Kristaps Bokums: Latvijas veselības sistēmas posts

Kas tad īsti šobrīd notiek ar Latvijas medicīnu? Daudzi teiktu haoss un nebūtu tālu no patiesības, jo nozīmīgu lomu šobrīd spēlē tieši katra pacienta vai potenciālā pacienta bailes no nezināšanas, vai saņems medicīnisko palīdzību, ja būs jāmeklē ārsta palīdzība. Un nezināšana ir ministrijas vaina, jo sakarā ar aizņemtību izcīnīt pēc iespējas lielāku finansējumu veselības budžetā visi aizmirst pacientu.

Slimnīcas pustukšas, ārsti un medicīnas māsas brauc prom, pacientu iemaksas pieaugušas tik tālu, ka par nedēļu ilgu uzturēšanos slimnīcā jāsamaksā tik daudz, cik daļa nopelna mēneša laikā nerunājot nemaz par pensionāriem, kas ir vēl neapskaužamākā situācijā kā pārējie valsts iedzīvotāji. Slimnīcas tiek slēgtas ciet notiek strauja māsterplāna realizācija, zāles kļuvušas daudz dārgākas un kļūs vēl dārgākas, ja PVN pieaugs līdz 23%. Un šādi varētu turpināt uzskaitīt liekas bezgalīgi garu sarakstu par esošo situāciju. Tomēr, jēga no tā maza, daudz svarīgāk ir pateikt, ko jādara, lai ilgtermiņā mūsu valsts veselības aprūpe nenoslīdētu līdz Āfrikas valstu līmenim, kam tomēr ar nožēlu sakot Latvija lēnām, bet tuvojās.

Laikam būtu jāsāk ar komunikāciju starp sabiedrību, valsti un mediķiem. Ar mediķiem gan jādomā ne tikai ārsti, bet pilnīgi viss medicīnas personāls, kas iesaistās aprūpē sākot no ārsta beidzot ar slimnīcas apkopēju. Komunikācija izskaidrojot, diskutējot un izprotot situāciju visām pusēm radītu izpratni par nākotni un lai arī nepatiku no sabiedrības, bet tomēr patiesība un ilgtermiņa plāni, lai cik slikti tie būtu radītu sabiedrībai kaut nelielu uzticību valsts pārvaldei un to pārstāvošajiem ierēdņiem.

Slimnīcu skaits. Slimnīcu tiešām Latvijā ir par daudz. Daudzi tam nepiekrīt, jo pamatoti ir bailes no nezināmā. Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju no kuriem vairāki simti tūkstošu ir emigrējuši uz citām valstīm labākas dzīves meklējumos. Tādejādi varētu pieņemt, ka Latvijā palikuši nedaudz virs viena miljona iedzīvotāju. Diez vai būtu nepieciešams kaut vai tai pašā Rīgā vairāk par divām lielām slimnīcām. Tādu iedzīvotāju skaitu kā Rīgā kvalitatīvi spētu apkalpot divas lielas slimnīcas. Cits jautājums ir lauku rajonos, jo diemžēl Latvijas ceļi neder kvalitatīviem un ātriem pārvadājumiem. Rezultātā pacientu transportēšanas laikā apdraudēts tiek gan pacients ,gan ārsti, kas piedalās transportēšanās un, protams, pats transports, kurš visticamāk pie gariem pārvadājumiem būs jāmaina vismaz vienu reizi divos gados. Pie tam, ja modelē situāciju, ka uz šosejas notiek autokatastrofa, kas Latvijā gadās ļoti bieži, kā nogādāt līdz reģionālai slimnīcai pacientu, kura stāvoklis ir smags vai kritisks. Daudz reālāka un drošāka transportēšana ir gaisa transports, tomēr pat, ja Latvija varētu atļauties segt pārvadājumu izmaksas nebūtu iespēja pacientu nogādāt slimnīcā, jo pat reģionālajās slimnīcās nav nosēšanās laukumi. Protams, šāda priekšlikuma realizācija ir dārga un visticamāk nerealizējam pašreizējos apstākļos tomēr, ja tiktu attīstītas tiešām reģionālās daudzprofilu slimnīcas nevis piecas mazas reģionālas slimnīcas, kuras paredzēts aizslēgt nauda nosēšanās laukuma izveidei vismaz sanāktu. Un Latvijai tomēr ir trīs helihopteri ar ko var iesākumam nosegt vismaz daļu no teritorijas.

Kā viens no svarīgiem aspektiem ko nepieciešams šobrīd pārdomā, ja jau notiek strukturālas izmaiņas, ir jauna veida medicīniskās aprūpes sistēmas izveide. Proti, pilnībā medicīnas aprūpe izdevumi būtu jāsedz tiem cilvēkiem, kas nav nodokļu maksātāji, un neveic sociālās iemaksas, jo šobrīd veidojas situācija, ka nodokļu maksātājs maksā par veselības pakalpojumu gan sev, gan tai personai kas nodokļus nemaksā vispār. Kopumā nav grūti ieviest informāciju tehnoloģijas laikmetā sistēmu, kur katram cilvēkam, kas nāk pie ārsta pēc viņa dokumentu personu datiem varētu noskaidrot vai šī persona veikusi sociālās iemaksas. Ja nēsi maksājis un vajag ārsta konsultāciju maksā pilnu summu, ja esat maksājis nodokļus tad saņemat pakalpojumu, ja ne pilnīgi bezmaksas tad vismaz ar 50% atlaidi pretējā gadījumā, ja valsts to nespēj nodrošināt ir jautājums par šāda nodokļa pamatotību. Tādejādi, ja ne tiktu izmainīta sistēma vismaz tiktu ievērots princips viens likums viena taisnība visiem.

Kopumā veselības institūcijas vairāk cīnās par tikai vienīgi ierēdņiem saprotamiem ideāliem, kas noteikti nav valsts interesēs. Pat pie esošā finansējuma ir iespējama kvalitatīva medicīniskā pakalpojuma sniegšana, ja tiek domāts valstiski. Un, ja tomēr tiek uzskatīts, ka veselības aprūpe tiks pilnīgi sagrauta, būtu nopietni jādomā par lielas veselības aprūpes daļas nodošanu pilnīgi privātā kapitāla rokās, valstij veicot tikai atbalsta funkciju apmaksājot jau iepriekš minētā veidā pakalpojumu pilnīgi vai daļēji. Paskatoties un privātajām medicīnas sabiedrībām tās no krīzes cieš daudz mazāk kā valsts vai pašvaldību medicīnas iestādes. Ja valsts nav spējīga būt labs saimnieks šajā nozarē, tad atdodot šīs nozares lielāko daļu funkciju privātajai sfērai mēs spētu sakārtot veselības aprūpi ilgākais pusgada laikā, nevis nodarboties ar reformām 20 gadus bez panākumiem. Un valsts aizbildinājumi par atteikšanos veselību uzticēt privātai sfērai ir acīmredzot nevēlēšanās atteikties no tomēr kādā ziņā ienesīgas nozares tikai laikam ne valstij un tautai.