Tiem, kuri piedalījās 1987. gada 14. jūnijā pirmajā pret okupācijas režīmu vērstajā publiskajā demonstrācijā, Juris Ziemelis palicis atmiņā kā kaismīgs un drosmīgs orators ar savu aizraujošo runu Bastejkalnā pirms gājiena uz Brīvības pieminekli. Kad pēc pusotra gada viņš nomira, viņa kapu draugi aizbēra ar rokām, līdzīgi kā pirms tam J. Ziemeļa drauga un cīņu biedra Gunāra Astras kapu.
Cilvēki, kuri izšķiras stāties pretī laika plūdumam, plašajai un it kā neietekmējamai apstākļu un notikumu lavīnai, pavisam reti par savu uzdrīkstēšanos tiek atalgoti ar laimīgu likteni. Arī Juris Ziemelis nebija izņēmums. Izsūtījums uz Sibīriju agrā bērnībā, pretestības kustības organizēšana atgriežoties Latvijā un gari gadi Padomijas nometnēs, lūk, viņa atalgojums. Taču viņa ciešanas nebija veltas. Tieši pateicoties tādu cilvēku kā J. Ziemelis nelokāmajai ticībai savai tautai un zemei mums ir neatkarīga Latvijas valsts.
Juris Ziemelis bija starp tiem drosminiekiem, kas Molotova un Ribentropa noziedzīgās slepenās vienošanās 40. gadadienas priekšvakarā 1979.gadā parakstīja "45 baltiešu memorandu", kurš kļuva par pamatu Eiropas Parlamenta rezolūcijai "Par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā". J. Ziemelis labi apzinājās kādas sekas būs parakstam zem šī dokumenta, taču tas viņu neatturēja. Un atkal gari gadi Mordovijas nometnēs.
Kā izteicies cits sirdsapziņas cietumnieks - Jānis Rožkalns: "Juris Ziemelis čekas cietumos, nometnēs un izsūtījumā bija pavadījis 24 gadus. Es nosēdēju nometnēs tikai nieka 4 gadus, bet tas dod priekšstatu nojaust, ko nozīmē 24(!) gadi." 24 gadi tikai par to, ka cilvēks tik ļoti mīlēja savu dzimteni, ka nevarēja mierīgi noskatīties kā to neķītri mīda okupantu zābaki.
Juris Ziemelis vēstulēs mātei apliecina, ka ceļu par kuru iet, izvēlējies apzināti. "Vispirms man jāpasaka, ka ādu es nemainu, brīvību nevar izlūgties, viņu var tikai iekarot. Un cik būs manos spēkos, es cīnīšos par viņu. Tā nav tukša bravūra, bet gan dziļa pārliecība. Labāk stāvus lūzt, nekā dzīvot uz ceļiem!"
Juris Ziemelis salūza stāvus. Neārstējama slimība viņu nopļāva brīdī, kad Latvijā elpot kļuva maķenīt brīvāk un gaisā uzvirmoja pirmās brīvības vēsmas. J. Ziemelis jau būdams smagi slims pēdējo reizi uzrunāja tautu 1988. gada 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa. Savu runu viņš nobeidza ar vārdiem: "Tauta, tavs liktenis ir tavās rokās, neaizmirsti to un tad tu kļūsi brīva. Pierādi, ka tu esi brīvības cienīga!" Šie J. Ziemeļa vārdi šodien skan ne mazāk aktuāli kā toreiz pirms vairāk kā divdesmit gadiem.
Un šeit man jāuzņemas nepatīkamais uzdevums novērtēt mūsu attieksmi pret tiem, kuri atdeva savas dzīvības par mūsu brīvību. Neviens no pašreizējās Latvijas varas elites nebija toreiz 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā un vēlāk gājienā uz Brīvības pieminekli. Ja kāds tomēr bija, lūdzu, palabojiet, būšu pateicīgs (nejaukt ar demonstrāciju pēc gada 1988. gada 14. jūnijā). Protams, protams, jau dzirdu varbūt pat vārdos neizteiktas iebildes, ka valsti jāvada nopietnākiem un nosvērtākiem cilvēkiem nekā tiem, kuri neapdomīgi ļāva sevi piefiksēt čekistu fotokamerām, kad to labāk vēl bija nedarīt. Labi, bet tad vismaz atdosim pienācīgu godu tiem, kuri ar savu "bezatbildīgo" uzdrīkstēšanos izlauza ceļu uz brīvību tiem "apdomīgajiem" un "atbildīgajiem", kuri vēlākos gados vadīja šo celmlaužu izcīnīto valsti.
Ierosinājums nosaukt kādu Rīgas ielu Jura Ziemeļa vārdā ir bezcerīgi iestrēdzis Rīgas Domē. Atgādinājums, ka ne visi par Latvijas neatkarību "cīnījās" vienlaikus sēžot siltās nomenklatūras vietiņās ne visiem ir patīkams. "Mums jau ir viena Gunāra Astras iela, kāpēc vajadzīga vēl kāda. "Viņiem" pietiek," tāds apmēram ir domu gājiens tiem, kuri uzskata, ka nosaucot G. Astras vārdā ielu parāds "viņiem", tas ir "vieglprātīgajiem" cīnītājiem ir dzēsts.
Šeit jāmin vēl kāda nepatīkama lieta, par kuru pats J. Ziemelis dzīvs esot kaunējās pat runāt. Kad Latvijā elpot kļuva maķenīt brīvāk un gaisā uzvirmoja pirmās brīvības vēsmas, J. Ziemelim nācās cīnīties ne vien ar visur esošajiem čekistiem, bet arī ar dažiem līdzgaitniekiem, kuri gan būdami gara pigmeji vienlaikus bija filigrāni intrigu meistari. Tie vakardienas kompartijas biedri, kas veikli pārmainīja kažokus, cilvēku, kurš 24 gadus pavadījis nometnēs un izsūtījumā, apvainoja sadarbībā ar čeku. Tie paši cilvēki, kuru vārdi nav cienīgi tikt pieminēti blakus Jura Ziemeļa vārdam, ilgus gadus sēdēja Saeimā un joprojām cenšas nepieļaut viņa vārda iemūžināšanu.
Tajā pat laikā Lietuvā, kur ar savu vēsturi lepojas un varoņus neaizmirst godāt, J. Ziemelis ir novērtēts. Atzīmējot "45 baltiešu memoranda" divdesmitgadi, Lietuvas prezidents 1999. gadā vairākus memoranda parakstītājus, tai skaitā arī Juri Ziemeli, par ieguldījumu cīņā par Lietuvas (!) brīvību apbalvoja ar Vīta Krusta ordeņa Virsnieka krustu. Negribas un, cerams, nebūs vajadzība pabeigt virsrakstā minēto frāzi -kas varoņus negodā, tam...