- Patreizējo spēles noteikumu apstākļos cerības, protams, ir minimālas. Varbūt var teikt, ka tādu nav vispār. Mēs tagad spēlējam pēc pilnībā svešiem noteikumiem, kas uzrakstīti gluži citā vietā, un kas paredz to, ka uzvar tikai tas, kurš šos noteikumus diktē. No otras puses - viņiem nav interesanti pieļaut, lai šeit iestājas absolūts sabrukums, jo tas tad var sist pašiem pa kabatu.
- Kādā ziņā?
- Piemēram, vajadzība ievest karaspēku un tamlīdzīgi.
- Cik tad nu te vajadzētu to karaspēku? Vienu, varbūt divas lidmašīnas...
- Jā, varbūt pietiktu ar vienu lidmašīnu. Tiesa, šādos gadījumos viņu lielākais bieds varētu būt bēgļu plūsmas, jo tās pieņēmējvalstīm rada dažādus nepatīkamus izdevumus. Tāpēc ir skaidri redzams - ja mēs tomēr nepalielināsim savu eksportu, tad mums strauji beigsies ārzemju valūta, samazināsies imports, veikalos būs mazāk importa preču, galvenokārt pārtikas...
- Par to pēdējo mēs varētu tikai priecāties, ja ņemam vērā šo importa pārtikas produktu surogātisko izcelsmi.
-...Iespējams, no vienas puses par to būtu jāpriecājas, vienīgi daudziem būs jāizjūt pamatīgs diskomforts, atradinoties no tā, pie kā jau tik ļoti pierasts. Un nav izslēdzams, ka šie cilvēki tādas pārmaiņas uztvers revolucionārās situācijas kontekstā, proti, kā strauju dzīves līmeņa pasliktināšanos. Vairs jau nav daudz tādu, kuri personīgi atceras, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu veikalos bija iegādājama nesalīdzināmi augstākas kvalitātes pārtika nekā tagad. Ja salīdzinām ar standartiem, kādus mums uzspiež tagad, varu droši teikt, ka padomju laika standarti vismaz bija orientēti uz to, lai cilvēki mazāk slimotu. Tagad patiešām ir teju vai otrādi un šajā ziņā stāvoklis ir drīzāk katastrofāls nekā apmierinošs...
- Jūs teicāt, ka eksports jāsalāgo šā gada laikā. Vai to un tostarp vēl daudz ko citu ir reāli paveikt viena gada laikā?
- Izvētījot savu patēriņu struktūru, gada laikā varētu izdarīt pietiekami daudz. Tas sekmētu daudzu mums uzspiesto burbuļu pārsprāgšanu, kuru vietā tad nāktu tas, kas mūsu ekonomikai un attīstībai patiešām vajadzīgs. Un tad mēs redzēsim, kuri segmenti mums tomēr paliek neaizstājami un kuros jāsaglabā imports, un kuri ir tie, kurus varam tālāk attīstīt paši.
- Arī jūs pārliecinoši aicināt uz tā dēvētā brīvā tirgus regulēšanu?
- Šis brīvais tirgus ir konfigurēts tā, lai tas būtu izdevīgs lielajām valstīm un lielajām firmām, savukārt mazos dalībniekus tas iesūc sevī tā, kā zirnekļtīklā ielīp muša. Šis tirgus pamatīgi no mums izsūc laukā gan naudu, gan mūsu darbaspēku, kas arī ir ievērojams zaudējums mūsu ekonomikai.
- Tātad jūs aicināt iejaukties šajā brīvajā tirgū, regulēt to, atteikties no kapitālisma pašpasludinātās pamatvērtības?
- Pilnībā viennozīmīgi. Manuprāt, patreizējā situācija to vienkārši kliedzoši pieprasa. Turklāt vēsturē tas nav nekas jauns, jo katra valsts, kas pēc Otrā pasaules kara savā attīstībā spējusi sasniegt pietiekami augstu dzīves līmeni, uz kādu arī mēs tagad tiecamies, noteiktā posmā ir regulējusi savu ekonomiku. Ekonomika ir jāplāno.
- Bet kā mēs to izdarīsim, ja šodien jau augstskolā fundamentāli māca, ka tā nedrīkst darīt, ka tas raksturīgi tikai sliktajam sociālismam un tamlīdzīgi?
- Acīmredzot šādu mācību programmu vajadzēs pārkārtot atbilstoši objektīvajai realitātei. Lai tās atbalstītāji nāk priekšā un mēģina to aizstāvēt, uzrādot, kura no attīstītajām pasaules valstīm tad šo līmeni sasniegusi, iztiekot bez ekonomikas plānošanas.
- Un kuras ir tās valstis, kas tādā veidā pacēlušās?
- Japāna, Taivāna, Dienvidkoreja un citas.
- Bet jūsu iepriekš nosauktie mūsu tuvākie orientieri - Šveice, Zviedrija, Lihtenšteina?
- Šajās valstīs, sevišķi Šveicē, aizvien pastāv šis plānošanas mehānisms, tikai tas ir ļoti demokrātisks, izpaužoties kā iespēja sarīkot tautas referendumu faktiski par jebkuru svarīgu jautājumu. Protams, nebūtu prātīgi patiešām nolaisties līdz PSRS līmenim, nosakot pilnībā visu - cik mums ko jāsaražo, bet kopumā jāvētī valsts patēriņa struktūra un no tā jāizsecina, kādi nosacījumi mums jāpanāk, lai attīstītu, piemēram, vietējo burkānu ražošanu valstij pietiekamā daudzumā. Tā būtu ļoti sakarīga, vajadzīga un veselīga plānošana.
- Bet pirms tā vispirms jāpieņem kāds cits lēmumus ar attiecīgām sekām, proti - nepieļaut valstī brīvi ieplūst to pašu nīderlandiešu labi subsidēto zemnieku saražotajiem eiroburkāniem. Un tas jau ir gluži revolucionārs līmenis, vai ne?
- Tajā mirklī, kad eksporta un importa aizvien lielākas nesabalansētības rezultātā mums sāks aptrūkt ārzemju valūtas, uz Latviju vairs neturpināsies Eiropas lēto burkānu plūsma. Tātad tas var iestāties gluži objektīvi un visnotaļ drīz. Bet vietējiem ražotājiem tas kļūs izdevīgi tikai tajā gadījumā, ja patiešām spēsim to aizstāt valstiskā līmenī. Tāpēc tam vietējam ražotājam, kamēr mums vēl ir nauda, jau šogad jāpalīdz pacelties, lai nākamgad, kad šīs naudas vairs nebūs, viņš spētu mūs apgādāt ar visu vajadzīgo.
- Bet pašam lēmumam par tādām izrīcībām tomēr jābūt politiskam? Jo tas holandiešu burkāns var turpināt nākt iekšā arī jebkurā gadījumā, kaut vai ciešot zaudējumus, ko lielās valstis gan jau spēs kaut kā segt ar kārtējām subsīdijām.
- Jā, to mēs varam sagaidīt, ka Eiropas Savienība sākumā patiešām speciāli palīdzēs viņiem un nevis mums. Jo mūsu noieta tirgus itin nemaz nav tik maziņš, ja, kā jau teicu, dažu gadu laikā no mums izpumpēti vismaz septiņi miljardi latu. Turklāt viņiem ir arī prakse par parādu atlaišanu savējiem, kas attiecībā pret mums ir vienkārši negodīgi un tamlīdzīgi. Starptautiskais Valūtas fonds ne ar kādu labdarību nekad nav nodarbojies un nenodarbosies. Tā kā tas ir pilnībā iespējams scenārijs, patiešām. Bet ekonomikas regulācija mums iestāsies, manuprāt, jebkurā gadījumā.
- Cik ilgi mums ir laiks to sagaidīt, lai valsts pilnībā nesabruktu?
- Ir divi iespējamie scenārija. Viens tātad ir tāds - mēs visu apjēdzam un saplānojam šā gada laikā tā, lai mums tā krīze neiestātos uz desmit gadiem, kā tas bija Argentīnā, kur tā arī neko neplānoja un viss palika stihiskā brīvā tirgus stāvoklī. Bet otrs ir tāds, ka jau nākamgad mums iestājas ārvalstu valūtas deficīts, sākas starptautisko spekulantu veikls uzbrukums lata stabilitātei, kas kādu laiku turas pretim, bet beigās tomēr var arī nenoturēties, un tad tas ir tikai dažu nedēļu jautājums, lai mēs atrastos Argentīnas līmenī visdziļākajā krīzes stadijā.
