Situācija ir bēdīga, jo skaidrs, ka valstij (un es uzsveru valstij, nevis valdībai vai politiķiem) šie iedzīvotāji ir un nākotnē noteikti būs vajadzīgi. Aizbrauc ne jau tikai "laimes meklētāji", "plānā galdiņa urbēji" vai vieglas naudas tīkotāji, kā mājās palicējiem labpatikās domāt par tiem, kas lielajā peļņā devās iepriekšējo gadu laikā. Tagad Latviju atstāj arī labu izglītību ieguvušas personas, jaundibinātas ģimenes un profesionāļi, kas vismaz šobrīd bezcerīgi zaudējuši savu vietu darba tirgū. Protams, starp tiem, kam pagaidām vel neklājas tik slikti, atrodas tādi, kas pamāca, ka vajag taču pašiem sākt savu uzņēmējdarbību, paši vainīgi, ka "treknajos gados" ieguva izglītību, kas nevienam tagad nav vajadzīga, paši vainīgi, ka cerēja uz valsts atbalstu bērnu audzināšanā. Iespējams, "gudrajiem" ir taisnība, taču tas nemaina to, ka potenciālajiem aizbraucējiem ir jāizdzīvo tagad, nevis jācer uz veiksmi nākotnē, tagad un tūlīt jāsedz kredītsaistības un tagad jāskolo bērni. Tās ir neatliekamas vajadzības.
Uz kurieni aizbraucēji dodas? Droši vien precīzāks jautājums būtu: uz ko viņi cer? Mediju virsraksti nepārtraukti atgādina, ka viegli neklājas arī citu valstu iedzīvotājiem, piemēram, "Krīzes dēļ franči paši sāk vākt vīnogas" vai "Viesstrādniekiem Itālijā draud "sava veida verdzība"" . Taču par spīti tam latvieši, apzinoties savas darbaspējas, dodas prom, gatavībā jaunajā mītnes zemē darīt jebko, lai nopelnītu iztiku. Līdzšinējo aizbraucēju pieredze ir atšķirīga. Dažiem izdodas pierādīt savu apķērību un čaklumu, tāpēc ātri vien sēņu lauks vai kādas rūpnīcas iekārtas tiek nomainītas pret darbu birojā. Citi pierod pie mazkvalificētā, vienmuļā, taču mierīgā ikdienas darba, un paliek sākotnējā vīnogu laukā. Taču svarīgākais - viņi visi ir tās svešās zemes ekonomikas veidotāji. Ar savu darbu viņi atbalsta to zemju uzņēmumus, pērk tur preces un pakalpojumus, skolo bērnu un daļa plāno svešumā palikt uz visiem laikiem.
Es negrasos nevienu atrunāt vai nosodīt par pieņemto lēmumu aizbraukt. Visticamāk daudziem tā ir bijusi pēdējā iespēja izdzīvot un nenonākt konfliktā ar banku par kredītsaistību savlaicīgu nenokārtošanu. Taču es gribētu ierosināt aizbraucējiem izvērtēt, cik patiesībā vērts ir viņu darbs, un izsvērt arī citas alternatīvas - ne tikai darbu dārzeņu novākšanā vai viesnīcu numuriņu uzkopšanā. Daudziem no tiem, kas aizbrauc šobrīd, ir lieliskas valodu zināšanas, iemaņas projektu vadībā, finansu plūsmas pārvaldībā un pārdošanā. Kāpēc gan neizmantot šīs zināšanas? Jautāsiet, ko tad viņi pārdos? Atbildēšu ar ierosinājumu pavērot, ko ārzemju pilsoņi dara Latvijā. Viņi atver dāņu fermas, itāliešu krodziņus, franču vīna tirgotavas, ķīniešu ātro uzkodu ēstuves, austrumu masāžas salonus un vēl, un vēl. Pavisam pārsteigts biju par ķīniešu ģimenes biznesu kāda lielveikala rīkotā tirdziņa laikā - tajā bija ierīkots lēto, spožo, galvenokārt no plastmasas darinātu nieku tirdzniecība. Īsts Ķīnas tirgus miniatūrā! Vēl pārsteigtāks biju par mūsu iedzīvotāju milzīgo interesi, šos niekus aplūkojot un, jā, arī pērkot. Kāpēc gan ari mūsu tautieši svešumā nevarētu rīkoties līdzīgi?
Aizbraukušie latvieši patiesībā var kļūt par labākajiem Latvijas eksporta veicinātājiem. Eksporta izaugsme ir vienīgais ceļš uz mūsu valsts ekonomikas atlabšanu. Un tieši emigrējušajiem Latvijas iedzīvotājiem ir labs resurss eksporta izaugsmē. Viņi ir tie, kas apguvuši svešās zemes valodu, iepazinuši birokrātijas līkločus un apguvuši neformālo sakaru dibināšanas kultūru, vienlaikus arī pārzina Latvijas preču un pakalpojumu stiprās puses. Viņi ir tie, kas spētu atrast pircēju mūsu rupjmaizei, šokolādei, medum, koka rotaļlietām, dizaina lampām, teātra izrādēm, datoru programmatūrai, trikotāžai, koka mājām un vēl daudzām citām lieliskām precēm, kas tapušas Latvijā.
Tā pagaidām nav izplatīta prakse. Taču par spīti un pateicoties tieši šiem laikiem, piemēram, guļbūvju rūpnīca "Dores" var būt pirmā un rīkoties radoši un inovatīvi. Līdztekus jau tradicionālajiem eksporta attīstīšanas ceļiem, mēs esam gatavi dot iespēju ikvienam, kas vēlas pamēģināt ārvalstīs pārdot izcilas kvalitātes, modernas, videi draudzīgas koka guļbūves ēkas. Jau šobrīd "Dores Fabrika" ir noslēgusi sadarbības līgumus par ražotnes produkcijas tirdzniecību ar uzņēmumiem Krievijā, Ukrainā, Zviedrijā un Portugālē, kuru īpašnieki ir latvieši. Esmu pārliecināts, ka līdzīgu sadarbību būtu ar mieru uzsākt arī citi Latvijas ražotāji. Mēs, ražotāji, tikai gaidām apņēmīgus cilvēkus, kas šobrīd ir izmisumā aizbraukuši prom no Latvijas un tomēr vēlas sevi pierādīt arī tur, domājot arī par to, ka kādreiz varētu atgriezties jau labākā Latvijā. Es esmu pārliecināts, ka no Latvijas aizbraukušie spēj vairāk nekā strādāt sēņu laukā!