Vēsturnieks Heinrihs Strods apkopojis un izdevis dokumentu krājumu par cenzūru padomju laikos. Krājuma atvēršanas svētki simboliski notika Okupācijas muzejā. Ir labi, ka vēsturnieki pēta pagājušos laikus un tas mums ļauj izdarīt secinājumus par tagadni. Diemžēl tie nav pārlieku iepriecinoši.
Atmodas gados iestājoties par Latvijas brīvību, vairums tās nākotni redzēja rožainās krāsās un cerēja, ka, ja ne vispārēju pārticību, tad vismaz vārda un domu brīvību iegūs ikviens. Taču ilgus gadus darbojoties žurnālistikā varu droši teikt, ka vārda brīvības ietvars ar gadiem pēc neatkarības atjaunošanas nevis paplašinās, bet gan gadu no gada sašaurinās. Turklāt tas notiek bez jebkādiem priekšrakstiem un oficiālām direktīvām. Vienkārši balstoties uz pieredzi žurnālisti nojauš, ko drīkst rakstīt un runāt un par ko labāk paklusēt.


Nesen lasīju interviju ar kādu Rietumu žurnālistu, kurš ilgus gadus dzīvojis un joprojām dzīvo un strādā Krievijā. Viņš runājot par Krievijas mediju pretrietumniecisko propagandu saka: "Krievi netic, ka pie mums [Rietumos] ir brīva prese un es kā rakstnieks vai žurnālists varu rakstīt ko gribu." Arī es neticu, kaut ar krieviem man nav ne mazākā sakara. Pareizāk, sakot es ticu, ka šis konkrētais žurnālists var rakstīt, ko viņš grib. Taču tikai tāpēc, ka viņš domā un grib rakstīt lietas, kuras atbilst Rietumos pieņemtajam vārda brīvības ietvaram. Tiklīdz viņš gribēs paust kādas idejas, kuras ir ārpus šiem ietvariem, viņš saskarsies ar lielām grūtībām. Tiesa, cietumā viņu gluži varbūt neliks, bet attieksmes maiņu pret sevi viņš noteikti jutīs. Patiesības labad jāsaka, ka dažās ES valstīs var pat cietumā nokļūt, ja, piemēram, apšaubīsi gāzes kameru eksistenci nacistu koncentrācijas nometnēs.


Par zināmu izteiksmes ierobežošanu un pašcenzūru liecina fakts, ka tiklīdz uzrakstīju iepriekšējo teikumu, pirksti jau paši klabina tekstu, ka es pats, protams, nešaubos par šo gāzes kameru eksistenci, taču, ja pastāv 0,0001% iespēja, ka tās varētu būt izdomātas, nedrīkst ierobežot šī viedokļa paudējus. Taču viena lieta ir apšaubīt tikpat kā acīmredzamo, bet pavisam cita lieta izlikties neredzam acīmredzamo. Teiksim, Olimpiskajās spēlēs simts metru sprinta distancē visi dalībnieki jau kuras spēles pēc kārtas ir tikai melnādainie. Taču nevienā nopietnā Rietumu izdevumā nekad nav bijis kaut kāds skaidrojums šim fenomenam. Kaut tas ir acīmredzams. Melnās rases pārstāvjiem, visticamāk, ir noteiktas anatomiskas īpatnības, kas tiem ļauj sasniegt šādus panākumus. Tāpat vispārzināma ir mongoloīdās rases ļoti zemā alkohola panesamība.


Taču pieskarties šiem jautājumiem ir ārkārtīgi bīstami, jo var izrādīties, ka rasu atšķirības ir lielākas nekā tikai cita ādas krāsa. Un var sabrukt visa trauslā politkorektuma celtne. Savukārt par ebrejiem jārunā kā par nelaiķiem – vai nu labu vai neko. Iepriekšējo teikumu lasot, ikvienu redaktoru pārņem nervozs nemiers un prātā iešaujas doma –varbūt šo labāk nepublicēt. Mīļā miera labā. Un ir arī par ko padomāt, jo Latvijas pēdējo gadu žurnālistikā divu izdevumu galvenie redaktori zaudējuši amatus tieši ebrejiem veltītu publikāciju dēļ. Juris Laksovs tika noņemts no laikraksta "Neatkarīgā" un Guntis Rozenbergs no žurnāla "Kapitāls" galvenā redaktora amatiem.


Mūsdienu politkorektuma rāmis ļauj rakstīt pilnīgi jebko par reliģiskām tēmām, ieskaitot klaji aizkarošus komentārus, taču atliek izteikties nepietiekoši toleranti, uzsveru, nevis aizvainojoši, bet tikai nepietiekoši atbalstoši par homoseksuālisma tēmu un jau esi ierakstīts melnajā sarakstā. Tas nozīmē, ka tevi vairs neaicina uz semināriem, priekšlasījumiem, konferencēm, tu izkrīti no "ekspertu" aprites un vari necerēt būt kādas stratēģiskās padomes loceklis. Tu esi marginālis ar kuru atrasties vienā sabiedrībā nav cienīgi un tevi uz augstām pieņemšanām vairs neaicina. Tāds ir sods par vārda brīvības "nelietīgu" izmantošanu.


Šīs nav vienīgās "aizliegtās" tēmas, par kurām labāk nerunāt vai runāt to, kas jārunā. Un dažādi "eksperti" bārsta pareizus vārdus gluži kā propagandisti padomju laikā. Raiti un pārliecinoši. Turklāt vairums no viņiem sev nemelojot. Jo iegrozīt domāšanu tā kā pašam izdevīgāk ir vieglāk par vieglu. Ja tomēr lasāt šīs rindas, tad atzīstu, ka esmu kļūdījies – Latvijā tomēr preses brīvība vēl pastāv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit