Ždanoka ļoti cilvēciski un personiski uzrunā Latvijas krievu (nelatviešu) pašlepnuma jūtas. Tas ir jo īpaši iedarbīgi situācijā, kad materiālā labklājība strauji krītas, un latviešu politiķi atbildīgos amatos izskatās pēc muļķiem. Kamēr latviešiem apriebušās visas daudzās sīkpartijas, tikmēr nelatvieši nešaubīgi koncentrējas uz divām savām partijām.
Eiropietis ar virspusēji demokrātisku izpratni arī labāk sapratīs Ždanoku nekā vienkāršu „latvieti nepadodies!" Viena no Ždanokas humānajām un eiropeiskajiem standartiem it kā atbilstīgām prasībām ir vēlme, lai vietās, kur vēsturiski ilgstoši dzīvo liels īpatsvars krievu, viņiem būtu tiesības vērsties pašvaldībās un arī saņemt atbildes krieviski. Domāju, ka cilvēciskā līmenī šodien tā nekur nav problēma. Varbūt ir atsevišķi ierēdņi, kuri principa pēc jūt vēlmi pamocīt latviski vāji runājošos pensionārus, taču nedomāju, ka šodien tā ir praktiska problēma pēc būtības. Jautājums ir par principiem un juridisku spēku. Un, ja pēc krievu valodas aizstāvju teiktā daudziem vispirms nāk prātā Daugavpils un Latgale, tad, loģiskāk aizdomājoties, nākas secināt, ka šīs prasības attiektos arī uz Rīgu ( ko Ždanoka intervijā apstiprina ) un Liepāju.
Rīgā un Daugavpilī situācija varētu būt arī atšķirīga. Daugavpilī arī pirmskara Latvijas laikā krievu īpatsvars bija ievērojams. Rīgā krieviski runājošo iedzīvotāju straujš pieaugums sācies tikai pēc padomju okupācijas. Un te nu var sākt lauzt šķēpus, cik daudz cilvēkiem un cik paaudzēs jābūt dzīvojušiem kādā teritorijā, lai viņu valodai piešķirtu kādas oficiālas tiesības? Ja sākam skatīties gadsimtu un gadu tūkstošu mērogos, tad var atklāties, ka arī latvieši (balti) šajā zemē savulaik ir ieradušies kā okupanti.
Multikulturālisms vēsturiski ir bijis Latvijas, un jo īpaši Rīgas attīstības dzinējspēks. Tā tas varētu būt arī nākotnē. Diemžēl izskatās, ka kopš padomju laika te nekāds multikulturālisma pozitīvais efekts nav vērojams. Nav jau šo daudzo kultūru. Varbūt ir kaut kur nacionālajās biedrībās, koncertos, baznīcās, vecticībnieku sādžā, atsevišķos kultūras pasākumos - bet Latvijas gaisotni kopumā tas neietekmē. Izskatās, ka arī nav tādas latviešu krievu kultūras. Latvijas krievi savu krievisko dzīvi dzīvo Krievijas vai pat bijušās PSRS kultūrtelpā. Nē, es nebūt negribu teikt, ka viņi ir nekulturāli cilvēki. Latvijas krievu vidū ir ļoti liels īpatsvars ar inteliģentiem kultūras cilvēkiem. Bet es nevaru saskatīt, ka šeit būtu kaut kāda Latvijas krievu kultūra. Un tā nav krievu, bet gan Latvijas valsts problēma.
Tur, kur jāsadzīvo dažādām etniskām grupām, bez problēmām neiztikt. Ideālu risinājumu nav. Ir tikai labāki un sliktāki risinājumi. Diemžēl vēsturē bieži vien ir darbojies dūres spēka princips. Vispirms ar spēku iekaro sev vietu teritorijā, un tad runā par vienlīdzīgiem un godīgiem sadzīvošanas principiem.
Interviju ar Tatjanu Ždanoku skat. www.vissnotiek.lv