Valdis Ziemelis: Vai ebreji valda pasauli?  (38)

Kohrana domubiedrs ir britu psiholoģijas profesors Ričards Linns, kura veiktie psihometriskie pētījumi liecina, ka aškenazi ebrejiem ir visaugstākais vidējais rādītājs vispārējās inteliģences standarta testos no visām etniskajām grupām, par 7–17 punktiem pārsniedzot vidējo intelekta līmeni (100). Taču daži statistiskie dati par Izraēlu, kur dzīvo aptuveni puse aškenazi ebreju, liecina, ka tur mītošo ebreju inteliģences vidējais koeficients (94) ir zemāks nekā Anglijā (100) vai Honkongā (107). Paši pētnieki gan atzīst, ka šie rezultāti nav sevišķi ticami.

Pētījumā par aškenazi ebreju inteliģenci, ko veikuši Jūtas universitātes profesori Gregorijs Kohrans, Džeisons Hārdijs un Henrijs Hārpendings, atzīmēts, ka Eiropā dzīvojošajiem ebrejiem no 9. līdz 18. gadsimtam bija aizliegts strādāt daudzās plaši izplatītās profesijās, tajā skaitā lauksaimniecībā. Tāpēc liels skaits ebreju pievērsās darbiem, kur vajadzīga laba izglītība, piemēram, tirdzniecībai un finansēm, kur dažos darbos Baznīca savukārt aizliedza pieņemt kristiešus. Veiksminieki spēja uzaudzināt vairāk bērnu līdz pilngadībai, nododot nākamajām paaudzēm vairāk savu gēnu nekā mazturīgie. Biežās vajāšanas mudināja ebrejus pievērsties izglītībai, ko var viegli paņemt līdzi, pārceļoties uz jaunu vietu. Ebreji reti apprecēja citas ticības pārstāvjus, izveidojot noslēgtu cilvēku loku, kas ietekmēja gēnu veidošanos vismaz 9 gadsimtu laikā 35 paaudzēs.

Ebrejiem ir daudz izcilnieku

Ebrejiem ir daudz izcilnieku dažādās jomās: Alberts Einšteins, Zigmunds Freids, Leonards Bernsteins, Tomass Manns, kuriem ir aškenazi izcelsme. Cilvēki, kuri pieder šai etniskajai grupai, ir dāsnāk apveltīti ar talantiem nekā citi, atzīts žurnāla "National Geographic" pētījumā. Eiropas izcelsmes ebreji ir tikai 3% no ASV iedzīvotājiem, bet viņi veido 27% amerikāņu, kuri ieguvuši Nobela prēmiju. Taču aškenazi esot vairāk pakļauti ģenētiskām un nervu slimībām dabiskās atlases procesā, iespējams – lai tādējādi vairotu smadzeņu spējas.

Kembridžas universitātes izdevums "Journal of Biosocial Science" ralsta, ka aškenazi galvenokārt strādāja darbos, kur augstāka inteliģence nodrošināja ekonomisku veiksmi, pretstatā citiem iedzīvotāju slāņiem, kur vairākums bija zemnieki. Viņi dzīvoja tādos apstākļos, kādos ekonomiskā veiksme noteica arī lielāku pēcnācēju skaitu. Ienesīgos darbos strādājošiem ebrejiem parasti bija 5, 6 vai vēl vairāk bērnu. Trūcīgākajām ģimenēm bija sliktāki dzīves apstākļi un mazāk bērnu. Gadsimtu gaitā Eiropas ebreji intelekta jomā apsteidza citus, taču viņus biežāk apdraudēja iedzimtas slimības, ko izraisīja gēnu mutācija. Piemēram, Jeruzalemes specializētajā slimnīcā no Gauhera slimības ārstējas pacienti, kuru darbā ir nepieciešams inteliģences koeficients virs 120 – zinātnieki, akadēmiķi, ārsti, grāmatveži.