(..) - Vai nav tā, ka arī es tagad jums palīdzu pamazām rakstīt jauno partijas programmu?
- Drīzāk jau nē, jo mūsu partijas programmā lielākā daļa no šajā sarunā minētā jau ir. Turklāt lielākā daļa no tā, ko stāstu tagad, esmu stāstījis jau sen, tostarp arī pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Protams, man bija grūti ar savām sakopētajām standartlapiņām nostāties pretim valsts finansētai melu kampaņai, kuras ietvaros mūs visus, piemēram, baidīja ar Krieviju, arī neskatoties uz to, ka mēs jau bijām NATO dalībvalsts. Jājautā: ja jau aizvien mūs turpina biedēt ar Krieviju, vai mēs tādējādi atzīstam, ka NATO faktiski nekas nav? Tādā gadījumā jau ir arī virkne citu jautājumu, piemēram - kāpēc tik dāsni tajā NATO tērējam savu naudu, sūtot mūsu cilvēkus uz Irāku un Afganistānu, ja aizvien turpinām baidīties no Krievijas tankiem, kas, raugi, jau rītā varētu ierasties Doma laukumā?
- Bet saprātīgi domājošs cilvēks taču skaidri apzinās, ka ar visu NATO mēs itin nemaz neesam pasargāti no kaut vai tās pašas Krievijas iebrukuma. Mani vienmēr kutinājis šis jautājums: pirmkārt, kāpēc kāds iedomājas, ka NATO patiešām nāks palīgā, otrkārt - no kurienes ir pārliecība, ka tāda konflikta gadījumā NATO būs spēcīgāka par Krieviju? Kā jums šķiet?
- ...Esmu lasījis pašu amerikāņu ļoti augstas kvalifikācijas speciālistu pētījumus, kas veikti pirms mūsu iestāšanās NATO un publicēti pietiekami respektablā Tīmekļa portālā, kas apkalpo arī Balto namu Vašingtonā. Analīze par iespējamiem militāriem konfliktiem Baltijas reģionā veikta jau sen, un tie secinājumi patiešām ir ārkārtīgi interesanti. Izrādās, ar to karaspēku, ko Krievija izvietojusi Kaļiņingradā, pilnībā pietiek, lai maksimāli apgrūtinātu jebkādu palīgspēku nosūtīšanu uz šo reģionu. Tālāk - šo teritoriju ceļu struktūra vēsturiski izveidojusies par labu tikai tam, kurš virzās no kontinenta puses, tādējādi iespējamās aizsardzības blīvums ir ārkārtīgi neliels. Tas nozīmē, ka šis no kontinenta puses nākošais spēks pilnībā dominē uz zemes, gaisā un lielā mērā arī uz ūdens. Bet sevišķi iespaidīgs ir šā pētījuma gala secinājums, proti - pēc iespējamās NATO spēku izcelšanās konflikta zonā divu dienu laikā šis karaspēks atradīsies pludmalē un gaidīs, kas viņus ātrāk aizgādā no turienes prom uz mājām. Tā ir savdabīga analoģija ar britu karspēku Francijā, kuru līdz jūrai atspieda hitleriskās Vācijas karaspēks Otrā pasaules kara laikā. Turklāt šajā aspektā šeit absolūti neaplūko atomkara variantus, neparedz arī vērā ņemamu partizānu karu. Infrastruktūra šeit ir tāda, ka, piemēram, NATO lidlauks, kas ierīkots mūsu valsts teritorijā, ir tādā potenciālā ienaidnieka tuvumā, ka tas spēs pastāvēt augstākais piecpadsmit minūtes, tāpēc nav vērtējams kā aizsardzības, bet tikai kā pirmā trieciena lidlauks. Tieši tā Krievija uz to arī skatās. Savukārt mums par to būtu visvairāk jāsatraucas, ka mūsu teritorijā veido tādas struktūras, ko mūsu lielie kaimiņi uztver tikai kā pirmā trieciena objektus.
- Vārdu sakot, amerikāņi jau sen ieplānojuši, ka iespējamā militārā konflikta gadījumā viņi šeit nemaz nerādīsies, jo tas tāpat ir bezcerīgi?
