Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, sulu mēnesis kopējo ražotāju cenu līmeni Latvijā ir palielinājis par 3,3%, kas ir straujākais izaugsmes rādītājs kopš aizvadītā gada janvāra. Neatkarīgi no tā, vai kādam ražotājam radusies vēlme nopelnīt uz valstī nerimstošās inflācijas rēķina vai pašas inflācijas radītās izmaksas likušas celt preču realizācijas cenas, no rūpniecības konkurētspējas saglabāšanas viedokļa, šis kāpums vērtējams kā pārmērīgi straujš.
Aprīlī, salīdzinot ar martu, kopējo ražotāju cenu līmeni visvairāk - par 2,5% - paaugstināja tarifu celšanās elektroenerģijā, gāzes, tvaika un karstā ūdens apgādē, it īpaši elektroenerģijas ražošanā un gāzes sadalē. Šīs nozares ražotāju cenas mēneša laikā ir augušas par 15,9%, kas saistīts ar jaunajiem elektrības tarifiem. Ņemot vērā šīs komunālās saimniecības nozares stratēģisko nozīmi, cietēji būs gan ražotāji, gan patērētāji, turklāt skaitļus pavisam nepatīkamus rada fakts, ka gada laikā tās ražotāju cenu līmenis ir cēlies par 33,2%. Domājams, ka apstrādes rūpniecības nozaru preču realizācijas cenās elektrības tarifu kāpums vēl nav atspoguļojies, līdz ar to arī maijā varam sagaidīt samērā iespaidīgu ražotāju cenu kāpumu, šoreiz gan energoietilpīgajās apstrādes rūpniecības nozarēs. Turklāt ar to situācijas negatīvie aspekti vēl nav izsmelti.
Šogad paredzami vairāki gāzes tarifu kāpumi - viens jau regulatora apstiprinātais, otrs vēl izskatīšanas stadijā esošais, turklāt pašreizējais naftas cenu kāpums līdz 135 dolāriem par barelu, domājams, "Latvijas gāzei" jau rudenī liks vērsties regulatorā ar jaunu tarifu projektu. Situācija diezgan nepatīkama, vienīgais mierinājums gan ražotājiem, gan arī ierindas patērētājiem varētu būt fakts, ka pasaules izejvielu tirgū šobrīd sāk veidoties cenu burbulis, tāpēc arī energoresursu cenas var kristies un līdz trešajam gāzes cenu pieaugumam nenonāksim. Pretējā gadījumā rūpnieku argumenti, ka "ražošana Latvijā kļuvusi pārāk dārga" var novest ne tikai pie pārdomām par ražošanas pārcelšanu, līdz reālam iznākumam to novedot tikai nelielam skaitam, bet gan izraisīt masveida ražotņu pārcelšanu uz NVS valstīm.
Protams, lieki dramatizēt nevajadzētu, jo arī valdība, šķiet, sapratusi situācijas nopietnību un no iepriekšējos gados ilgi muļļātām deklaratīvām frāzēm par to, ko vajadzētu darīt, ir ķērusies pie reāliem darbiem, kaut vai daudz apspriesto slimības lapu apmaksāšanas jautājumā. No valdības darbības spēles noteikumu maiņā teorētiski esam labākā situācijā nekā pirms diviem gadiem, vienīgā nelaime, ka rezultāts varētu būt nokavēts, jo, kamēr tika sludināta septiņu trekno gadu atnākšana, rūpnieku konkurences nostiprināšanā no valsts puses izdarīts netika gandrīz nekas. Rezultātā - kamēr Latvijas rūpniecības produkcijas izlaides apjomi mēnesi no mēneša brauc dziļākos mīnusos, kaimiņiem Lietuvā statistikas dati liecina par solīdu kopējā ražošanas līmeņa pieaugumu.
Ja atgriežamies pie ražotāju cenu dinamikas apspriešanas, tad faktiski nepaiet ne mēnesis, lai ražotāju cenu kāpinātāju topā neatrastos pārtikas rūpniecība. Šoreiz realizācijas cenas strauji kāpušas maizei, kas gan it kā varētu būt objektīvi saistīts ar situāciju pasaules graudu tirgū, taču tikpat labi iemesls varētu būt meklējams jau iepriekš minētajās energotarifu izmaiņās vai arī vienkāršā vēlmē nedaudz papildus nopelnīt uz inflācijas rēķina. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem pārtikas rūpniecības kopējais ražotāju cenu pieaugums ir relatīvi pieticīgs - mēneša laikā viens procents.
Gada griezumā gan aina patērētājam nav diezko iedvesmojoša, ražotāju cenām pārtikas rūpniecībā, pēc statistiķu aprēķiniem, palielinoties vidēji par 22,7%, un pieauguma tempu ziņā šī tendence saglabājas augšupejoša, krietni apsteidzot arī valsts kopējo inflācijas līmeni. Kopumā gan visas rūpniecības ražotāju cenu līmenis ir zem inflācijas rādītāja (17,5%).