Ja dabīgā izlase veicinājusi īpaši augsta inteliģences līmeņa veidošanos aškenazi, vai līdzīgs process notiek arī citās etniskajās grupās? Loģiski būtu meklēt atbildi, pētot kādu citu cilvēku kopu, kam raksturīgas īpašas nodarbes un sociāla un bioloģiska noslēgtība. Piemēram, Indijā šāda grupa ir parsi, seno zoroastriešu pēcteči, kas emigrēja no Persijas uz Indiju 8. gadsimtā. Līdzīgi ebreju kopienām viduslaiku Eiropā, parsi meklē dzīvesbiedrus faktiski tikai savu tautiešu vidū. Viņu vairākums ir saimnieciski veiksmīgi tirgotāji un uzņēmēji. Un parsi arī ir vairāk pakļauti slimībām, piemēram, Parkinsona kaite, krūts vēzis un tamlīdzīgām, nekā viņu kaimiņi. Mūsdienās aškenazi daudz biežāk precas ar citu etnisko grupu pārstāvjiem, tāpēc Kohrans uzskata, ka viņiem raksturīgais augstākais inteliģences koeficients un saslimstība ar ģenētiskajām slimībām varētu ar laiku mazināties.

Vai cilvēka genoms neatšķir krāsas?

Ideja par dažām etniskajām grupām piemītošu lielāku inteliģenci aizvien izraisa strīdus pētnieku vidū. 2000. gadā pabeigtajā cilvēka genoma projektā secināts, ka visu rasu cilvēki ir par 99,9 procentiem ģenētiski identiski. Tolaik runāja, ka cilvēka genoms "neatšķir krāsas". Taču nesen ASV žurnālā "Psychology, Public Policy and Law" publicēts pētījums, kur atzītas aziātu, balto un melno cilvēku vidējā inteliģences koeficienta atšķirības. Ontario universitātes profesors Filips Raštons un Bērklijas universitātes psihologs Artūrs Džensens secinājuši, ka šīs atšķirības par 50% nosaka gēni. Raštons pauž: "Rasu atšķirības parādās jau 3 gadu vecumā, pat tad, ja bērnu māšu izglītība un citi raksturojumi bijuši vienādi. Tāpēc šīs atšķirības nevar saistīt tikai ar nepietiekamu izglītību, jo šis faktors vēl nav stājies spēkā".

Islāmticīgajiem pārņemot Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, tur dzīvojošajiem ebrejiem radās jaunas iespējas tirdzniecībā starp šī apgabala valstīm un Rietumeiropu. Veidojoties pilsētām, ebreji kā izglītoti ļaudis varēja pamest lauksaimniecību un apmesties pilsētās, lai tur liktu lietā savas prasmes. Toreizējā islāma kalifāta centrā Bagdādē ebreji pievērsās finanšu darījumiem, ko vēlāk turpināja Rietumeiropas pilsētās. Ebreju tirgotāji devās uz rietumiem, atjaunojot savu klātbūtni Vidusjūras rietumu apvidū. 9. gadsimtā Kārlim Lielajam apvienojot franku zemes ar Ziemeļitāliju, Rietumeiropā iestājās īss stabilitātes posms. Tas deva iespēju ebreju tirgotājiem atkal apmesties teritorijās uz ziemeļiem no Alpiem. Kārlis savās zemēs deva ebrejiem tādas tiesības, kādas viņiem reiz bija Romas impērijā. Atgriežoties franku zemēs, daudzi ebreju tirgotāji atsāka darbību finanšu jomā, tajā skaitā naudas aizdošanu jeb augļošanu. Jāpiebilst, ka Baznīcas noteikumi liedza kristiešiem aizdot naudu peļņas nolūkā. Kopš tā laika ebreju dzīve Eiropā ir labi dokumentēta. 11. gadsimtā aškenazi bija kļuvuši arī par Toras un Talmūda skaidrotājiem.

DNS analīze liecina, ka aškenazi ebreju senči pa tēva līniju ir no Tuvajiem Austrumiem. Mātes ģenētiskā izcelsme bija grūtāk nosakāma, taču arī tā saistīta ar Tuvajiem Austrumiem, faktiski nepieļaujot iespēju, ka aškenazi DNS būtu pievienoti gēni no Eiropas iedzīvotājiem. Aptuveni pusei no aškenazi ebrejiem ir ģenētiskā saite tikai ar 4 sievietēm. Šīs DNS praktiski nav citu tautību iedzīvotājiem.

