No vienas puses, ir "Eurobarometer" jaunākais pētījums, kas liecina, ka parlamentam neuzticas 86 % iedzīvotāju un tas ir sliktākais rezultāts Eiropas Savienībā. Tā kā neuzticība parlamentam ir lielāka nekā neuzticība valdībai (79%), var secināt, ka valdības nomaiņa ar šī paša parlamenta personāliju veidotu valdību uzticības uzlabošanas ziņā neko nedos. Ir bijis arī referendums, kurā 608 000 cilvēku nobalsoja par tiesībām sev atlaist Saeimu, tomēr apmēram 900 000 cilvēku savu viedokli nepauda. Vai tāpēc, ka uzticas Saeimai un nejūt pēc tādām tiesībām vajadzību, vai arī tāpēc, ka neuzticas politikai tiktāl, ka par to vairs neinteresējas? "Eurobarometer" pētījums liek vairāk domāt par otro, un skaidrs, ka apolitisku (varētu sacīt arī - politiski apātisku) cilvēku ir ļoti daudz.
No vienas puses, ir bijuši vairāki samērā daudzskaitlīgi mītiņi un neskaitāmi sašutušu cilvēku zvani uz TV un radioraidījumiem, komentāri interneta portālos. No otras puses, izskan arī pa pretējam viedoklim, un vakardienas "Krustpunktu" raidījumā kāda piezvanījusī kundze sacīja, ka, viņasprāt, tautas neapmierinātība, par spīti visiem šiem protestiem un komentāriem, ir fiktīva. Saeimas vēlēšanas patiešām ļautu noskaidrot, pirmkārt, cik vispār cilvēku vēl ir gatavi uz tām iet - tātad nav zaudējuši pēdējo ticību politikai, kā arī, cik īsti ir valdošās koalīcijas, un cik - opozīcijas partiju atbalstītāji. Taču ir viens BET. Un šis BET ir manā skatījumā vienīgais, kāpēc jaunās Saeimas vēlēšanās leģitimitāte varai tik un tā varētu netikt atjaunota.
Kad man bija apmēram desmit gadu, mani ļoti iespaidoja kāda no televīzijā redzētajām reklāmām, kurā bija reklamēts šokolādes batoniņš (kāds? - neteikšu, lai nesanāk ne reklāma, ne antireklāma). Sagaidījis kārtējo kabatas naudu, devos uz veikalu un kāroto šokolādi nopirku. Liela bija mana vilšanās un nesapratne, kad konstatēju, ka, par spīti skaistajam reklāmas iespaidam, man šokolāde nepavisam negaršo pēc tā. "Nu kā tas var būt?" - domāju savā naivajā bērna prātā, taču acīmredzot šī "bērnības trauma" atstāja manī paliekošu "kompleksu", un kopš tā laika vairs neatceros, ka vēl kādu reizi būtu cietis no reklāmas ietekmes - es vienkārši tās vispār neņemu vērā. Arī Saeimas vēlēšanās savu izvēli allaž izdaru citu apsvērumu, nevis reklāmas rullīšu dēļ.
Ir zināms, ka reklāma nedrīkst aicināt uz vardarbību, rasu naidu, utt, un ir zināms, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša. Ja kāds nopērk veikalā negaršīgu šokolādes batonu, vai pat sliktu veļas mašīnu, tie, protams, ir nepatīkami sīkumi, bet - sīkumi. Var taču izsviest šokolādi laukā un iet nopirkt citu. Taču kā ar reklāmu, kuras rezultātā tiek "iegādāta prece", kas nosaka veselas tautas likteņa virzību, un kuru veselus četrus gadus nevar tā vienkārši "izsviest laukā un nopirkt citu"? Kā ar reklāmu, kura slēpti popularizē negodīgu politiku? Sapratāt pareizi - runa ir par Saeimas vēlēšanu reklāmas kampaņām.
