Pamatojot nepieciešamību atvērt tirgu strādniekiem no bijušās PSRS valstīm, tiek uzsvērts, ka viņi izmaksās daudz lētāk nekā no ES valstīm potenciāli pievilināmie darbinieki.
Tādējādi, nedaudz vienkāršojot, var izšķirt divas potenciālo imigrantu grupas: augsti kvalificētus un labi apmaksātus Rietumu profesionāļus un lētus viesstrādniekus ar ierobežotām prasmēm no bijušās PSRS.
Ekonomikas teorijā tradicionāli ir atbalstīta brīva darbaspēka kustība. Tomēr vairākums bagāto valstu ir izveidojušas barjeras darbaspēkam no mazāk attīstītām valstīm. Esmu darba devējs 180 cilvēkiem, tāpēc man šķita profesionāli svarīgi izprast, kādu ekonomisko iespaidu atstāj imigrantu grupas ar dažādu kvalifikācijas līmeni un vai migrācijas ierobežojumiem ir ekonomisks pamatojums.
Latvijā nav pētījumu par imigrācijas ietekmi uz ekonomiku, bet ASV šis temats apspriests ilgstoši. Arī Amerikā ir divas imigrantu grupas – augsti kvalificēti, labi apmaksāti legālie imigranti un mazkvalificēti, slikti apmaksāti imigranti no Latīņamerikas, kuri lielākoties ieceļo nelegāli.
Nevienam ekonomistam, arī man, nav šaubu, ka augsti kvalificēti imigranti nes labumu ekonomikai. 20. gadsimta sākumā izglītoti imigranti no Eiropas izveidoja Holivudu, 21. gadsimtā ASV ir daudz ieguvusi no augsti kvalificēta imigranta Sergeja Brina idejas par Google dibināšanu. Vai ASV tikpat iegūst no vienkārša meksikāņu melnstrādnieka?
Es iztirzāšu šo problēmu, to analizējot gan no vispārēja valsts jeb makroekonomiskā skatījuma, gan izvērtējot imigrācijas sekas mikroekonomiskā, atsevišķa uzņēmuma līmenī.
Makroekonomikas teorija un imigrācija
Klasiskajā makroekonomikas teorijā uzskata ka, ja krītas pakalpojuma cena un sabiedrība var patērēt vairāk šī pakalpojuma, ir noticis ekonomiskais progress. Gordons Hansons (2007), Kalifornijas Universitātes (Sandjego) profesors savā nesen publicētajā pētījumā izskaidroja, ka viesstrādnieki patiesi pazemina pakalpojumu cenas sektoros ar zemu darba ražību. Lētākas cenas ļauj nodrošināt lielāku patēriņu un šādi paātrina ekonomikas attīstību.
Tomēr viesstrādnieki nozīmē arī izmaksas un zaudējumus. Lielākie zaudētāji ir mazkvalificēti vietējie strādnieki. Džordžs Borjas (2003) no Hārvarda universitātes atklāja, ka ASV rajonos ar lielāku imigrantu īpatsvaru vietējo nekvalificēto strādnieku algas samazinās par 9 procentiem. Zaudētāji ir arī visi tie sabiedrības locekļi, kuri tieši neizmanto lēto viesstrādnieku pakalpojumus. Zemas kvalifikācijas imigrantu nodokļu maksājumi ir nelieli, taču tie patērē sabiedriskos labumus – ugunsdzēsēju un policijas pakalpojumus, ceļus, skolas, sabiedrisko transportu, mājokļus, ūdensapgādi, kanalizāciju, elektrību un valsts pārvaldes pakalpojumus. Amerikas Nacionālās Pētījumu padomes pētījumos (Smits un Edmonstons, 1997) atklājas, ka katru gadu viens amerikānis lētā darbaspēka imigrantu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai tērē vidēji par 230 dolāriem vairāk, nekā imigrants samaksā nodokļos. Imigrācijas Pētījumu centra (Kamarota, 2002) aprēķini rāda, ka amerikāņi, lai nodrošinātu sabiedriskos pakalpojumus zemas kvalifikācijas imigrantiem, gadā iztērē 10 miljardus dolāru no nodokļu maksātāju naudas.