- Tā viņi izrēķinājuši un visnotaļ atklāti arī raksta manis jau minētajā portālā. Labākā gadījumā viņi pieļauj kādu nelielu partizānu pretošanās kustību, kas turklāt absolūti nebūs līdzīga Čečenijas variantam. Jā, un turklāt pretiniekos tad būs karaspēks, kas jau apguvis pietiekami lielu šāda veida partizānu kara pieredzi, tāpēc šī pretošanās būtu salīdzinoši īsa un maz efektīva. Tāpēc joprojām uzskatu, ka mums nebija nekādas nozīmes dzīt savus cilvēkus uz Afganistānu, lai tur tērētu milzīgus sava plānā budžeta līdzekļus. Katrā ziņā militārie izdevumi divu procentu līmenī tomēr ir milzīga greznība, jo, piemēram, Vācijas un Austrijas militārie izdevumi veido tikai 0,7 procentus. Mums šī starpība vienkārši lieliski noderētu kaut vai policijai un tiesībsargājošajām iestādēm, lai spētu puslīdz efektīvi cīnīties ar tieši tagad draudoši augošo noziedzības vilni.
(..) - Laikam jau jūs labi saprotat, kāpēc šo sarunu virzu tieši tādā gultnē. Proti, no tā dēvētajiem eiroskeptiķiem esat kļuvuši par Rīcības partiju un tā kā sarunā jūtu, ka jums ir pietiekami liela interese par to, kā darās lietas Briselē, rodas iespaids, ka tā skepse gājusi mazumā. Vai tā ir?
- Nē, skepse nav zudusi, jo aizvien uzskatām, ka prātīgākais būtu stāties laukā no Eiropas Savienības. Taču mēs augam un attīstāmies, proti, no viena modeļa partijas esam kļuvuši par normālu politisku partiju. Skatoties pēc skandināvu analogu parauga, eiroskeptiķi faktiski aktivizējas tikai vienu reizi piecos gados - kandidējot Eiropas parlamenta vēlēšanās. Savukārt mums tagad programmā iekļauta arī virkne iekšpolitisku pozīciju, kas paredzēti mūsu pašu dzīves un sadzīves sakārtošanai - piemēram, aizliegt bankām izlikt laukā no dzīvokļiem ģimenes, kas krīzes apstākļos nokļuvušas finansiālās grūtībās, un slepus vai atklāti finansēt šādu izūtrupēto īpašumu uzpirkšanu, lai nogaidītu labākus laikus un tad to visu ar kārtējo šaušalīgo peļņu pārdotu, vienlaikus vēl joprojām ar necilvēcisku soda procentu sistēmu saglabājot zināmā parādu verdzībā tos nelaimīgos cilvēkus. Es runāju par partijas programmu kā tādu, jo jāsaprot, ka šis konkrētais pasākums ir īstenojams mūsu pašu spēkiem, tas nav Briseles jautājums.
- Kāpēc nav? To pašu zviedru, vāciešu lobijs tur taču ir pietiekami spēcīgs un mēs visi to zinām. Turklāt runa jau lielā mērā ir tieši par zviedru bankām jeb to meitas uzņēmumiem, vai ne? Nav jau noslēpums, ka kredītu no Starptautiskā Valūtas fonda arī saņemam faktiski ar zviedru gādību, un aizkulisēs jau visiem zināms, ar ko latviešu tautai par to būs jāsamaksā "labvēļiem".
- Protams, Brisele ļoti mēģinās neļaut pieņemt tādus lēmumus, par kādiem tagad runāju. Bet tad tomēr ir cits jautājums - kurš izrādīsies stiprāks: mēs vai viņi? Kādi kuram tad būs tie argumenti. Mēs no Briseles nebaidāmies, un, atšķirībā no tiem, kuri tagad sadarbojas un savulaik saņēmuši dažādas naudiņas, neko neesam viņiem parādā, tāpēc mums būs morāli vieglāk runāt tādā līmenī. Mēs neesam parakstījuši tos papīrus, atbilstoši kuru saturam tagad arī visi dzīvojam. Visbeidzot - mēs esam tie, kuri ir gatavi arī parakstīt pilnībā jaunus dokumentus, proti, par izstāšanos no šīs savienības.
