskās latviešu valodnieku skolas filologi tajā pašā laikā ļoti iecietīgi izturas pret dažādiem citvalodu (īpaši krievu) vārdu aizguvumiem un popularizē svešādas sintakses formas latvisku izteicienu vietā.
Latviešu valodas kvalitātei lielā mērā ietekmē arī politiķi un tas, kā viņi to dara. Piem., Vairas Vīķes Freibergas pirmsprezidentūras laika grāmatās un ar roku rakstītajās vēstulēs ievēroti gan mīkstinātie ŗ, gan ch, uzsvari svešvārdos likti atbilstoši oriģinālrakstībai. Jautājums ir, kāpēc viņa neko nav darījusi, izmantojot prezidentūras autoritāti, lai atlabotu padomju gados noplicināto rakstību un pievērstu uzmanību valodas kvalitātei? Vai tāpēc, ka savas prezidentūras pirmajā mēnesī iestājoties pret stingrāka Valsts valodas likuma pieņemšanu (1999) viņa pavēra plašas iespējas latviešu valodas lietojuma jomas sašaurināšanai un līdz ar to nepārtrauktai sabiedrības cīņai par Valsts valodas funkcionālitiāti un daudz mazāk par patiesu kvalitāti? Un kāpēc Vīķe Freiberga vēlākos gados varbūt pat apzināti kropļoja savu izteiksmi publiskā telpā? Pozitīvs valodniecisks pavērsiens ir tas, ka pašreizējam prezidentam Valdim Zatleram ir krietni labāka un baudāmāka latviešu valoda par iepriekšējo amatpersonu.
Par mūsu valodas kvalitātes jautājumiem ieteiktu katram izlasīt nupat iznākušo, daudzveidīgo Rasmas Grīsles grāmatu Spēkildze (Rīga, Antava, 2007) un recenzijas lielākajos Latvijas preses izdevumos. Filoloģijas doktore ļoti pamatoti un pārdomāti runā par šīm lietām.
Lai arī Latvijas sabiedrība bieži vien nav īpaši prasīga pret polītiķiem, pirms izteikties publiskā telpā, arī un Īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās būtu rūpīgi jāpārbauda savas zināšanas valodniecība un Latvijas Republikas likumdošanā. Citādi skaistie vārdi par "valsts valodas kropļošanas nepieļaušanu" skan dikti liekulīgi un īsti padomiski.
Tad jau mums būtu jāiztiek bez Gunara Janovska romānu pārpublicēšanas, jo ir autora strikta norāde – ievērot latviešu pareizrakstības normas (ar ō, ch, ŗ), būtu vienmēr jābrīnās, kāpēc mūsu brāļu leišu (gluži kā jebkuŗas citas Vakarzemju kultūrtautu valodās) laikrakstos un reklāmās acīs vien duras ch, jo viņi vienkārši neievēroja un neievēro padomju lēmumus. Un jātaujā — kāpēc mūsu pašu bērni piepeši dabiski pasaka "kuŗš" vai "mūzikāls", atbilstoši augstvērtīgai latviešu valodai. Tikai nez kāpēc mēs paši viņiem vēlāk uztiepjam joprojām padomju gadu pseidovalodnieciskos lēmumus.
Un visbeidzot, O. Kastēnam vajadzētu paklikšķināt sava datora taustiņus un, cerams, izbrīns pārietu gan par mīkstināta r, gan par garā ō rakstību. Ja vien šis ministrs proporcionāli vairāk savā ikdienā nelieto kirilicu.
Katrā ziņā laiks rit savu gaitu. Un retorika padomju normatīvu garā arvien vairāk izsauc negatīvu sabiedrības rezonansi un līdz ar to — liek vairāk pievērsties latviešu valodas vērtību izpratnei.