Tātad ASV lētie viesstrādnieki nes labumu to nodarbinātājiem, bet ir finansiāls slogs pārējiem sabiedrības locekļiem.
Vienā kausā iesverot labumu dažiem darba devējiem, bet otrā novietojot slogu visai sabiedrībai, Borjas secināja, ka kopējais ASV guvums no zemi kvalificētu strādnieku imigrācijas ir varbūt tikai 0,2 procenti no iekšzemes kopprodukta. Hansons citē vairākus pētījumus, kuros aprēķinātais guvums ir nedaudz negatīvs vai nedaudz pozitīvs, bet vienmēr tuvs nullei.
ASV var izvēlēties piesaistīt papildu cilvēkus, pat ja tie kopumā nenes labumu, jo tā ir plaša, bagāta, ar augsti izglītotu darbaspēku un lielisku infrastruktūru apveltīta valsts. Latvijas infrastruktūra pēdējo gadu straujās izaugsmes rezultātā ir noslogota līdz maksimumam un bieži pat pārslogota – milzīgie sastrēgumi Rīgā, ceļu katastrofālais stāvoklis, iztrūkums enerģijas jaudās, skolotāju un ārstu trūkums ir tikai daži no daudzajiem simptomiem, kuri liecina par nepieciešamību veikt plašus ieguldījumus sabiedriskajā sektorā, tomēr tos liedz veikt nelielie nodokļu ieņēmumi un neefektīvais to izlietojums. Zemu atalgoti, maz nodokļus maksājoši viesstrādnieki, kas papildus izmantos mūsu jau tā nospriegto infrastruktūru, tikai pasliktinās šo situāciju. Latvijā viesstrādnieki palielinās arī jau tā kritisko tekošā konta deficītu, jo ievērojamu daļu algas nosūtīs uz savu dzimteni.
Tātad mazkvalificētie imigranti uzlabos to indivīdu finansiālo stāvokli, kuri izmantos viņu pakalpojumus, bet vienlaikus visas sabiedrības kopējais fiskālais stāvoklis pasliktināsies, kā arī palielināsies tekošā konta deficīts un tiks piebērtas ogles jau tā pārlieku ātrajam Latvijas attīstības tempam.
Un tomēr, kāpēc daudzi Latvijas uzņēmumi vēlas piesaistīt viesstrādniekus? Izpratni par šo jautājumu palīdzēs padziļināt mikroekonomisks skatījums uz ekonomisko progresu kapitālismā. To vislabāk apraksta bijušais Hārvarda universitātes profesors Jozefs Šumpēters (1934). Viņa metafora par "creative destruction" — kapitālismam piemītošo "radošo nojaukšanu", kas ir galvenais attīstības dzinulis — ir mūsdienu mikroekonomikas teorijas mugurkauls. "Radošo", jo kapitālisms ar kredīta palīdzību ļauj radoši izpausties ikvienam, sniedzot iespēju radīt jaunus, labākus darba organizācijas un ražošanas veidus, jaunas preces un pakalpojumus. "Nojaukšanu", jo kapitālismā ir arī zaudētāji. Tie, kuri reiz bija radījuši veiksmīgus uzņēmumus, nu pieredz, ka jaunie konkurenti noved tos līdz bankrotam.
Gluži kā lenšu magnetofonu ražotājus izkonkurēja kasešu magnetofoni, kurus, savukārt, aizstāja CD, bet tagad no tirgus izspiež mp3 ražotāji, tā mazos 90. gadu sākuma Latvijas kioskus izkonkurēja lielāki stūra veikaliņi, kurus tagad no tirgus izspiež mirdzošie lielveikali.
Kā radošā nojaukšana izpaužas ikdienā?