- Kas jums liek cerēt, ka jums būs pietiekami daudz atbalstītāju šajā valstī?
- Mēs esam pazīstami vismaz desmit gadus, visu šo laiku esam piedāvājuši savu redzējumu, tāpēc zināmai daļai sabiedrības esam pietiekami pazīstami. Mūsu programma pilnā mērā varētu atbilst to cilvēku interesēm, kuri cietuši no krīzes un zaudējuši iespēju turpināt normāli dzīvot. Mūsu uzdevums ir piedāvāt viņiem šo programmu, izskaidrot. Tas, protams, ir resursu jautājums - gan naudas, gan cilvēku resursu jautājums. Ja mums šo resursu pietrūks, tad, protams, tauta neko daudz par mūsu programmu neuzzinās. Turklāt konkrētajos Latvijas apstākļos faktiski jārunā galvenokārt par naudas līdzekļiem, jo pēdējā laika vēlēšanas pārliecinoši uzrāda, ka rezultātā iegūto deputātu vietu kopējais skaits ir tieši atkarīgs no kampaņā ieguldītā naudas daudzuma. Piemēram, pēdējās Saeimas vēlēšanās tādas partijas, kas kampaņai iztērēja simts līdz simtpiecdesmit tūkstošus latu - Jaunie demokrāti, "Visu Latvijai!" un citas -, ieguva no viena līdz pusotram procentam balsu. Sociāldemokrāti iztērēja trīs simtus tūkstošu - ieguva trīs procentus. Bet tie, kas iztērēja piecsimt tūkstošus - vienalga: ar vai bez "pozitīvisma" kampaņas, legāli vai puslegāli -, pārvarēja piecu procentu barjeru un iekļuva Saeimā. Turklāt tas notika pilnībā neatkarīgi no tā, vai šie pēdējie spēki bija vai nebija pildījuši savus iepriekšējos solījumus, bija vai nebija pieķerti blēdības, izskatījās vai neizskatījās kopumā slikti vai labi. Viņi visi ir tur iekšā, pateicoties gluži konkrētai iztērētajai naudas summai. Tātad ir skaidrs: līdz šim piecsimt tūkstoši bija tā robeža, kas faktiski garantēja iekļūšanu Saeimā - vēlētājam širmis aizvērās un viņš nobalsoja teju vai automātiski. Lūk, un tā rezultātā Latvijā izveidojies visnotaļ noturīgs bizness. Piemēram, kāda partija, kuras kampaņu sākotnēji finansējis konkrētais saimnieks, esot pie varas attiecīgos četrus gadus un kontrolējot vienas vai vairāku ministriju līdzekļus, spēj nozagt vidēji piecdesmit miljonus latu, no kuriem vienu vai divus miljonus šo valsts līdzekļu izlieto savai kārtējai kampaņai, lai tādējādi nākamajā termiņā atkal nozagtu vidēji piecdesmit vai pat visus simts miljonus latu. Un tas, ziniet, ir pat krietni labāks bizness par narkotiku tirdzniecību, jo šī joma uz politbiznesa fona izskatās kā sērkociņu tirgotāji. Bet rezultātā Latvijas politikā ir spēkā tie paši noteikumi, kas vērojami narkotiku tirgotāju savstarpējos ielu karos - pret politiskajiem pretiniekiem liek lietā tā dēvētos kompromatus, dažādus apmelojumus un citus tā dēvētā melnā "pīāra" paņēmienus. Jāpriecājas, ka pagaidām vēl nešauj nost viens otru. Es uzsveru - pagaidām. Jo, manuprāt, turpinoties tādā garā, Latvijas politikā arī šādas metodes ir tikai laika jautājums...
(..) - Klausos un brīnos - nu taču nevelk ne uz Šveici, ne Zviedriju, ne Lihtenšteinu!
- Jā, mēs jau noskaidrojām - faktiski dzīvojam Latīņamerikas modelī. Bet mēs aicinām tikt no tā laukā.
- Un cik tad jums pagaidām pietrūkst līdz maģiskajiem piecsimt tūkstošiem partijas kasē? Jo saprotu, ka tikai tā, joprojām izmantojot esošo Latīņamerikas modeli, arī varat tikt pie varas Latvijā, ja revolūcijas neplānojat.
