Roberts Klimovičs: Karoga stāsts

Sarkanbaltisarkanā karoga pacelšana 1988. gada 14. jūnijā joprojām neizprotamu iemeslu dēļ ir pilnībā neatspoguļots un, manuprāt, nenovērtēts notikums - tāpat kā cilvēki, kas to paveica - nepateicībā aizmirsti.

Ar lepnumu un pagodinājuma sajūtu par likteņa sagādāto iespēju, atceros, kā tas notika.

Jau ilgāku laiku pirms 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas organizēšanas VAK, H-86 un citas organizācijas apsprieda karoga jautājumu. Tā kā toreiz biju VAK Jaunatnes sekcijas vadītājs un Domes loceklis, biju pašā procesa centrā. Manis vadītajai nodaļai bija jānodrošina kārtība mītiņa un gājiena laikā. Varu piekrist Pupuram , ka Valdis Turins, kuru toreiz viņa harizmas dēļ ļoti augsti vērtēja daudzi, tai skaitā arī es, bija pret Karoga pacelšanu, un viņam pievienojās arī citi "neformāļu" līderi.

Taču neliela un slēgta cilvēku grupa dziļā slepenībā gatavoja karoga pacelšanu par to nevienu ārpus sava loka neinformējot. Tās sastāvā bija Konstantīns Pupurs, Anta Bergmane, Miervaldis Krims, Jānis Alberts Mucenieks un šo rindu autors.

Ja nemaldos, tieši Anta bija noorganizējusi karoga izgatavošanu, un Konstantīns nogādāja to Albertam, kurš dzīvoja nelielā jumta istabiņā Tērbatas ielā. Nelielā apspriedē vienojāmies, ka tieši Alberts ienesīs karogu pūlī, bet karoga kātu, šķiet ,  bija jānogādā Miervaldim. Baidījāmies, ka čeka ieraugot pliku karoga kātu, kaut ko nojautīs un izjauks visu operāciju. Tāpēc tas tika izgatavots saliekams, un Miervaldim kāds to palīdzēja ienest pūli pa daļām. Mans uzdevums bija nodrošināt to lai jaunieši sargā Jāni Albertu brīdī, kad karogs tiek pacelts. Konstantīns pievienojās Albertam jau gājiena laikā. Viņam ienest karogu būtu bijis pārāk riskanti, jo viņš bija ciešā KGB redzeslokā un varēja tikt pēkšņi aizturēts un pārbaudīts.

Kad bijām beiguši mītiņu pie Kongresu nama, demonstrācija pa Valdemāra ielu devās līdz tagadējam Basteja bulvārim, Es ar saviem kolēģiem ātri - pusskriešus gājām uz Brīvības pieminekļa pusi lai sagatavotu koridoru gājienam, kurš virzījās pa Basteja bulvāri uz pieminekli. Mirklis bija ārkārtīgi satraucošs, jo zināju, kam jānotiek! Bija bail, ka čeka ar miličiem kaut ko uzsāks, bet tajā pat laikā jutu neizskaidrojamu pārliecība par mūsu spēku, jo demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši ļoti motivētu cilvēku. Kaut kur Bastejkalna apkaimē tas notika. Varēja dzirdēt sajūsmas pilnus izsaucienus, kas ziņoja - karogs ir pacelts! Pirmais to nesa Jānis Alberts Mucenieks. Tik tiešām, cilvēki saslēdzās dzīvā ķēdē ap viņu, un neviens ments vai čekists neiedrošinājās tuvoties. Karoga iespaids bija šokējošs - mūs tas pacēla spārnos un dāvāja Lāčplēša drosmi, bet ienaidnieku paralizēja. Šodien ir zināms, ka tajā brīdī Ādažos varēja iedarbināt kara ratu motorus, bet vietējie vietvalži neuzdrīkstējās spert šo soli, kaut arī gribēja. KGB ģenerālis Johansons smalki apraksta šo mirkli savā grāmatā "Čekas ģenerāļa piezīmes".