Uzņēmumam, kurā ir slikti noorganizēts darbs vai kurš ražo veca parauga preces, ir lielāka pašizmaksa, un tas nespēj konkurēt ar labāk noorganizētu uzņēmumu. Drīz vien tas vairs nespēj nodrošināt tirgus līmeņa algas, un sākas darbinieku trūkums. Šādam uzņēmumam vai nu ir jāpielāgojas un jāceļ darba ražīgums, vai arī konkurenti to pārspēs. Diemžēl daudzu uzņēmumu spēja adaptēties ir ierobežota. Viginss un Ruefli (2002) pierādīja, ka tikai 5 procenti uzņēmumu spēj būt labāki par konkurentiem ilgāk nekā 10 gadus no vietas, turklāt, mūsdienās konkurence tikai pieaug un laikposms, kurā kāds uzņēmums ir nozarē vadošais, arvien saīsinās (2005). Hannans un Frīmans (1984), kā arī daudzi citi mūsdienu ekonomikas teoriju autori ir pierādījuši: uzņēmumi ir inerti un nepielāgojas izmaiņām vidē. Tāpēc progress Rietumu kapitālismā notiek gluži kā aprakstīts Šumpētera teorijā – jaunpienācēji izspiež vecos uzņēmumus.
Zemu kvalificēti viesstrādnieki bremzē ekonomikas attīstību
Radošā postīšana izklausās laba teorija, ja esi kvalificēts darba ņēmējs, kas var pāriet uz arvien labāk apmaksātu darbu. Taču ko darīt tad, ja biji īpašnieks, "sabiedrības pīlārs", kura bilde uz jahtas rotāja Privātās Dzīves vāku, bet nu tevi izspiež no tirgus cits? Nespējot samaksāt tirgus līmeņa algas saviem darbiniekiem, šāds uzņēmējs runā par "darbaspēka trūkumu" un izlūdzas no valdības subsīdiju – viesstrādniekus par zemāku samaksu nekā konkurentam. Tomēr kapitālisma pieredze rāda:
neveiksminieku mākslīga stutēšana ne pie kā laba nenoved un bankrots sagaida agrāk vai vēlāk. Sabiedrībai ir labāk, ja šādi neveiksmīgi uzņēmumi bankrotē ātrāk. Lēto viesstrādnieku izmantošana nav godīga arī attiecībā pret uzņēmumiem, kas maksā tirgus līmeņa algas Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kamēr konkurents "pa lēto" nodarbina ārvalstniekus.
Ja radies jauns, labāk maksājošs uzņēmums, mums jāļauj kapitālisma radošajam spēkam nojaukt un likvidēt veco.
Tāpēc var teikt, ka lētais darbaspēks ir ekonomiski neizdevīgs, jo paildzina neveiksmīgi organizētu uzņēmumu darbību, uzliek papildu nodokļu slogu sabiedrībai, ekspluatē infrastruktūru un pazemina algu līmeni.
Latvija vēlas kļūt par tehnoloģiski augsti attīstītu un bagātu valsti, kuras rūpju centrā ir cilvēks. Tas var būt nesavienojams ar augstu imigrācijas līmeni. 1980. gadā Fidels Kastro pasludināja Mariellu par brīvostu. Neilgu brīdi katrs potenciālais kapitālistu roklaiža varēja brīvi pamest sociālisma paradīzi un pārcelties uz Maiami. 150 000 kubiešu nekavējoties izmantoja šo iespēju, tādējādi radot pasaulē lielāko eksperimentu par imigrācijas atstāto iespaidu uz ekonomiku. Ītans Lūiss (2004) no Filadelfijas Federālās Rezerves Bankas secināja, ka pēc kubiešu imigrantu ierašanās uzņēmumi pārveidoja savu ražošanas procesu, pielāgojot to mazkvalificētajam darbaspēkam. Maiami apkaimes uzņēmumos samazinājās darba automatizācija un pieauga roku darba apjoms, ražotņu tehniskā izsmalcinātība sāka atpalikt no citiem ASV štatiem un vēl šodien saglabā zemāku līmeni. Līdzīgi arī Latvijā — potenciāli iebraucošo zemas kvalifikācijas migrantu iespaidā palielinātos mazkvalificētu, zemas ražības darbavietu skaits.