Izmanto visas iespējas

1290. gadā ebrejus izraidīja no Anglijas, 1394. gadā – no Francijas, 1400. gadā – no vairākiem Vācijas apgabaliem. Viņi devās uz austrumiem – Poliju, Lietuvu, Krieviju. Šajā vairākus gadsimtus ilgajā posmā ebreju ekonomiskā aktivitāte izpaudās tirdzniecībā, uzņēmējdarbības vadībā un finanšu pakalpojumos, un jo sevišķi augļošanā.

15. gadsimtā lielākā ebreju kopiena ārpus Palestīnas bija Polijas un Lietuvas apvienotajā valstī, kas aptvēra zemes no mūsdienu Latvijas līdz Rumānijai. Vēlāk šo apgabalu pārvaldīja Krievija, Austrija un Vācija, un tā bija aškenazi ebreju galvenā apmešanās vieta līdz pat holokaustam. Aškenazi ebreji izveidoja akadēmiskus centrus Polijā, Lietuvā un Krievijā, bet 19. un 20. gadsimtā notika masveidīga izceļošana uz rietumiem, lai glābtos no grautiņiem, turklāt rietumos bija lielākas ekonomiskās iespējas. Kopš 1750. gada aškenazi veido Amerikas ebreju kopienas vairākumu.

Par sefardiem dēvē ebrejus, kuru senči dzīvojuši Spānijā un Palestīnā. Jeruzalemes pētniecības centra darbinieks Daniels Elazars, kurš pētījis aškenazi ebreju demogrāfisko vēsturi pēdējos tūkstoš gados, atzīmē, ka 11. gadsimta beigās 97% no pasaules ebrejiem bija sefardi un tikai 3% aškenazi. Vēl 17. gadsimta vidū 2/3 ebreju bija sefardi, bet 18. gadsimta beigās šī attiecība kļuva pretēja, jo Eiropā dzīvojošo ebreju dzīves apstākļi bija daudz labāki nekā islāma zemēs. 1931. gadā aškenaziveidoja jau 92% procentus no pasaules ebrejiem.

Ir dažādas ziņas un aplēses, bet izplatītākā versija pauž, ka no aptuveni 8,8 miljoniem ebreju, kuri Eiropā dzīvoja 2. Pasaules kara sākumā, aptuveni 6 miljonus nogalināja holokaustā. Polijā gājuši bojā 3 miljoni ebreju (91% ), Ukrainā – 900 000 (82%) un no 50% līdz 90% citās Eiropas valstīs. No izdzīvojušajiem aškenazi ebrejiem pēc kara daudzi devās uz Izraēlu, Ameriku vai Austrāliju. Šodien aptuveni 80% no pasaules ebrejiem ir aškenazi.

Turpinās diskusija par to, kas ir ebreju akadēmisko panākumu pamatā un – vai to var saistīt ar kultūras, sociālajiem vai ģenētiskajiem faktoriem. Stīvens Vaizs, ASV galvenais rabīns pagājušā gadsimta 30-os gados, uzskatīja, ka Krievijas ebreji 19. gadsimta beigās vienlaikus izveidoja divus terorisma veidus – komunismu un cionismu, un tie abi bija jūdaisma paveidi. "Daži to sauc par marksismu, bet es – par jūdaismu", teica Vaizs. Gan komunisti, gan cionisti vēlējās valdīt pasauli. Komunisti gribēja izveidot pasaules dominācijas centru Maskavā, savukārt cionisti – Palestīnā.

