Kristapa Gulbja rakstā tiek kritiski aplūkots fakts, ka konkurss par Strēlnieku laukuma detālplānojuma izstrādi un memoriālu notiek paralēli. Vienīgais iemesls šim faktam ir tāds, ka represēto ļaužu gadu no gada kļūst aizvien mazāk un atlikt pieminekļa konkursu par gadu vai ilgāku laiku šādā situācijā nav pieļaujami. Bez tam, ar Rīgas domi ir panākta vienošanās, ka memoriāls atradīsies laukumā pie Okupācijas muzeja.
Politiski represēto organizāciju virzītā ideja par memoriāla izveidi ir sena, taču no valsts puses šajā jautājumā nekas netika darīts līdz pēdējam laikam. Tādēļ Kultūras ministrija pārņēma represēto organizāciju ideju par memoriāla izveidi, jo tas ir nacionāls jautājums un valsts atbildība. Ir patiešām kauns, ka visus pēcneatkarības gadus mums tā arī nav izdevies vienoties un Rīgas centrā uzbūvēt pieminekli represētajiem. Patlaban mums ir iespēja to izdarīt.
Gulbja kunga rakstā tiek pieļauts, ka žūrija esot politiski ietekmējama. Patiesi, žūrijas komisijas locekļi ir politiski vienoti uzskatā, ka Latvija ir bijusi okupēta un ka padomju režīma represijas bija noziegums pret mūsu tautu. Tīri teorētiski vērtējot žūrijas iespējamo politisko ietekmējamību, būtu jāsaprot, kas ar to tiek domāts. Ja tiek pieņemts, ka politiska ietekme uz žūrijas darbu būtu tāda, ka tā būtu spiesta izvēlēties darbu, kas izraisa pēc iespējas mazāk iebildumu, tad šādas ietekmes neesamību apstiprina konkursa rezultāts. Uzvarējušais Kristapa Ģelža darbs "Vēstures taktīla", kā atzina žūrija, ir sarežģīts un prasa rūpīgu iedziļināšanos. To pašu var teikt arī par otrās vietas ieguvēju ASV arhitektu darbu "Urbis et orbis" un trešās vietas ieguvēja Leonarda Laganovska darbu "18.584. dienas".
Jāpiebilst, ka žūrijas darbs trīs dienu ilgumā ir ierakstīts un protokolēts – jebkuram interesentam ir iespēja iepazīties ar žūrijas diskusiju un argumentāciju par katru no 55 iesniegtajiem darbiem. Žūrija savu vērtējumu izteica ar punktu sistēmas palīdzību, un arī ar to ir iespējams iepazīties.
Starptautiski pieņemts ir princips – ja valsts uzskata kādu projektu par sabiedriski un nacionāli nozīmīgu, žūriju vada augsta līmeņa valsts pārstāvji, šajā gadījumā – kultūras ministre un Rīgas mērs. Taču pārējie žūrijas locekļi bija represēto organizāciju pārstāvji un cilvēki, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar arhitektūru vai mākslu: profesors Bruno Strautiņš – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, Jānis Dripe – Rīgas pilsētas arhitekts, Gundega Cēbere – mākslas zinātniece, tēlniecības nozares speciāliste, Juris Dambis – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Edgars Treimanis – Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis, Pēteris Strancis – Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors, Andis Cinis – Rīgas pilsētas Būvvaldes vadītājs, Richards Pētersons – Okupācijas muzeja pārstāvis un vēsturnieks, Jānis Lapiņš – Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs un Jānis Lauva – Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis.
Jāteic, ka Kultūras ministrija strādāt žūrijā aicināja vairākus Latvijas tēlniekus, taču viņi atteicās viena iemesla dēļ – paši bija nolēmuši piedalīties konkursā. Tādēļ konkursa rīkotāji lūdza Latvijas Mākslinieku savienību izvirzīt savu pārstāvi un tika deleģēts, kā jau minēts, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, profesors Bruno Strautiņš.
Runājot par starptautisko ekspertu iesaistīšanu tieši žūrijas darbā, ir jāsaka, ka tas ir problemātiski tādēļ, ka Latvijas likumi prasa šādas žūrijas locekļiem deklarēt savus ienākumus (gluži kā valsts amatpersonai) un tas, saprotams, attur ārvalstniekus kļūt par žūrijas locekļiem. Taču eksperta statusā pēc Latvijas Arhitektu savienības ieteikuma tika pieaicināts Šveices Arhitektu un inženieru asociācijas vadītājs, starptautiski pazīstams arhitektūras eksperts Daniels Kundigs, kura vērtējumam bija milzīga nozīmes žūrijas darbā un uzvarētāju izvēlē.
Vēl viens Gulbja kunga rakstā minētajiem pārmetumiem skar konkursa rīkošanas administratīvās izmaksas un balvu fondu. Uzreiz jāatzīmē, ka administratīvie izdevumi veido mazāk nekā desmito daļu no konkursa kopējām izmaksām. Pārējie izdevumi saistīti ar konkursa plašu izziņošana ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajos medijos (tā skaidrojams lielais pieteikumu skaits, bet otrās vietas ieguvēji konkursā, kā jau minēts, ir mazpazīstamie ASV arhitekti Stephan Ahlblad un Louise Wolfe). Otrkārt, balvu fonds. Treškārt, izstādes iekārtošana 55 darbu eksponēšanai, katalogs u.tml. izdevumi. Jebkurš interesents var saņemt detalizētu konkursa izmaksu atšifrējumu.
Kristapa Gulbja rakstā Dienā atzīmēts, ka ir pieejama Eiropas Savienības nauda komunisma upuru piemiņas iemūžināšanai. Tā ir taisnība – jāatzīmē gan, ka Latvijai izdevās šo naudu izcīnīt ilgās cīņās Briselē un tikai pēc Latvijas Kultūras ministrijas aktīvas (politiskas) iejaukšanās. Taču no šīs programmas nav paredzēts finansēt būvniecību (t.sk. memoriālu būvniecību), bet gan tādus projektus kā muzeju ekspozīcijas, konferences, vēstures skaidrošana u.tml.