- Pagājušajā Saeimas vēlēšanu kampaņā iztērējām trīs tūkstošus latu un ieguvām pus procentu balsu. Tas patiesībā nemaz nebija slikts rādītājs, ja salīdzina ar tām partijām, kas ieguldīja vismaz piecdesmit tūkstošus, bet ieguva tikpat balsu, cik mēs. Protams, neesam tik naivi, lai nesaprastu lietu kārtību un zināmo bezcerību, taču esošās sistēmas ietvaros tomēr piedalījāmies, kaut vai tāpēc, lai par mums pilnībā neaizmirst.
- Ja paši par sevi nobalso, tad tik arī laikam sanāk - pus procenta robežās?
- Tad mums partijā nebija tūkstošiem cilvēku, tāpēc tā gluži nebūs, kā jūs sakāt. Tiesa, arī tagad mums nav tūkstošiem partijas biedru.
- Bet Latvijā partijai jau nemaz nevajag tūkstoti biedru!
- Jā, pietiek ar diviem simtiem biedru, lai piereģistrētu partiju. Un šeit ir viena ļoti būtiska nianse, proti - kāpēc mums Latvijā nav nevienas piecdesmit vai simts tūkstošu biedru partijas, kādu starp citu vēlamies izveidot mēs? Tas patiešām būtu ļoti cienījams modelis, jo, ja partijā ir piecdesmit tūkstoši biedru, tad gadījumā, ja nobalso kaut vai tikai šie piecdesmit tūkstoši, partija automātiski pārvar piecu procentu barjeru, iekļūst parlamentā un tā ir ļoti normāla pārstāvniecība. Lūk, un tad ir jautājums: kāpēc neviena Latvijas partija uz to pat netiecas? Man ir atbilde šim jautājumam. Visas mūsu valdošās partijas, kas regulāri nozog tos vismaz piecdesmit miljonus, no kuriem kampaņā iegulda kaut vai tikai vienu miljonu, visas faktiski ir viena īpašnieka partijas, kurās tūkstotis dalībnieku nekādā gadījumā nemaz nav vēlams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tik lielu skaitu nav iespējams veiksmīgi kontrolēt. Piemēram, par piecdesmit tūkstošu biedru partijas līderi nevarētu būt cilvēks, kuram pašam pieder pieci mersedesi, kad pārējie un faktiski visa sabiedrībā dzīvo reālā nabadzībā. Viņu ātri vien kā korķi izmestu laukā gan no amata, gan no pašas partijas. Un viņam būtu jāatbild par katru piekrišanu, ko viņš kā amatpersona devis kādam visnotaļ šaubīgam liela mēroga projektam. Vārdu sakot, šādā partijā tādiem cilvēkiem pastāvētu konkrēti riski, ka ātri var zaudēt savas pozīcijas partijas vadošajos amatos, kas parasti arī darbina to naudas mašīnīti. Lūk, tāpēc Latvijā nav valdošo partiju, kurās būtu vairāk par tūkstoti biedru, ar ko arī pilnībā pietiek, lai nodrošinātu savu pārstāvniecību visās svarīgākās ministrijās, pašvaldībās un padomēs, bet kas tajā pašā laikā netraucē šo partiju vadīt tā, kā tas nepieciešams saimniekam.
- Tātad faktiski pat ne tuvu nedarbojas tāds jēdziens kā 'tautas pārstāvniecība'?
- Šajās partijās tautas pārstāvniecība vienkārši nav vēlama. Tieši tāpēc tur ievieš virkni dažādu mistisku ierobežojumu, kas sekmē šo nepielaišanu.
- Var teikt, ka kopumā pār mums valda viena veiklo ļaužu kopa, kas faktiski satilpināma vienā nelielā skolas sporta zālītē, pat ne Rīgas "Dinamo" hokejistu līdzjutēju auditorija aizraujošākajās spēlēs?
- Pat ne tik daudz. Visus lēmumus pieņem - augstākais - daži desmiti cilvēku.
- It kā dzirdēts fakts, bet kaut kā nevienam nav sekmējies ar konkrētiem pierādījumiem, kas ļautu viņus visus kārt pie lielā atbildības kāķa.
