Vājš mierinājums latviešiem var būt tas, ka arī krietni lielākas un pasaulē ietekmīgākas nācijas sirgst ar to pašu ligu. Runa, protams, ir par krieviem, kuri mazohistiskā baudā tīksminās par saviem trūkumiem – nekulturālību, slinkumu, alkoholismu (spēju izdzert divreiz vairāk kā rietumnieki). Par to liecina kaut vai tādu filmu kā "Medību nacionālās īpatnības" panākumi. Putina milzīgā popularitāte Krievijā izskaidrojam ne tikai ar Kremļa kontrolēto mediji nemitīgajām slavas dziesmām, bet lielā mērā ar to, ka pirmo reizi vairāku paaudžu laikā valsti vada cilvēks, par kuru nav jākaunas pasaules priekšā un kurš vienkārši nav staigājoša anekdote. Cilvēks, kurš krieviem kaut mazliet atgriež pašapziņu.
Taču atgriezīsimies pašu mājās. Latviešiem ir ierasts sevi salīdzināt ar kaimiņiem. Lietuviešiem esot labāki ceļi, savukārt igauņi ar savu progresīvo, rietumniecisko domāšanu jau vispār ir aizsteigušies tik tālu mums priekšā, ka vairs nav aizsniedzami. Var jau būt, neņemos spriest. Taču vienu gan var droši teikt – igauņi kā pašsaprotamu lietu ir pieņēmuši bijušās PSRS telpā dzīvojošās visprogresīvākās nācijas lomu. Iespējams to sekmējis tas, ka jau Padomijas laikos Tallinā bija iespējams skatīties Somijas TV pārraides un igauņi sevi apzinājās gandrīz kā rietumnieki, taču šādas sajūtas lielā mērā bija arī latviešiem. Diemžēl mūsu nāciju mentālā attīstība atjaunotās neatkarības laikā ir aizgājusi dažādos virzienos.
Šajās dienās tika publicēta ziņa, ka Igaunijā uzsākti pētījumi par iespējām nākotnē piedalīties vēlēšanās ar mobilo tālruņu palīdzību. Jau iepriekšējās Rigikogu vēlēšanās Igaunijā bija iespēja nodot savu balsi ar interneta palīdzību. Nav svarīgi, ka procedūra bija sarežģīta un to izmantoja salīdzinoši maz interneta lietotāju. Galvenais, ka šāda iespēja bija un tādas vēl šobaltdien nav nevienā citā ES valstī. Taču igauņi ar sasniegto nedomā apmierināties un vēlas iet vēl tālāk – katram nodrošināt vēlēšanu iespēju nospiežot dažus taustiņus savā mobilajā telefonā. Pagaidām gan notiek tikai pētījumi par šādu iespēju, taču signāls sabiedrībai un visai pasaulei ir dots nepārprotams – mēs izaicinām jūs – laiskajā pārticībā aptaukojušos ES stagnātus un jau drīz būsim jums priekšā.
Izdzirdot šo ziņu, neviļus iedomājos, kas notiktu, ja ar līdzīgu priekšlikumu, proti, ierosinājumu veikt pētījumu par iespējām vēlēt Saeimu ar mobilo tālruni, nāktu klajā kāds Latvijas politiķis. Piemēram, mūsu redzamākais fantastisko projektu virzītājs satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Ne mirkli nešaubos, ka šāda ideja tiktu ar baudu nesaudzīgi norieta un, to apzinoties, pat Šlesers neatļautos par ko līdzīgu kaut iepīkstēties. Pārmetumi varētu būt tradicionālie – tiek nelietderīgi šķērdēta valsts nauda; kārtējais biznesa projekts; centieni atvieglot vēlēšanu rezultātu viltošanu un padarīt tos necaurspīdīgākus. Un nav runa par, maigi sakot, pretrunīgi vērtēto Šleseru. Šo ideju varētu izvirzīt jebkurš. Rezultāts būtu viens. Ja to izvirzītu kāds no pozīcijas politiķiem tad jau minētie pretargumenti, ja kāds no opozīcijas, tad – populists un lētas slavas kārotājs. Citiem vārdiem runājot, mums to nevajag.
Šajās dienās sācies tiesas process digitālās televīzijas lietā. Uz apsūdzēto sola divdesmit visai cienījami cilvēki. Katrā ziņā ne treniņtērpos tērpti bandīti, kuriem sejās saskatāms profesionālu noziedznieku zīmogs. Viņu noziegums – vēlēšanās ieviest Latvijā digitālo televīziju. Protams, šajā projektā iesaistītie pilnīgi pašsaprotami to nedomāja darīt tikai aiz patriotiskas jūsmas un gluži nesavtīgi. Viņi vēlējās arī nopelnīt. Atbilstoši sākotnējiem plāniem bija paredzēts jau 2006. gadā atteikties no analogās apraides un pilnībā pāriet uz digitālo TV. Mēs būtu bijuši pirmie, kuri izpildījuši ES prasību pāriet uz digitālo TV apraidi. Taču kas to deva. Projekts tika pasludināts par afēru, ierosināts kriminālprocess un vēl tālajā 2002. gadā uz Rīgu atvestie digitālās TV raidītāji uz ilgiem gadiem noglabāti muitas noliktavās. Tikai pērnruden šie raidītāji tā paša īpašnieka (tikai ar citu nosaukumu) vadībā uzsāka raidījumus testa režīmā. Par vispārējo valsts digitalizāciju neviens vairs nerunā, jo jebkurai amatpersonai ir izstrādājies negatīvs nosacījumu reflekss. Vārdkopa digitālā TV uzreiz rada asociācijas ar Ģenrālrokuratūru, apsūdzēto solu un nežēlīgu kritiku masu medijos. Kam gan tas vajadzīgs, ja var klusi knibināties ar ikdienišķiem, sīkiem darbiņiem. Latvijas politikā visdrošākā dzīve ir tiem, kas neizlec un necenšas pacelt galvu, lai ieraudzītu debesis. Tos, kuri cenšas ko darīt, sit. Kā uzmācīgus suņus – zini savu vietu!