Ja seko iekarsušajām debatēm internetā par gaidāmo Rīgas praida gājienu, var strauji nākt pie slēdziena: latvieši mīl naida runu, bet nīst vārda brīvību.

Par naida runu vēlāk. Bet, runājot par komentāriem, kas skar vārda brīvību, es būtu bagāts, ja man kristu lats par katru izteicienu kādā Latvijas portālā, kur kāds raksta: "Man nav nekas pret gejiem un to, ko viņi dara privātajā dzīvē, bet...

-- kāpēc sava orientācija jārāda publiski?

-- lai viņi iet gājienā izgāztuvē vai citā attālā vietā.

-- gājiens nav nepieciešams, nevienu nediskriminē.

-- gājiens tikai vairos naidu un riebumu.

-- es novelku robežu pie savas orientācijas un problēmu izrādīšanas.

-- es nevēlos, ka viņi izrādās bērniem un jauniešiem.

-- es negribu, lai mani piespiež klausīties, kā viņi aizstāv amoralitāti un izvirtību.

-- es novelku robežu pulcēšanās brīvībai, ja pulcējās izvirtuļi.

Nu tā, sanāktu astoņi lati, pietiktu pusdienām Tex-Mex gaumē padārgā krodziņa netālu no manas darba vieta.

Lasot portālu komentārus, kurus pārsvara raksta vismaz minimāli datorzinīgi interneta lietotāji, nevis lumpenproletariata pārstāvji, es saprotu, ka debates īstenība nav par geju tiesībām. Jautājums ir par vārda brīvības liegšanu radikāli atšķirīgajiem. Sabiedriskā doma, par cik to atspoguļo portāli, kaismīgi atbalsta vārda brīvības atņemšanu tiem, kas ir nepatīkami. Izteiciens "demokrātija nav visatļautība" ir fantastiska prelūdija kaut kādam slimīgam argumentam aizliegt geju (vai krievu skolnieku, vai padomju laikos aizķērušos vecu kraķu) publiskus pasākumus, vai arī prasībām iet vēl tālāk, apcietinot un sodot tos, kam pat prāta ienācis rīkot gājienus, sapulces vai piketus un pieņemt stingru likumu, kas aizliegtu šādu domu paušanu.

Pagājušā gada, pasākuma par tradicionālu ģimeni aizsegā, vienlaikus ar 2007. gada praidu, radikāli geju nīdēji savāca tūkstošiem parakstus prasot referendumu par likumu, kas aizliegtu mīklaini definējamo "homoseksualitātes propagandu" un padzītu homoseksuālas personas no valsts un pašvaldību darbiem, kur jākontaktējas ar bērniem vai jauniešiem. Citos vārdos, prasīja atgriezt cenzūru un ieviest plašas sabiedriskā sektora darbinieku un darba meklētāju pārbaudes (tostarp arī denunciācijas?).

Ar to vēl viss nav apstājies. Vēlme apspiest izteiksmes brīvību sniedzas tālāk par geju tiesību jautājumu, tas ir tikai iegansts izpaust plaši iesakņojušos antipātiju pret demokrātijas pamatprincipiem. Nacionālā Drošības Padome nesen izsauca Latvijas televīzijas ģenerāldirektoru uz apspriedi, kur tika kritizēts televīzijas darba stils. Tad Saeimas priekšsēdētājs citā sakarībā ieteica Latvijas televīzijas ziņas ievadīt ar informāciju par to, ko darījusi valdība un politiķi, nevis ar sensacionālām slepkavībām un citām ziņām. Tas bija mājiens atgriezt televīzijas ziņas atpakaļ padomju laikos, kad pirmās ziņas vienmēr bija par kompartijas un valdības darbiem, kam sekoja sižeti par laimīgiem kolhozniekiem un kādas fabrikas komjauniešiem.

Un beidzot, jauns skandāls sācies kad TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis nosodīja nepabeigtu īsfilmu kā kaitīgu Latvijas tēlam. Filmas melnās montāžas fragmentos, kas redzami YouTube, parādās aktieris ar šņukuru, kas citādi atgādina bijušo ministru prezidentu un "bezšņukura" TP biedru Aigaru Kalvīti. Filmai ir liegts turpmāks valsts atbalsts, gan it kā kvalitātes dēļ, bet M.Kučinska izteicieni liek aizdomāties, ka satīriskā filma tiek apspiesta politiskas cenzūras nolūkos.

Viss noved pie secinājuma, ka Latvija, gan politiskās elites, gan parastās tautas līmenī savā domāšanā attālinās no Rietumu stila demokrātijas un apņēmības respektēt tādas elementāras cilvēktiesības kā vārda un pulcēšanās brīvība. Varbūt tas nenotiek tikai Latvijā, tas esot  sastopams arī citur Austrumeiropā. Tas var būt signāls, ka šīs valstis īsti nespēj atmaksāt īstermiņa uzticības un paļāvības kredītu ar kuru tās uzņēma Eiropas Savienībā. Citos vārdos, ES pieņēma, ka tādas problēmas kā nepilnības demokrātisko vērtību respektēšanā, korupcija, nekompetence un nevarība tautsaimnieciskos jautājumos, tiks atrisinātas līdz ko "jaunās ES valstis un to sabiedrības" apēdīs uzņemšanas ES "burkānu". Var apšaubīt, vai Latvijā tas notiek.