Pirmsvēlēšanu reklāmās un partiju programmās, protams, neviens nesolīs, ka ievēlēšanas gadījumā "mēs veiksim stipri apšaubāmus grozījumus dažādos likumos, atlaidīsim no darba efektīvi strādājošu iestāžu vadītājus, bez publiskas diskusijas ievēlēsim nevienam pirms tam nezināmus prezidenta kandidātus, šķērdēsim naudu uzņēmumu padomēs savējiem, kuri pēc tam daļu naudas mums atdos, lai mēs varētu pūderēt jums smadzenes nākamajā reklāmas kampaņā, kā arī saukāsim jūs par suņiem un vēl visādos citādos vārdos". Pirmsvēlēšanu reklāmām teorētiski jābūt daudz lielākai atbildībai nekā šokolādes batoniņu reklāmām, taču praksē izrādās otrādi. Par maldinošu patēriņa reklāmu var sūdzēt tiesā, taču to, ka pirmsvēlēšanu reklāmās var muldēt visu, ko grib un kas pēc tam izrādās pavisam citādi, šķiet, daudzi uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Sak, tā jau tikai politiskā reklāma, to jau nav jāuztver nopietni! Pilnībā pareizi, tikai nez kāpēc nu jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas izrādījies, ka partijas, kurām vēl mēnesi vai divus pirms tam ir zems vai pat bezcerīgs reitings, beigās iekļūst Saeimā ar padsmit, divdesmit mandātiem. Reitingu kļūda? Tad kāpēc šī "kļūda" atgadās tieši ar tām partijām, kurām bijušas masīvas reklāmu kampaņas?
Protams, var jau sacīt: ja jau tā tauta tik stulba, tad - paši vainīgi! Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka cilvēki ir dažādi, un, ka audiovizuālajiem medijiem ir patiešām spēcīga ietekme uz vismazāk izpētīto parādību šajā pasaulē - cilvēka prātu. Kad tika izgudrots radio, varēja uzskatīt, ka ir radīts visu laiku bīstamākais ierocis. Hrestomātiskais mācību grāmatu piemērs par radio ietekmi uz 30-to gadu cilvēku, ir 1938. gadā notikušais radiolugas, kas sagatavota pēc Herberta Velsa romāna "Pasauļu karš" motīviem, lasījums. Gandrīz divi miljoni no pārraides sešu miljonu auditorijas noticēja, ka tā ir patiesība un tūkstošiem cilvēku izskrēja ielās, visā nopietnībā domājot, ka Zemei uzbrukuši marsieši. Ja kādam ienāk prātā ķecerīga doma, ka mūsdienu cilvēka kritiskā prāta spējas jau nu nevar salīdzināt ar trīsdesmito gadu cilvēka domāšanu, kuru spriedzē turklāt turēja tuvojošais otrais pasaules karš, tad minēšu kādu krietni mazāk zināmu faktu. 1988. gadā šo pašu radiolugu atkārtoja kāda vietējā Portugāles pilsētas Bragas radiostacija. Cilvēki "uzķērās" atkal.
Televīzija ir vēl krietni spēcīgāks ierocis. Tās ietekmi varam vērot ne tikai politikā, bet arī, piemēram, mūzikas industrijā, kurā nu jau gadiem ilgi valdošajā ierakstu pārdošanas krīzes situācijā televīzijas realitātes šovu mūzikas zvaigznes ir vienīgās, kas joprojām spēj pārdot milzīgus singlu ierakstu daudzumus zibens tempā (pēdējais piemērs Lielbritānijas šova "X Factor" uzvarētāja Aleksandra Bērka, kas savu debijas singlu "Hallelujah" pārdevusi vairāk nekā miljons kopijās trīs nedēļu laikā).
Tātad ne vienmēr visā var vainot cilvēku "stulbumu". Televīzija un arī radio ir ļoti spēcīgi masu apziņas ietekmēšanas līdzekļi, bet reklāma ir jo īpaši koncentrēts, audiāls vai audiovizuāls vēstījums, kurš tieši iedarbojas uz cilvēka emocijām, neliekot neko spriest, analizēt, izsvērt. Tās veido profesionāļi, kas labi apzinās, kā iedarboties uz jūtām, vēlmēm, gaidām. Vienā no nesenajiem "Kas Notiek Latvijā?" diskusiju raidījumiem Ainārs Šlesers centās attaisnot masīvās reklāmu kampaņas kā partiju viedokļa paušanas "atsvaru", tādiem medijiem kā "Diena", kas, viņaprāt, nodarbojas ar sistemātisku un tīšu dažu partiju nomelnošanu un antireklāmu. Te nu jāsaka, ka tā ir gliemežu samaisīšana vienā traukā ar skorpioniem. Ar TV reklāmu "šaut" pa avīžrakstu ir apmēram tas pats, kas ar "Vinčesteru" šaut pa gāzes pistoli. Kā zināms, laikrakstus maketējot vispirms ieliek reklāmas, tikai tad, cik paliek vietas rakstiem - kas liedz Šlesera kungam par to naudu, ko viņa partija izgrūž TV reklāmās, mēnesi pirms vēlēšanām nopirkt vienu reklāmas lappusi katrā "Dienas" numurā, kur tad nu visā godībā atspēkot Ozoliņa, Raudsepa vai Rodina kritiku. Tad tā būtu reāla argumentu cīņa, diskusija, nevis saturiski "tukšas", taču uz zemapziņu ārkārtīgi iedarbīgas bildītes ar enerģijas dzērieniem, raķetēm un buldozeriem pret "sausām" publikācijām.