ASV prezidenti ir Izraēlas pusē

Raugoties no mūsdienu tā dēvētā politkorektuma viedokļa, jāatzīst, ka ļoti asu ebreju raksturojumu savulaik veicis ASV pirmais prezidents Džordžs Vašingtons: "Ebreji darbojas pret mums nopietnāk nekā ienaidnieku armijas. Viņi ir simt reižu bīstamāki mūsu brīvībām un mūsu lielajam mērķim. Ļoti žēl, ka katrs štats jau sen nav viņus notvēris kā sērgu sabiedrībai un vislielāko ienaidnieku, kāds mums ir Amerikā". Taču mūsdienu vēsture liecina, ka ASV prezidenti vienmēr bijuši Izraēlas pusē. ASV prezidents Franklins Rūzvelts 2. Pasaules kara gados centās uzturēt labas attiecības ar Saūda Arābiju. Viņš bija rakstiski apsolījis karalim Saūdam, ka ASV nepieņems politiskus lēmumus par Palestīnu, neapspriežoties ar arābu valstīm. Kara beigās izveidojās cita politiskā realitāte, turklāt atklājās ebreju masu slepkavības holokaustā. Pēc Rūzvelta nāves par prezidentu kļuva Harijs Trumens, kurš labi izprata ģeopolitiskās realitātes. Turklāt viņš vēl pirms 2. Pasaules kara bija atbalstījis cionistu mērķus. Trumens uzskatīja, ka jāpilda britu diplomāta Balfūra 1917. gadā sagatavotajā deklarācijā dotais solījums par Palestīnu kā ebreju mājvietu. Bet ASV prezidents Džordžs Bušs juniors personiski norāja Malaizijas premjerministru Mahathiru Mohamedu par paziņojumu starptautiskās organizācijas "Islāma konference" apspriedē Malaizijā 2003. gadā, kurā pausts, ka "ebreji valda pasauli". Buša nepmierinātību ar Mahathira paziņojumu pauda ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa: "Šie izteikumi ir naidpilni un nepieņemami. Buša kungs uzskata tos par pretīgiem. Es nedomāju, ka tie ataino muslmaņu pasaules viedokli".

Malaizijas premjera paziņojumu nosodīja arī dažas Eiropas Savienības valstis, Austrālija un Izraēla. Savukārt 57 islāma valstu vadītāji sveica Mahathira runu ar ilgstošiem aplausiem. Mahathirs un viņa aizstāvji uzskata, ka viņa uzrunā uzsvērts gluži kaut kas cits, proti, ka pasaules 1,3 miljardus musulmaņu apsteidz daži miljoni ebreju, tāpēc nepieciešams izmantot lielāku vienotību un uzlabot izglītību, lai mierīgā ceļā aizstāvētu savas intereses. Mahathirs teica: "Ebreji valda pasauli ar starpnieku palīdzību. Viņi panāk, ka citi cīnās un mirst viņu vietā. Mēs esam musulmaņi, un ebrejiem nepatīk, ja musulmaņi virzās uz priekšu". Jāpiebilst, ka pirms 33 gadiem Mahathirs izteicies vēl asāk – ka "ebreji ir ne tikai ar līku degunu, bet naudas lietas saprot gluži instinktīvi".

Lai gan Malaizijas ārlietu ministrs centās mazināt skandālu, ko izraisīja Mahathira paziņojums, paužot, ka viņa teiktais esot "izrauts no konteksta", Malaizija tomēr atteicās oficiāli atvainoties. Ministrs teica: "Premjera vēstījuma mērķis bija ieteikt citu ekonomisko un politisko taktiku, lai apturētu vardarbību un sasniegtu galīgo uzvaru. Ļaudis par to nepriecājas, bet tāda ir realitāte: ebreji ir ļoti ietekmīgi". Sabiedriskās domas aptauja Amerikā liecina, ka 2/3 tur dzīvojošo ebreju paši nav ne domājuši, ne zinājuši, ka "valda pasauli". Toties vismaz vienu ebreju nepārsteidza Mahathira paziņojums. "Kāpēc viņam vajadzēja tik ilgu laiku, lai to aptvertu?" jautāja ASV bijušais valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. "Es valdīju pasauli – un, gribu piebilst, ļoti veiksmīgi – jau pagājušā gadsimta 70-os gados…"