Darba devējam vienmēr būs vieglāk nevis investēt inovācijās, apmācībā, IT, motivācijas uzlabošanā, bet pieņemt darbā lētu darbaspēku. Lētu darbaspēku var bez izdomas norīkot; dārgs darbaspēks prasa uzmanību, piepūli un labu sistēmu tā organizācijai. Pateicoties atstrādātām pārvaldības sistēmām, celtniecībā šodien vācu firmas izkonkurē latviešus. Mums vajag vairāk vācu menedžmenta, lai labāk organizētu darba veikšanu, nevis vēl vairāk bikstāmu un apmācāmu strādnieku jau tā pārslogotajiem latviešu būvfirmu vadītājiem.
Tomēr domāt par inovācijām un labāku darba organizāciju ir grūti. Vieglāk ir prasīt vēl vairāk vēl lētākus strādniekus.
Augsti kvalificēti imigranti ir radoši
Tomēr ne visi imigranti ir ekonomiski neizdevīgi. No ES valstīm Latvijā ik dienas iebrauc imigranti — gan firmu īpašnieki, vadītāji, padomdevēji, gan kvalificēti speciālisti. Viņi nodrošina to, ka mūsu uzņēmumi saņem jaunākās menedžmenta un tehnoloģiju idejas, un pārstāv Šumpētera radošās nojaukšanas radošo pusi, veicinot ekonomikas attīstību. Šāda imigrācija ir vēlama. Protams, Latvijā ir jāļauj ierasties arī krievu zinātniekiem, turku būvinženieriem un investoriem, ukraiņu kuģubūves speciālistiem, ķīniešu pavāriem, proti, visiem augsti atalgotiem un kvalificētiem speciālistiem ar īpašām zināšanām arī no valstīm ārpus ES.
Zviedru modelis
Lielākā daļa Eiropas dalībvalstu neatvēra un vēl arvien nav atvērušas savus darba tirgus Austrumeiropas viesstrādniekiem, acīmredzot spriežot, ka liels viesstrādnieku daudzums pasliktinās ekonomisko situāciju. Latvijas brīvā tirgus piekritēji iebilda, ka šāda rīcība mazina konkurenci, tātad nav optimāla.
Šajā sakarā interesants ir Zviedrijas izvēlētais darba tirgus modelis. Zviedri uzreiz atļāva imigrāciju neierobežotā skaitā, bet ar vienu noteikumu — iebraukušajiem strādniekiem jāmaksā vismaz nozares vidējā alga. Šāda pieeja atļauj brīvu konkurenci, vienlaikus ielaižot tirgū tikai tādus uzņēmumus, kas ir vismaz tikpat efektīvi kā zviedru pašu. Rezultātā šodien bezdarbs Zviedrijā (4,8%) ir mazāks nekā Latvijā (5,4%) un ir vērojama strauja un kvalitatīva ekonomikas izaugsme ar lielu ārējās tirdzniecības bilances pārpalikumu. Zviedru modelis atļauj gan brīvu, izaugsmi veicinošu konkurenci, gan novērš nevajadzīgu sociālo un pret atbildīgiem uzņēmējiem vērstu dempingu – patiesa sekošana Šumpētera idejām! Jāsaka gan, ka efektivitātes latiņu ārvalstu uzņēmējiem zviedri ir uzlikuši augstu — pat vienkāršam strādniekam jāvar samaksāt 12 lati stundā. Ja zviedru uzņēmējs izdomātu piedāvāt 2 latus stundā, diezgan droši var paredzēt, ka pie viņa neviens strādāt neietu, — un neviens par to nebrīnītos. Turpretī mēs līdzjūtīgi klanām galvas līdzi atsevišķu Latvijas uzņēmēju vaimanām par nespēju atrast darbaspēku. Protams, ja nevar samaksāt tirgus likmi, arī strādnieku nav.
