Olafs Brežinskis:
Vai Lisabonas līgums ir tabu tēma?

Piketējot mēs gribējām pievērst Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētāja Žana Pola Kostas uzmanību faktam, ka Latvijā likumu par Lisabonas līgumu Saeima ratificēja, neieklausoties tautas domās.

Ja būtu tāda iespēja, es personiski viņam vēlētos pavaicāt viņa paša kā cilvēka domas par Lisabonas līgumu. Es vēlos arī uzzināt no viņa, kā es varu izmantot savas cilvēktiesības.

Mums ir mēģināts iestāstīt to, cik Lisabonas līgums ir labs, kā tas nodrošinās lielāku demokrātiju un paplašinās suverenitāti. Politiķu runās, kas izplata šādu dezinformāciju, patiesības ir tik, cik melns aiz naga, jo būtībā šis līgums apdraud mūsu Latvijas pastāvēšanu. Mēs neiestājāmies Eiropas Savienībā, lai mums pēc dažiem gadiem sāktu diktēt jaunus, daudz bargākus noteikumus.

Mēs uzskatām, ka par tik nozīmīgu tiesību aktu kā Lisabonas līgums bija jāorganizē referendums. Māris Riekstiņš ir teicis, ka ir pielikts punkts diskusijām par Lisabonas līgumu. Nevēlos viņam piekrist, jo uzskatu, ka liela daļa tautas nav informēta par Lisabonas līguma graujošo ietekmi uz Latvijas nākotni: suverenitātes apdraudējumu, pašnoteikšanās tiesībām, tāpēc izmantošu demokrātijas nodrošināto iespēju paust savu viedokli. Lisabonas līgums ir vēl daudz bīstamāks par ES Cukura reformu, kuras sekas Latvijas iedzīvotāji izjūt uz savas ādas.

Mēs iestājāmies Eiropas Savienībā kā ekonomiskā veidojumā, nevis valstiskā veidojumā. Es nevēlos Eiropas Savienotās Valstis. Es atbalstu Latvijas dalību ES kā ekonomiskā veidojumā, bet es vēlos dzīvot savā valstī - Latvijā.