Pretēji daudzu viņa kritizētāju apgalvojumiem, Mahathirs tomēr neaicināja uz vardarbību, bet gan uz domāšanu: "Ebreji divus tūkstošus gadu pārdzīvoja grautiņus, nevis dodot prettriecienus, bet domājot. Viņi izdomāja un centās īstenot sociālismu, komunismu, cilvēktiesības un demokrātiju, lai viņu vajātājiem liktos, ka viņi rīkojas nepareizi, un viņi varētu baudīt vienādas tiesības ar citiem. Tā viņi tagad ieguvuši kontroli pār vispēcīgākajām valstīm un viņi, šī mazā kopiena, kļuvusi par pasaules spēku. Mēs nevaram cīnīties pret viņiem tikai ar spēku. Mums jālieto arī smadzenes". Mahathirs uzskata, ka ebreji esot kļuvuši uzpūtīgi par savu spēku un veiksmi, tāpēc gan jau pieļaus kādas kļūdas, kas nekavējoties jāizmanto musulmaņiem. Viņš mudināja necensties stāties pretī visiem, bet mēģināt iegūt citu valstu iedzīvotāju atbalstu, un, nevis lūdzot viņiem palīdzību, bet dabūjot viņus savā pusē ar godīgo cīņu, lai palīdzētu sev pašiem. Savukārt ASV ebreju antidefamācijas līgas vadītājs Abrahams Foksmans uzskata Mahathira runu par "aicinājumu 1,3 miljardiem musulmaņu sākt svēto karu pret ebreju tautu". Tā tas turpinās.

Vai ebreji nosaka ASV ārpolitiku?

Izraēlas vēsturnieks Eliass Davidsons, ebrejs, bet cionisma pretinieks, uzskata, ka nav vajadzīgs Malaizijas premjera paziņojums, lai ievērotu acīnredzamo: ebreji nosaka ASV ārpolitiku un tādējādi lielā mērā arī pārvalda vairākuma valstu uzvedību. Viņa kolēģis Israels Šamirs, noraidot viedokli, ka apgalvojums par ebreju ietekmi uz ASV politiku būtu pielīdzināms Ādolfa Hitlera nacisma ideoloģijai, piekrīt, ka ebreji lielā mērā nosaka ASV politiku, kas savukārt atbalsta Izraēlu. Šamirs atzīst, ka "visi ebreji nav cionisti", taču uzsver, ka cionisti ne tikai bauda ebreju vairākuma atbalstu, bet arī patiešām "valda pasauli" vai vismaz to pasaules daļu, kas nepieciešama, lai kontrolētu ASV valdības āropolitiku. Viņš saka: "Ebreju lobijs nav "maza grupa cionistiski noskaņotu ebreju", bet gan ļoti ietekmīgu miljardieru, preses baronu un viņu atbalstītāju grupa, kas apvieno gan kreisos, gan labējos, gan ticīgos, gan lajus". Šamirs noraida Veinsteina viedokli, ka esot absurdi uzskatīt, ka neliela cionistiski noskaņotu ebreju grupa varētu noteikt patstāvīgās un pragmatiskās amerikāņu kapitālistu šķiras iekšējo vai ārējo politiku. Viņaprāt, pragmatiskie amerikāņu kapitālisti labi saprot, kas atbilst un kas neatbilst viņu personiskajām interesēm. Tāpēc pat pārliecinātais antisemīts bijušais ASV preizdents Henrijs Fords uzskatīja par labāku piekāpties, kad sadūrās ar ebreju nepārvaramo boikotu. Un ASV kongresmeņi aizvien ir vienoti atbalstā Izraēlai. Irākas karš ir nelaime, raugoties no amerikāņu kapitālistu veidokļa: tas nedod naftas ienākumus, bruņojuma pasūtījumus, atsvešina draudzīgās valstis. Taču amerikāņu kapitālisti zina, ka nostāšanās pret Izraēlu pazudinātu viņus personiski, tāpēc viņi neņem vērā "kapitālistu šķiras vispārējo interesi".

Kāpēc ASV atbalsta Izraēlu?