Vai iespējams, ka kādā nozarē trūkst darbaspēka?
Brīvā tirgus ekonomika ir nepārtraukti mainīga saimnieciskā sistēma. Vieni uzņēmumi nomaina iepriekšējos, vienas nozares vietu drīz jau ieņēmusi cita. Latvija zaudē vienkāršas šūšanas fabrikas, jo mūsu šuvējas citur var nopelnīt labāk. Tas ir tieši tas pats process, kādu jau pieredzējušas šūšanas firmas Amerikā un Anglijā, kuru vietā tagad slejas pakalpojumu vai inovāciju uzņēmumi, nodrošinot daudz augstākus ienākumus visiem.
Es nezinu, kāda būs Latvijas nozaru struktūra nākotnē, bet varu droši paredzēt, ka tā daudzkārt mainīsies. Tāpēc mums ir nevis jāieved lēti viesstrādnieki, tiklīdz kādā no nozarēm sākas grūtības, bet gan jāpalīdz uzņēmumiem paaugstināt darba ražīgumu, jāveicina, lai tiem būtu pieejami augsti kvalificēta darbaspēka resursi. Tāpēc ir vajadzīga elastīga arodizglītības un mūžizglītības sistēma, labas skolas un pasaules klases augstskolas, kas nodrošinātu iespēju nepārtraukti pārkvalificēties un piegādātu arvien labākus darbiniekus atbilstoši mainīgajām tirgus vajadzībām.
Vai labāk uzņemt strādniekus no Kišiņevas vai Rēzeknes?
Latvijā ir pilsētas, kur vērojams zems bezdarba līmenis, tomēr daudzos Latgales rajonos tas vēl arvien ir ārkārtīgi augsts. Vai tad latgalieši ir mazāk kvalificēti būvdarbu veikšanai kā moldāvi? Mums jārada iespējas pārcelt iedzīvotājus no rajoniem ar augstu bezdarbu uz rajoniem ar zemu bezdarba līmeni, vai jāpārceļ darba vietas no Rīgas uz Rēzekni. Ja mēs to neizdarīsim, mēs turpināsim izdot dubultā — maksāsim bezdarbnieka pabalstus latgaliešiem, vienlaikus būvējot infrastruktūru imigrantiem. Skaidrs, ka šādā situācijā viesstrādnieka neto pienesums ekonomikai noteikti ir negatīvs.
Varētu iebilst, ka mums jāieved strādnieki lai aizstātu emigrējušos uz Īriju. Es zinu daudzus, kas strādā ārvalstīs. Zinu arī daudzus, kas atgriezušies. Laika posmā no 1996. līdz 2006. gadam nodarbināto skaits Latvijā pieaudzis no 945 tūkstošiem cilvēku līdz 1 miljonam 88 tūkstošiem jeb par 143 tūkstošiem darbinieku. Iespējams, šāds nodarbinātības pieaugums ir bijis iespējams pateicoties tam, ka daudzi ir atgriezušies no Īrijas, Vācijas vai ASV. Jādomā, ka Latvijas algām kļūstot lielākām plūsma atpakaļ kļūs tikai straujāka. Nebūt nav izsmeltas arī darbaspēka rezerves Latvijā. Latvijas Bankas monetārās pārvaldes galvenais ekonomists Uldis Rutkaste ir aprēķinājis, ka ja Latvija samazinātu bezdarba un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju līmeni līdz piecu veiksmīgāko ES valstu vidējam līmenim, saglabājoties pašreizējam darbspējas vecumā esošo iedzīvotāju skaitam, tas ļautu palielināt nodarbinātību par 167 tūkstošiem cilvēku.
