Sakarā ar Drošibas Policijas (DP) rīcību pret mācībspēku Dmitriju Smirnovu un mūziķi Valteru Frīdenbergu aktualizējušies vairāki jautājumi - par DP vadītu autoritāras iekārtas atjaunošanu Latvijā, kā arī par vārda brīvības nozīmi un jēgu. Visai drūmais notikums ar D. Smirnovu, un neapzināta melnā humora pilnā jokojošā (tā raksta prese) jaunieša pratināšana ir jau samērā plaši diskutēta presē un portālos, un ne viens vienīgs ir atkārtojis par sodāmu pasludināto (tā vismaz DP attieksmi pārstāsta avīze "Diena") frāzi, ka DP cenšas atjaunot totalitārismu Latvijā apspiežot vārda brīvību. Un to viņi arī dara!
Vārda un viedokļu brīvība nav tikai saistīta ar tiesībām runāt, rakstīt vai citādā veidā iztiekties. Visticamāk tikai neliela daļa iedzīvotāju kāpj īstās vai elektroniskās tribīnēs paust savus uzskatus. Tostarp ir politiķi, žurnālisti, publicisti, bieži intervētas slavenības, nozaru speciālisti (ekonomisti - par ekonomiku, ārsti par gaidāmo gripu u.tml.), nejauši pārtvertie uz ielas, bļāvēji un dīvaiņi, kas uzrodas publiskos mītiņos un daži citi. Tā tomēr neliela iedzīvotāju daļa un kādēļ citiem raizēties, ja šos aktīvos viedokļu paudējus kāds patramda? Pats jau neko negrasos teikt...
Tomēr vārda brīvībai ir otra puse, proti, tiesības brīvi lasīt, klausīties un citādā veidā iepazīties ar informāciju un viedokļiem. Katra kādas valsts rīcība, tostarp arī Latvijas varas iestāžu, kas ierobežo kādu viedokļa paudēju vai informācijas izplatītāju, arī ierobežo pārējo iedzīvotāju tiesības pašiem brīvi un autonomi iepazīties ar citu viedokļiem. Ja valsts vara, draudot ar cietumu vai citiem sodiem nobļaujas "Klusu!" un daži, vai pat visi runātāji, rakstītāji vai citādā veidā viedokļa paudēji pieklust vai apklust, tad cieš visa viņu auditorija, viss sabiedrības savstarpējais dialogs.
To skaudri redzam D. Smirnova gadījumā, kas televīzija izteicies, ka ekonomisko stāvokli Latvijā vairs nekomentēšot. Iebiedēts un gatavs! Lai gan par D. Smirnova uzskatiem par eiro un Eiropas Savienību varētu sanākt interesantas debates (kaut vai ar paša studentiem - bet ja nu kāds ir kāds mūsu Jaunčekas "stukačs"?). Arī V. Frīdenbergs, kas cer uz politologa vai politiķa karjeru kad dziesmiņu dziedāšana apniks, DP ievadīto kriminālprocesu par saviem jokiem uzskata par normālu. Zēni darījuši savu darbu - bet no kura laika vārda brīvības apspiešana ir valsts varas "darbs"?
Vārda brīvības ierobežošana ir ne tikvien noziegums pret viedokļa paudēju, tas arī ir pārkāpums pret sabiedrību kopumā, pret demokrātijas pamatmehānismiem. Viens piemērs - agrāk šogad cietuma sodu par saviem izteicieniem saņēma neonacists Andris Jordans. Vai valstij ir tiesības ierobežot pārējiem Latvijas iedzīvotājiem uzzināt šī cilvēka visai pretīgos un tumsonīgos uzskatus? Ar kādām tiesībām? Vai šādi uzskati, A. Jordanam sēžot valsts maizē, pazudīs no publiskās telpas? Noteikti ne.
Tas ir "ekstremāls" piemērs, bet, ja pieciešam ekstrēmistu un dīvaiņu represēšanu tikai viņu paustā viedokļa dēļ, kas būs nākamais? Kur novilksim robežu? Un vēl pats svarīgākais - kurš novilks robežu katra un visu iedzīvotāju vārdā?
Varbūt paturam šīs tiesības paši sev? Interesanti, ka runājot dažās aprindās par vārda brīvības lietām, pēkšņi pazūd lielā bravūrīgā latviešu kungofobija (nepakļausimies Briseles kungiem lauksaimniecības vai integrācijas jautājumos! Nevergosim svešiem kungiem ārvalstīs vai ārvalstu uzņēmumos! u.tml.) Izrādās, ka šis pats latvietis tad nočivina "demokrātija/vārda brīvība nav visatļautība" un atdod savu lemtspēju Latvijas neo-čekas, DP, kungiem.
Pakļaušanās valsts de fakto cenzūrai un aizbildniecībai par to, ko drīkstam lasīt, dzirdēt, redzēt un citādi uztvert faktiski ir viens no galvenajiem cēloņiem Latvijas sabiedrības vājai demokrātiskai kultūrai un "virscaurmēra" (teikšu skaidri) tumsonībai daudzos jautājumos. Piecdesmit gadus iedzīvotāju informatīvo telpu gandrīz pilnībā kontrolēja totalitārā padomju valsts. Līdz pat perestrokai (un arī tad, ne visur un vienmēr) nebija iespējams brīvi paust jebkādu atšķirīgu uzskatu. Maigākos pēc-Staļina laikos (bija arī, protams, skarbāki laiki pēc Tautu tēva nāves) Valsts drošības komiteja (VDK) rīkojās līdzīgi Drošības Policijai šodien - aizturēja, pratināja, biedēja. Tas palicis tautas atmiņā un ietekmē reakciju un jaunākajiem notikumiem. Sabiedrībā, šķiet, valda uzskats, ka tautai būtu jābīstas un jāklausa savu valdību (kur nu atkal pazudusi kungofobija?), bet es atļaušos citēt no fantastiskās antiautoritārās filmas V is Vendetta - nevis tautām jābīstas savas valdības, bet valdībām jābīstas savu tautu!
Ilgus gadus Latvijā nemācīja citu svešvalodu kā krievu, kas arī ierobežo lielas daļas iedzīvotāju iespējas iepazīties ar pasaulē notiekošo, jo Krievija jau Latviju apsteigusi autoritāras informācijas regulēšanas jomā (bet ar DP priekšgalā, mēs cītīgi dzenamies pakaļ). Un ja ko atrod Krievijas informatīvajā telpā, tad diez vai mūsdienu krievu demokrātu un "disidentu" versijas, bet drīzāk visādus, kā amerikāņi teiktu, ieplīsuša saprāta "podiņa"(crackpot) murgojumus par sabiedrības un pasaules procesiem. Nav pārsteigums, un faktiski žēl, ka lietas būtību - finanšu un ekonomiskās krīzes cēloņus - "analizē" kā "žīdu" sazvērestības un citus murgus.
Ja pilnībā apzinātos kādu kaitējumu Latvijas sabiedrības izglītības līmenim un spējām sevi, bez policejiskas valsts kungiem, pārvaldīt, ir nodarījusi stingra valsts informācijas telpas regulēšana, tad pēdējais laiks DP nocirst jebkādas iespējas iejaukties brīvas demokrātiskas valsts brīvu iedzīvotāju dialogā. Par spiegu un teroristu ķerstīšanu, protams, nav iebildumu.
Un beidzot, varbūt atmetīsim frāzi "vārda brīvība nav visatļautība" vai vismaz to sapratīsim kā autoritāras domāšanas pazīmi. Un tas nekas, brīvā sabiedrībā arī argumentiem par autoritārismu ir sava vieta ideju un viedokļu tirgū. Tikai samazinot vai slēdzot šo tirgu, apzināmies, ko darām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