Līdzīgi daudziem, cenšoties saprast, kāpēc ASV valdība tik pastāvīgi atbalsta Izraēlu, Šamirs secinājis, ka izskaidrojums saistīts ar "ebreju lobija" ietekmi ASV un īpaši tā spējā ietekmēt svarīgas personas valdībā un uzņēmēju aprindās pieņemt lēmumus par labu Izraēlai, ko citādi pārliecinoši noraidītu. Citi pētnieki uzskata šādu izskaidrojumu par nepatiesu, apgalvojot, ka ASV valdības atbalsts Izraēlas politikai esot lielā mērā izdevīgs arī ASV korporāciju interesēm Tuvajos Austrumos, un amerikāņu politiķi, šo korporatīvo interešu vadīti, īstenotu šādu politiku arī bez ebreju lobija spiediena. ASV valdība, darbojoties lielo korporāciju interesēs, atbalsta Izraēlu, jo tā ir atslēga stratēģijai kontrolēt Tuvo Austrumu naftu. Lai mazinātu politisko spriedzi, ASV un tās partneri Tuvajos Austrumos kā galveno stratēģiju izvēlējušies novirzīt arābu valstu iedzīvotāju dusmas pret Izraēlu. Izraēlai jākalpo par "zibens novadītāju" politiskās un sociālās spriedzes mazināšanā Tuvajos Austrumos. Lai šī stratēģija darbotos, Izraēlai jāizraisa arābu valstu dusmas, ko tā arī dara, regulāri vēršoties pret palestīniešiem. Šī stratēģija paredz, ka ASV apbruņo Izraēlu, bet arābu režīmi var attaisnot savu nespēju "iedzīt ebrejus jūrā" ar Izraēlas militāro pārsvaru.

Cionisti Izraēlā gūst labumu, saņemot milzīgu militāro un ekonomisko palīdzību no ASV un kļūstot par valdošo eliti. Arābu valstu naids tikai palīdz cionistu elitei saglabāt varu Izraēlā, jo terora akti liek ebrejiem kļūt vēl neuzticīgākiem pret arābiem un secināt, ka viņus var pasargāt tikai cionistu vadītāji. Ebreju kopienas vadītāji Amerikā apzinās, ka viņu iekļūšana amerikāņu sabiedrības augšslānī ir drošāka, ja viņi atbalsta ASV politiku Tuvajos Austrumos, ko īsteno ietekmīgas ģimenes, kas līdzīgi Rokfelleriem, Melloniem, Getijiem un Fordiem nav ebreju izcelsmes.

Ariels Šarons: "Mēs kontrolējam Ameriku"

2001. gadā kādā strīdā starp Izraēlas bijušo premjerministru Arielu Šaronu, 'vanagu' un stingrās līnijas piekritēju, un ārlietu ministru un pašreizējo valsts prezidentu Šimonu Peresu, 'balodi' un diplomātu, pēdējais teica, ka Izraēlas politika, kas vērsta uz vardarbības turpināšanu, var "pavērst ASV pret mums". Uz to Šarons atteica: "Katru reizi, kad mēs kaut ko darām, jūs man sakāt, ka amerikāņi darīs to un darīs to. Es gribu jums teikt ļoti skaidri: neraizējaties par amerikāņu spiedienu uz Izraēlu, jo mēs, ebreju tauta, kontrolējam Ameriku. Un amerikāņi to zina".

Ja paturpina šo domu tā, kā to dara amerikāņu publicists Henrijs Makovs, tad sanāk, ka Amerika karo Afganistānā un Irākā, pakļaujoties cionistu spiedienam, un tad Mahathiram ir taisnība, ka ebreji valda Ameriku (un lielāko daļu pārējās pasaules) ar starpniekiem. Makovs uzskata, ka "brīvās pasaules" politiķi ir pārāk gļēvi, lai pretotos cionismam un "jaunās pasaules kārtības" jeb tā dēvētās globalizācijas ieviešanai. Šī jaunā pasaules kārtība paredz dot iespēju pasaules centrālo banku vadītājiem pārveidot savu plašo ekonomisko varu pastāvīgās globālās varas iestādēs. Viņu ietekme balstās aizdevumu monopolā. Viņi izmanto valdības aizdevumus, lai drukātu naudu, un atprasa nodokļu maksātājam miljardus procentu likmju veidā. Centrālās bankas, līdzīgi, kā ASV federālās rezerves, uzdod sevi par valdības iestādēm, taču patiesībā tādas nav, jo pieder aptuveni 300 ģimenēm, galvenokārt ebrejiem. Taču patiesības labad jāpiebilst, ka šāds stāvoklis izraisītu iebildumus arī tad, ja šo šauro īpašnieku loku veidotu, piemēram, luterāņi vai zulusi. Makovs, pats pēc tautības ebrejs, uzskata, ka šāds stāvoklis ir draudīgs, pat iznīcinošs gan visai cilvēcei, gan vispirms jau pašiem ebrejiem, par ko skaidri liecinot 2. Pasaules kara traģiskie notikumi. Šo milzu krāpšanu, kuras veiksmīgai turpināšanai un uzturēšanai paredzēts ieviest jauno pasaules kārtību, dižais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons svulaik raksturojis šādi: "Ir absurdi apgalvot, ka mūsu valsts var izdot obligācijas un nevar izdot valūtu. Abi ir apmaksas solījumi, tikai viens no tiem dod peļņu augļotājiem, bet otrs palīdz cilvēkiem".

Šodien faktiski vairs nevienam nav noslēpums, ka baņķieri kontrolē pasaules lielākās firmas, plašsaziņas līdzekļus, izlūkdienestus, pētniecības centrus, dažādus fondus un universitātes. Grāmatā "Ebreji" britu sociālais kritiķis Hilērs Beloks 1922. gadā rakstīja, ka britu impērija bija partnerība starp ebreju finansistiem un britu aristokrātierm, kurus bieži vienoja ne tikai darījumi, bet arī ģimenes saites. 19. gadsimta sākumā Londona kļuva par pasaules finanšu centru, un ebreju kā finansiālo darījumu kārtotāju intereses sakrita ar britu impērijas paplašināšanos.

Trumens kritizē ebrejus

"Es secinu, ka ebreji ir ļoti, ļoti savtīgi", 1947. gadā rakstījis ASV prezidents Harijs Trumens savā dienasgrāmatā, kas nesen atrasta viņam veltītajā bibliotēkā Independensā Misūri štatā. Trumena dienasgrāmatu publicējis ASV Nacionālā arhīva apgāds, un tajā ir aptuveni 5500 pierakstu par dažādām tēmām, no viņa mātes nāves līdz ķircinošai vārdu apmaiņai ar kādu britu aristokrātu. Taču vislielāko uzmanību piesaistījuši Trumena izteikumi par ebrejiem, kas veikti 1947. gada 21. jūlijā pēc prezidenta sarunas ar ASV bijušo finanšu ministru Henriju Morgentavu, pēc tautības ebreju. Morgentavs bija atnācis, lai runātu par kuģi ar 4500 ebreju bēgļiem, kuriem Britānijas varas iestādes, kas tolaik pārvaldīja Palestīnu, bija liegušas izkāpt krastā Palestīnā. Trumens raksta: "Viņam nebija nekāda pamata griezties pie manis ar šo jautājumu. Ebrejiem nav mēra sajūtas un arī nekāda priekšstata par pasaules lietām. Henrijs atveda tūkstoš ebreju uz Ņūjorku it kā uz laiku, bet viņi palika pavisam". Tad Trumens sāk kritizēt ebrejus: "Ebreji, manuprāt, ir ļoti, ļoti savtīgi. Viņiem ir vienalga, cik daudz igauņu, latviešu, somu, poļu, dienvidslāvu vai grieķu nogalināti vai vajāti kā pārvietotās personas, ja vien pret ebrejiem izturas īpaši. Taču, kad viņi tiek pie varas, lai tā būtu fiziska, finansiāla vai politiska, ne Hitlers vai Staļins nevar mēroties ar viņiem nežēlībā vai sliktā attieksmē pret vājāko. Dod vājākajam varu un nebūs atšķirības, vai viņam ir krievu, ebreju, nēģeru, uzņēmēja, strādnieka, mormoņa vai baptista vārds – viņš ir kā sajucis. Man ir zināmi ļoti, ļoti maz cilvēku, kas atcerētos savu agrāko stāvokli, kad atnāk turība…"