Kritiku neiztur arī virspusējie argumenti, ka darbaspēks nepieciešams, lai samaksātu pensiju izdevumus. Pirmkārt, lētais darbaspēks saņem mazas algas un līdz ar to arī maksā mazus nodokļus. Otrkārt, strādājošo attiecība pret pensionāriem, piemēram, ASV ir kritusies no 16:1 1950. gados līdz 3:1 mūsdienās, vienlaikus spējot sagādāt arvien lielāku labklājību visiem. Domāt, ka tehnoloģijas un labāka darba organizācija mums nedos iespēju arī nākotnē uzlabot dzīves līmeni, vienlaikus palielinot pensionāru relatīvo īpatsvaru, ir pārlieks un nepamatots pesimisms, kas nebalstās vēsturiskajā pieredzē.
Un tomēr, varbūt Latvijas uzņēmēji ir izsmēluši pēdējās iespējas maksāt lielākas algas? Tā nešķiet, pavērojot auto kvalitāti Rīgas ielās, par to arī neliecina Lursoft dati: 2006. gadā uzņēmumu peļņa ir dubultojusies, sasniedzot 1,37 miljardus latu salīdzinājumā ar 617 miljoniem gadu iepriekš. Acīmredzot lielākā daļa uzņēmumu spēj sekmīgi tikt galā ar darba algu palielināšanos.
Varbūt darbaspēka trūkums dzen algas uz augšu pārāk strauji, apsteidzot ekonomikas iespējas?
Ekonomikai kļūstot bagātākai un ražīgākai, ir tikai dabiski, ja arī algas palielinās. Latvijas Centrālā statistikas pārvalde ik gadu aprēķina, kāda daļa no iekšzemes kopprodukta tiek iztērēta strādājošo algām, ietverot visus uz darba samaksu attiecināmos nodokļus, kāda IKP daļa paliek uzņēmumiem kā peļņa, amortizācijas atskaitījumi un ieguldījumi - t.s. kopieņēmums, un kādu daļu saņem valsts kopējais budžets nodokļu ieņēmumu veidā.
Pasaulē ir pieņemts sekot līdz šo triju rādītāju attiecībām. Skaidrs, ka ja pieaug IKP, būtu tikai taisnīgi un ekonomiski pareizi, ja strādājošo algas pieaugtu proporcionāli; gluži tāpat kā ir pareizi, ja nekrītas uzņēmumu kopieņēmumu daļa – no kā gan citādi lai tie veiktu investīcijas, kas nepieciešamas tālākam progresam.
Interesanti, ka neraugoties uz pēdējos gados vērojamo straujo algu pieaugumu, to īpatsvars kopproduktā ir mainījies ļoti maz un, salīdzinot ar 1998. gadu, pat nedaudz krities!
Tiesa, pēdējos gados algu īpatsvars kopproduktā lēnām palielinās, un, ja esošā palielinājuma tendence turpināsies, Latvijas izaugsmes temps patiesi varētu mazināties, jo uzņēmumiem varētu sākt trūkt naudas investīcijām. To nevajag pieļaut. Tomēr tas, ka proporcionāli svārstības ir bijušas nelielas, drīzāk ir pierādījums tam, ka Latvijā tirgus ekonomika labi pašregulējas – algas palielinās samērīgi ar darba ražīguma izmaiņām un uztraukumam pagaidām nav pamata. Runas par darba algām, kas strauji apsteidz darba ražīgumu, šķiet, rodas no latviešu nespējas noticēt, ka viņu darbs patiesi strauji kļūst arvien efektīvāks.