Ko ar to visu gribu pateikt? Būtiskākās nepieciešamās izmaiņas vēlēšanu likumā nav "lokomotīvju principa" likvidēšana vai pat mažoritārās sistēmas ieviešana (kas gan pati par sevi būtu, iespējams, ļoti derīga).Tik ilgi, kamēr pastāvēs politiskās reklāmas elektroniskajos masu saziņas līdzekļos, tik ilgi būs daļa vēlētāju, kas balsos, īsti nesaprotot, kāpēc balso tā, kā balso, un pēc tam jutīsies kā atmodušies no negribētas narkozes iedarbības, kuras laikā tikuši izvaroti. Tik ilgi, kamēr pastāvēs politiskās reklāmas elektroniskajos masu saziņas līdzekļos, tik ilgi politiķi priekšvēlēšanu diskusijās varēs atļauties "kult sviestu" un partiju programmās "liet ūdeni", daudz neuztraucoties par reitingiem, jo visu viņu vietā izdarīs reklāmas. Tik ilgi, kamēr pastāvēs politiskās reklāmas elektroniskajos masu saziņas līdzekļos, politiķi varēs nedomāt par valsti, jo zinās, ka viņus "netiesās pēc darbiem", bet gan pēc tā, kurš izvēlēsies talantīgāku reklāmas aģentūru pirmsvēlēšanu kampaņai.
Politiskās reklāmas elektroniskajos masu saziņas līdzekļos ir jāaizliedz. Ja "apskaidrību ieguvušie" "Tautas Partijas" politiķi patiešām vēlas uzzināt patieso tautas uzticību varai un varbūt kaut ko arī atgūt no tās, tad pirms ārkārtas vēlēšanu rīkošanas viņiem jāpieņem šāds lēmums (diemžēl notiek tieši pretējais). Ja prezidents patiešām vēlas būt stingrs prezidents pret tautas uzticību zaudējušo parlamentu, tad viņam jāiemet šāds likumprojekts jau braucošajā ultimāta likumpaketes vilcienā ar prioritāti numur viens un jāatgriež Saiemā pagājušonedēļ pieņemtie grozījumi par vēlēšanu reklāmas kampaņām.Un, visbeidzot, ja mediji patiešām vēlas demokrātiski ievēlētu valsts varu, tad tiem jābūt gataviem atteikties no budžeta ienākumiem, ko dod priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas. Protams, vienlaikus ar politisko reklāmu elektroniskajos medijos jāaizliedz arī jebkāda veida antireklāma (piemēram, nav pieļaujami tādi klipi kā pirms pagājušajām vēlēšanām, kas stāstīja, kāds tik nav Lembergs).
Es esmu bijis ļoti kritisks pret šo valdošo koalīciju, gan runājot ar paziņām, gan publicējot rakstus, esmu bijis uz abām "lietussargu sanāksmēm", otro Loskutova atlaišanas protestu jūnijā, referendumu par Satversmes grozījumiem un 13. janvāra mītiņu. Vārdu sakot, es esmu viens no pārliecinātākajiem "neticīgajiem" šīs koalīcijas partijām un politiķiem. Taču es būtu gatavs akceptēt jebkādu nākamo (vienalga - ārkārtas vai neārkārtas) vēlēšanu iznākumu, ja vien būtu drošs, ka tāda ir Latvijas tautas brīvā, nevis zombētā izvēle. Ja vēlētāji patiešām dotu priekšroku šādai politikai, kāda ir bijusi pēdējos gadus, tad tāda būtu vēlētāju izvēle, un tāda arī būtu jāciena. Taču man šādas pārliecības nebūs, kamēr vien elektroniskajos medijos griezīsies politisko reklāmu "rullīši".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