Šie izteikumi pārsteidza vēstures pētniekus, jo Trumens pazīstams kā prezidents, kurš pēc kara palīdzējis Eiropas ebrejiem un atbalstījis Izraēlas valsts atzīšanu 1948. gadā, kad ASV Valsts departaments bija pret to. ASV holokausta piemiņas muzeja direktore Sāra Blumfīlda uzskata, ka Trumena izteikumi ir "tipiska kultūras antisemītisma izpausme, kas tajā laikā bija parasta amerikāņu sabiedrības visās daļās". Bet Jeilas universitātes vēstures profesors Džons Gediss uzskata: "Tas bija pieņemams izteiksmes veids. Trumens bieži bija kritisks pret ebrejiem savās piezīmēs, bet tas nepadara viņu par antisemītu, jo viņš palīdzējis Izraēlas valsts izveidošanā".

Čērčils: ebreji paši atbildīgi par savām problēmām

Britānijas premjerministrs 2. Pasaules kara gados Vinstons Čērčils uzskatīja, ka ebreji "daļēji paši ir atbildīgi par antagonismu, no kā viņi cieš". To viņš paziņoja rakstā "Kā ebreji var cīnīties pret vajāšanu", kas uzrakstīts 1937. gadā, 3 gadus pirms stāšanās valdības vadītāja amatā. "Būtu viegli saistīt jauno antisemītisma vilni, kas brāžas pār Eiropu un ASV, ar vajātāju ļaunumu, taču tas neatbilst visiem faktiem", teikts rakstā. "Tas pastāv pat tādās zemēs kā Lielbritānija un ASV, kur ebreji un neebreji ir līdztiesīgi likuma priekšā un kur daudzi ebreji atraduši ne tikai patvērumu, bet arī izdevību. Šie fakti jāizskata jebkurā antisemītisma analīzē. Tie īpaši jāapsver pašiem ebrejiem. Jo var būt tā, ka neviļus viņi paši izraisa vajāšanu – un daļēji kļūst atbildīgi par antagonismu, no kā viņi cieš". Rakstā arī uzsvērts, ka "galvenais fakts, kas dominē ebreju un neebreju attiecībās, ir tas, ka ebrejs ir "citāds": "…Viņš izskatās citādi. Viņš domā citādi. Viņam ir citādas tradīcijas un izcelsme. Viņš atsakās tikt uzsūkts". Atbalsojot mūsdienu debates par daudzkultūru sabiedrību, Čērčils kritizē ebreju "savrupību" no plašākas sabiedrības un mudina viņus censties iekļauties tajā. Citviet Čērčils slavē ebrejus kā "saprātīgus, strādīgus, likumpaklausīgus" un mudina britus iestāties viņu pusē pret vajāšanu. "Nav tikuma rāmā padevībā ļaunumam. Sacelties pret nežēlību un ļaunumu un censties darīt tiem galu ir cilvēka iezīme", raksta Čērčils.

Daži ebreju vēstures pētnieki, piemēram, Hārvarda universitātes ebreju literatūras profesore Ruta Vise savā šā gada augustā izdotajā pētījumā "Ebreji un vara" izsaka šādu pieņēmumu: "…Ja ebreji nebūtu sacēlušies pret Romas impērijas varu mūsu ēras sākumā, viņi būtu palikuši uz dzīvi bībeliskajā Izraēla zemē un nebūtu izveidojusies ebreju diaspora, kas izmainīja Rietumu vēsturi". Vise arī pārmet Izraēlas vadītājiem Oslo vienošanās parakstīšanu 1993. gadā par Palestīnas atbrīvošanas organizācijas atzīšanu kā "pārlieku piekāpību". Taču viņas kritiķi uzskata, ka miera un politiska izkārtojuma panākšanai Tuvajos Austrumos ir vajadzīga tieši tā gudrība, kas ļāvusi ebrejiem izdzīvot visos laikos. Jo idejas nevar nogalināt, un tieši ebreji ir tie, kas devuši cilvēcei gūzmu visdažādāko ideju…

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" oktobra – jubilejas – numurā (Nr.50)