Konstantīns pārņēma karogu no Jāņa Alberta un piegāja ar to pie pieminekļa. Tas bija kaut kas neticams un fantastisks! Piekrītu, Benam Latkovskim kurš raksta, ka "... Pupurs bija pilnīgā transā...". Visa notiekošā spārnoti, nolēmām turpināt gājienu uz Raiņa pieminekli un Brāļu kapiem. Mums šķita, ka karogam ir jāiziet cauri pilsētai līdz citai nācijas Svētvietai - Brāļu kapiem. Lai labāk raksturotu varas apjukumu, jāsaka, ka šis - gājiena turpinājums nebija saskaņots vai apstiprināts ar kaut kādām atļaujām. Mītiņam bija jānotiek tikai pie Kongresu nama, bet gājienam jāvirzās tikai līdz Brīvības piemineklim.

Centos noorganizēt visus jauniešus, kas bija iesaistīti kārtības sargāšanā būt maksimālā karoga tuvumā un tā drošības nodrošināšanā, kaut gan, protams, tas bija naivi - domāt, ka spēsim noturēt miliču uzbrukumu. Taču - ja tāds būtu - mēs bijām gatavi cīņai. Vairāk par miličiem, baidījāmies provokatoru no mūsu vidus. Tāpēc vērojām kārtību arī savās rindās.

No šodienas skatupunkta saprotu, ka tas bija pareizs lēmums, izmantot varas apjukumu un iznest karogu cauri visai pilsētai. Tas iedarbojās, kā dzirkstele gāzei. Karogs iededza dusošo tautas  "svabado garu". Tas nostrādāja, kā savdabīgs "paātrinātājs" Atmodas kustībai. ..

Pēc Raiņa pieminekļa apmeklējuma,  gājām uz Brāļu kapiem. Man likās, ka esmu pelnījis paņemt karogu arī savās rokās, un uz mirkli Kostjiks to man iedeva. Atceros to it kā vakar notikušu - ieslīgu jau minētajā "transā" un nesu karogu pa Miera ielu līdz Brasas tiltam. Cilvēki no māju logiem vēroja notikušo ar izbrīna, apbrīna un sajūsmas pilnām sejām. Paldies, Dievam Rīgas centrā pārsvarā dzīvoja latvieši!

Kad bijām aizgājuši līdz Mātes Latvijas tēlam devāmies atpakaļ, bet nu bija radies vēl sarežģītāks uzdevums - kā lai šo karogu nogādājam drošībā pēc gājiena beigām un ļaužu izklīšanas. Zinājām, ka čeka mums rūpīgi seko, un mēģinās kaut ko pret mums iesākt pēc tam, kad ļaudis izklīdīs. Izmantojot pūļa priekšrocības, karogu salocījām un, šķiet, kāds no mazāk zināmajiem mūsu biedriem nogādāja to līdz norunātajai vietai.

Aprakstītais notikums mums atgrieza simbolu, un radīja iedvesmu tā laika nacionālā hegemona LNNK dibināšanai, jo jau nedēļu pēc tam sanāca LNNK dibināšanas sapulce, bet jūlijā, Mežaparkā "Karoga" mītiņā virs desmitiem tūkstošu latviešu galvām plīvoja desmitiem nacionālo karogu. Karogs bija atgūts.

Pēc notikušā visi iesaistītie sanācām pie Jāņa Alberta Mucenieka Tērbatas ielas jumta istabiņā un parakstījāmies uz leģendārā karoga. Anta to sūtīja trimdas draugiem, lai tas būtu drošībā.

Esmu centies noskaidrot šīs svarīgās relikvijas tālāko likteni, un tiekoties ar Antu Bergmani H-86 jubilejas pasākumā Kara muzejā, noskaidroju, ka Bergmane savulaik nodevusi šo karogu Latvijas Vēstures muzejam, tašu tas ir mīklaini izgaisis.. Būtu ļoti interesanti noskaidrot , kas ar to noticis, tāpēc lūdzu visus, kam ir kāda informācija par to, piesakieties komentāros! Varbūt kopīgiem spēkiem sadzīsim tā pēdas!?