Un tagad par naida runu. Daudzi no tiem, kas raksta, ka viņiem "nav nekas pret to, ko geji dara nošķirtībā" ātri vien pārmetās uz putām uz lūpām un turpina rakstīt (par praidu) ka šādi "d**** p**ēji un deģenerāti nedrīkst plātīties ar savu slimību". Skaidra bilde, kā tās lietas uzskata. Gājiena vietā šos izdzimteņus vajag aiztriekt uz piespiedu ārstēšanu, skan portālu komentāros. Ar vārdu sakot, naida runas netrūkst, kas nav nekas cits, kā dziļi iesakņots un atbaidošs naids pret visiem, kas ir citādi. Organizācija AfroLat iebilde pret reklāmu par melniem datoriem, kas strādā, kamēr baltie (datori) atpūšas. Man viņu satraukums likās muļķīgs un pārspīlēts. Taču tas, kas sekoja, nebija maigi aizrādījumi, ka varbūt tā nu nav, bet ar uzviju pierādīja, ka AfroLat drīzāk bija taisnība. Komentētāji metās aurot, ar kādām tiesībām šie nigeri un mērkaķi vispār uzdrīkstas kritizēt, un, ka, īstenība visus vajadzētu aiztriekt uz džungļiem vai savu mītnes zemi

Naida līmenis šeit krietni pārsniedz to, kas ir pieņemams, lai sauktos par civilizētu nāciju. Taču kā libertārietis, es esmu kategoriski pret jebkādu runas vai izteiksmes kriminalizāciju, tostarp t.s. naida runu. Sodīt "tīru izrunāšanos", piem., kā kad kāds Latvijas neonacists rāma tonī klāstīja, ka ebreji un romi (čigāni) neesot cilvēki, manuprāt apdraud vārda brīvību. Es nelokami aizstāvu t.s. amerikāņu vārda brīvības modeli, kur šīs tiesības aizsargā ASV konstitūcijas pirmais papildu pants (First Amendment, kas plaši izklāstīts žurnālista Entonija Lūisa (Anthony Lewis) grāmatā Freedom for The Thought That We Hate) . Uzskatu, ka tendence Eiropā censties aizliegt t.s. naida runu vai zināmu vēstures teoriju/falsifikāciju izplatīšanu padara katru valsti, kas to izdara un kontinentu kopumā mazāk brīvu un ar lielāku risku zaudēt vēl kādu daļu brīvības.

Ja nu reizi kāda grupa, kuras argumentus par naida runas ierobežošanu ir šķietami grūti atspēkot (un maz ir to Eiropas valstu ārpus Latvijas kur kāds priecātos par rasistisku gānīšanos) panāk savu, tā atbrīvo ceļu citām grupām, piem., islāmistiem. Tie jau arī var piesaukt rasismu, jo krietna daļa pasaules musuļmaņu izskatās vai ģērbjas pēc "arābiem" un citi ir tumšādainu vai ar Āzijas tautu raksturīgo izskatu. Taču patiesībā islāms ir ar tautību un rasi nesaistīta ideoloģija, kas pieprasa tāda reliģiska totalitārisma ieviešanu, ka pat Staļins palēktos stāvus kapā lai to apsveiktu (protams, bez visas tās dievbijības). Pret islāmu vērstas "naida runas" sodīšana būtu tas pats, ka aizliegt iekarsušas publiskas debates par to, ko islāms izdarītu ar fundamentālām Rietumu demokrātijas tiesībām un brīvībām.

Arī ja Latvijā cilvēki bezbēdīgi ārdās par "izvirtušām dabas kļūdām" un "melnpakaļām" (cik daudz interneta jaudas ietaupītu, ja parādītos kāds homoseksuāls tumšādains latvietis, tā sakot, viss gānāmais vienā), nedomāju, ka problēmas atrisinās šādas runas kriminalizēšana. Runas apspiešana neiznīdē ideju vienalga, vai tā ir pareiza vai aplama (turklāt, tiks mazinātas iespējas pamanīt un kritizēt krasi aplamas un riebīgas idejas). Es labāk zinātu (kā sāk arvien vairāk likties mūsdienu Latvijā), ka dzīvoju  sabiedrība, kas ir ceļā uz autoritārismu, nekā atļautu cilvēkiem, kas kontrolē policiju, tiesas, un cietumus, aizliegt man to uzzināt, tāpat kā tas būtu, ja totalitārisms atgrieztos pie varas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!