- Tas pat nav jāpierāda, jo šādā modelī šīs tradīcijas jau nāk no Senās Grieķijas laikiem. Latvijā tā situācija ir gaužām vienkārša: ir viens reāls partijas īpašnieks, viņam ir dažas tuvāk stāvošās personas, valdošajā koalīcijā parasti ir četras vai piecas partijas, papildus vēl aizmugurē līdzdarbojas baņķieri. Piemēram, labi zināms, ka savulaik ļoti tuvu visam stāvēja "Parex" īpašnieki, par kuriem tagad redzam, ka viņus nevis ļauj nošaut, bet gan visiem iespējamiem spēkiem izglābj, jo gan viņi, gan daudzi citi visu šo gadu laikā sekmīgi līdzdarbojušies valsts kases iztīrīšanā, par ko liecina kaut vai tas, ka tieši šajā bankā atvērti rēķini lielākajai daļai valsts iestāžu, un, protams, metodes, ar kādam tas vispār panākts. Tam visam tagad piešķirts sevišķi skaists nosaukums - sistēmiska banka.
- Un kur īsti tā morāle?
- Morāle ir tāda, ka sabiedrība jāatbrīvo no šādas prakses. Tieši tāpēc mums ir plāns izveidot partiju ar vismaz piecdesmit tūkstošiem biedru. Pieņemot, ka katrs tādas partijas biedrs kā biedra naudu samaksā vienu latu mēnesī un vēlēšanās, protams, nobalso par savu partiju, varam iegūt vienu visos aspektos patiešām neatkarīgu partiju, kas turklāt garantēti būs pārstāvēta Saeimā, un kuras ietvaros vai ar tās tiešu atbalstu gluži objektīvi nevar īstenoties nekas no tām mahinācijām, par kurām mēs šodien runājam saistībā ar tā dēvējamo viena saimnieka partiju politiku Latvijā.
- Atgriežoties vēl pie līdz galam neatbildētā jautājuma - cik tad jūsu partijai vēl pietrūkst līdz tiem maģiskajiem piecsimt tūkstošiem latu partijas kasē, kas ļautu iekļūt vismaz Saeimā un pietuvināties varas pozīcijām?
- Pilnībā godīgi sakot - trūkst nevis deviņdesmit vai deviņdesmit deviņi procenti, bet pat visi simts procenti. No otras puses, iepriekš es runāju par iepriekšējo gadu pieredzi, taču man patiešām grūti noticēt, ka pa šiem gadiem cilvēki tomēr neko nebūs sapratuši un ļaus aizvien darboties visām šīm shēmām. Es neticu, ka tas varētu būt iespējams, tāpēc mums tagad vajadzētu būt vieglāk. Ja vien vēlētāji patiešām kaut ko būs iemācījušies, viņi būs sapratuši, ka pirms vēlēšanām vismaz jāizlasa politisko partiju piedāvātās programmas un tomēr jāizvērtē to iepriekšējā darbība.
- Cik jums patlaban ir partijas biedru?
- Varam runāt par aptuveni četriem, pieciem simtiem.
- Tātad tieši simts reizes mazāk nekā esat ieplānojuši sapulcināt?
- Tā sanāk, jā. Pagaidām. Bet, es atkārtoju - daudz ko var krasi mainīt tas, cik ilgi tauta ļaus risināties patreizējās varas agonijai.
- Kāpēc jums šķiet, ka tajā gadījumā, ja spēsiet iegūt varu, gan jūs personīgi, gan jūsu partija būs cilvēces vēsturē tas unikālais izņēmums, kas spēs izturēt pārbaudījumu ar varu un naudu? Kāpēc tieši jūs būsiet tie, kuri, ieraudzījuši, kur un kā var zagt, to nekādā gadījumā nedarīsiet, turklāt vēl novērsīsiet visas iespējas to darīt citiem?
- Varbūt tāpēc, ka cilvēki tomēr mēdz būt dažādi. Piemēram, es varu droši apgalvot par sevi - man nesalīdzināmi interesantāk un aizraujošāk būtu uz līdzvērtīgiem pamatiem risināt sarunas ar Eiropas Savienību un piespiest to piekāpties mūsu valsts interesēm, nekā slepus zagt miljonus. Esmu pārliecināts - politikā arī bez naudas zagšanas ir bezgala daudz interesantā, patiešām...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" marta numurā (Nr.67)