Šeit man iebildīs medmāsas un skolotāji, ka viņu algas jau nu gan ir palielinājušās lēnāk nekā darba ražīgums Latvijā, bet iepriekš minētais algas pieaugums ir vērojams citā, piemēram, nekustamo īpašumu nozarē. Protams, kapitālismā relatīvos ieņēmumus starp dažādām sabiedrības grupām un valsts un privāto sektoru regulē ar nodokļiem. Var izvēlēties, piemēram, paaugstināt neapliekamo minimumu un vienlaikus palielināt gan izņemto dividenžu nodokļu apmēru, gan nekustamā īpašuma nodokli, šādi līdzsvarojot atalgojuma pieaugumu tā, lai tas augtu vienmērīgi visiem un lai nodokļu nasta negultos uz radošajām, bet drīzāk uz patērējošajām nozarēm, arī paredzot nodokļu atlaides reinvestētajai peļņai un palielinot PVN. Citiem vārdiem, nevienmērīgs algu pieaugums ir nodokļu sistēmas, ne ražīguma pieauguma vai tā trūkuma jautājums.
Domājot par valsts budžetu, algām un samērīgu pieaugumu, var piebilst, ka algu īpatsvars ekonomikā nemainīsies, ja to pieaugums būs vienāds ar IKP pieaugumu faktiskajās cenās, tātad, ja valdība prognozē IKP pieaugumu 2008. gadā salīdzināmās cenās par 7,5 procentiem un 6,3 procentu inflāciju, tad algām būtu jāpieaug vidēji par 13,8 procentiem.
Imigrācija un ekoloģija
Neapšaubāmi ir jādomā arī par to, kādu ietekmi iedzīvotāju pieplūdums atstātu uz mūsu dzīves vidi. Latvijas uzdevums nav par katru cenu patērēt arvien lielākus resursus un sabūvēt arvien vairāk māju, bet panākt pēc iespējas lielāku dzīvojamo platību uz cilvēku. Šajā ekoloģiski trauslajā laikmetā uzvarēs tās valstis, kas izveidos videi nekaitīgu ražošanu, kura patērētu pēc iespējas mazāk resursu. Šādas, augsti tehnoloģiskas ražotnes neievieš vietās ar lētu masveida darbaspēku.
Svarīga ir ilgtspējīga attīstība
Latvijai ir jādomā, kā ar esošajiem resursiem maksimizēt visu sabiedrības locekļu labklājību, nodarot minimālu postu apkārtējai videi.
Īstais ceļš nav arvien vairāk un lētāka darbaspēka ievešana; īstais Latvijas ceļš ir esošā darbaspēka nepārtraukta apmācība un reorganizācija arvien labākas, bagātākas un videi draudzīgākas sabiedrības meklējumos.
Labākais risinājums mūsu gadījumā būtu maksimāli ierobežot mazkvalificēta darbaspēka imigrāciju, vienlaikus veicinot un atbalstot augsti kvalificēta, ar idejām bagāta darbaspēka plašu dalību Latvijas ekonomikā.
Es aicinu uzdrošināties izmantot ES priekšrocības — tikko aptrūkstas darbaspēks, tepat blakus ir milzīgs, augsti kvalificētu darbinieku pulks, gatavs par atbilstošu samaksu iemācīt uzturēt drošu, tīru vidi, precīzi plānot grafikus, materiālu patēriņu un nodrošināt labu saziņu. Tas viss celtu darba efektivitāti un atļautu paveikt vairāk ar tiem resursiem, kas mums jau ir. Tas bagātinātu Latviju ar cittautiešu nestajām idejām un kultūru, sniedzot idejas tālākai attīstībai. Šāda imigrācija mums ir vajadzīga un vēlama.
Lētu viesstrādnieku imigrācija nav vēlama, tāpēc Latvijai izdevīgi būtu saglabāt un pat pastiprināt esošās birokrātiskās barjeras imigrācijai no trešajām valstīm, kas nav ES valstis. Vienlaikus ir stingri jānoraida neveiksmīgu latviešu uzņēmēju prasība pēc "pēdējā salmiņa" — lēta darbaspēka. Neveiksminiekiem ir jāļauj bankrotēt, saskaņā ar Šumpētera radošo nojaukšanu šādi paverot patiesi kapitālistisku ceļu labklājības pieaugumam visiem.