Vismaz vienā sajūtā Latvijas sabiedrība nupat laikam jūtas vienota — ka valstī kaut kas ir sagājis greizi, tāpēc ir būtiski jāmaina "sistēma". Taču priekšstati par to, kas ir tā "sistēma", ko vajag mainīt, līdz ar to arī ieteikumi, kā to vajadzētu mainīt, ir dažādi. Divus galvenos virzienus, kuros var doties, vislabāk parāda divi politiski pieteikumi, kurus bija iecerēts pieskaņot valsts svētkiem: topošās triju partiju apvienības prezentēšanās ar Vienotības nosaukumu un sīkpartijas Visu Latvijai! iecere sākt parakstu vākšanu par visas tautas vēlētu prezidentu.

Protams, ka šie pieteikumi nav samērojami — trīs Saeimā pārstāvētām partijām, no kurām vienai ir valdības vadītāja amats, ir nesalīdzināmi lielākas iespējas ietekmēt valsts virzību nekā deklaratīvu klaigātāju pulciņam, kas piedāvā nojaukt valsts pamatus. (Ilgi neizpaustais, ceturtdien beidzot publiskotais "Satversmes grozījumu likumprojekts" piedāvā nevis tikai "tautas vēlētu prezidentu", kā bija solīts, bet gan vienas personas diktatūru.)

Taču VL aktīvistu mēģinājums nezin kuro reizi iekāpt tajā pašā vadonisma upē, kuru citi jau ir daudzreiz briduši, ir labs fons Jaunā laika, Pilsoniskās savienības un Sabiedrības citai politikai zem Vienotības nosaukuma gatavotajam piedāvājumam, jo ir vērsts pilnīgi pretējā virzienā. VL piedāvā sabiedrībai nevis uzņemties atbildību par savu valsti, uz ko aicina un ko ar savu rīcību, jācer, rādīs topošā apvienība, bet gan tieši otrādi — atzīt savu nespēju ietekmēt notiekošo un atteikties no savas atbildības par Latvijas valsti.

Vai to piedāvā VL, vai atgriezties un strādāt draudošie oligarhi, vai tie ekscentriķi, kuri necik sen ieteica pieteikt karu Zviedrijai un uzreiz padoties, vai tie, kuri tagad prāto, ka latvieši pilnam apliecinājuši nespēju pārvaldīt savu valsti, tāpēc šeit vajadzētu ieviest tiešu Briseles pārvaldi, vai tie, kuri apmaiņā pret ekonomiskiem ieguvumiem pašiem sev būtu gatavi atdot Latviju Kremļa "stingrajai rokai", — visi apelē pie "ierindas pilsoņa" bezpalīdzības sajūtas un gatavības ļaut citiem parūpēties par sevi.

Pirms lemt, vai pašreizējo problēmu risinājums būtu atteikšanās no savas valsts, kas ir visu minēto un līdzīgo "risinājumu" būtība, derētu papriekš uzstādīt diagnozi — formulēt, kas ir problēma.

Valsts prezidents Valdis Zatlers 18.novembrī uzrunā pie Brīvības pieminekļa to izdarīja negaidīti asi, pie reizes arī noraidīdams pirmītējos atbildības atdošanas risinājumus: "Tikai mēs paši varam cīnīties pret savtību un alkatību, panākot to, ka visi, kas ir apzaguši valsti un savus līdzcilvēkus, stājas tiesas priekšā. Tikai atklājot nelikumības un viltīgās shēmas, pieprasot atbildību, varam attīrīt Latviju no šīs sērgas."

Neviens valsts galva nevienā svētku runā līdz šim nebija tik skaidri un nepārprotami nosaucis zagļus par zagļiem, kuriem jāstājas tiesas priekšā, un valstiska mēroga "shēmotājus" par sērgu, no kuras šī valsts ir jāattīra.

Zatlera pateiktais atbilst sabiedrības vairākuma pēdējās laikā arvien vairāk jūtamajam pagurumam no atbildības atšķaidīšanas ar runām par "mūsu visu vainu" un "atsevišķām kļūdām", no kurām esot jāmācās atkal jau "mums visiem". Nē, ne jau "mēs visi" apzogam bērnus slimnīcā un prasām kukuļos desmito vai nu jau pat piekto tiesu no mūsu visu naudas mums visiem vajadzīgajiem valsts pasūtījumiem. Ir jāsauc pie atbildības tie, kuri valsts varu nelietīgi izmantojuši patiešām "mūsu visu" apzagšanai.

Uz šā sabiedrības noskaņojuma maiņas fona VL "jaunie cilvēki" izskatās bezpalīdzīgi vecišķi ar savu staigāšanu apkārt ar lāpām kā risinājumu sabiedrības un valsts problēmām un tagad ar senilo priekšlikumu reizi par visām reizēm atteikties no atbildības par labu vienam gudrajam, lai paši var turpināt rīkot lāpu gājienus. Arī kā populistisks mēģinājums pievērst sev lielāku uzmanību un pārvarēt piecu procentu barjeru Saeimas vēlēšanās, kas varētu būt šās iniciatīvas vienīgais praktiskais mērķis (jo grūti iedomāties, ka tās autori nopietni cer aizdabūt šo murgojumu kaut vai tikai līdz referendumam), tas varētu būt novēlots. Taču arī valsts varas nelietīgajiem izmantotājiem var nākties vilties cerībās, ka sabiedrības sašutumu par viņu cūcībām VL palīdzēs novirzīt bezjēdzīgās diskusijās par vadoņa gaidīšanu. Par vēlu, diskusijas priekšmets, kā to formulēja arī prezidents, ir cits.

Ne jau Satversme vai prezidenta ievēlēšanas kārtība dara iespējamu valsts nozagšanu. (Ilūzijas, ka pielabojot konstitūciju, var labot cilvēkus, kuri izvēlas izmantot varu savtīgiem mērķiem, vislabāk no visiem daudzajiem Satversmes labotājiem kliedēja viscītīgākais — Juris Bojārs, kas cepa pat pilnīgi jaunu konstitūciju, tomēr viņa dēls Gundars kļuva bagāts, līdzko tika par Rīgas mēru. Vai tāpēc, ka tētis tā arī neuzrakstīja labāku konstitūciju?) Ne jau valsts konstitucionālais satvars ir tā "sistēma", kura būtu jāmaina.

To "sistēmu", kura ir jāmaina, raksturo viena no jaunā politiskā spēka līdzveidotājām, Nacionālās kultūras padomes priekšēdētāja Sarmīte Ēlerte: "Sistēma ceļ amatos šoferu dēlus, tās konkursos uzvar tie, kas iemaksā melnajā kasē, tā krāj naudu smadzeņu skalošanas kampaņām, lai pārlaistu vēlēšanas un saglabātu slēgto loku — pati sevi, Sistēmu."

Topošās apvienības veidotāju nevēlēšanās pieņemt ikvienu politisku spēku, kas gribētu tai piepulcēties, vienkārši tikai deklarējot atbalstu tās pasludinātajiem principiem, pats par sevi liecina par piedāvājuma nopietnību. Taču jau tagad viens no pārmetumiem apvienības partijām un politiķiem ir viņu lielākoties itin ilgais stāžs politikā. Tas neizbrīna, zinot "sistēmas" parasto sevis attaisnojumu — ka "visi" ir vienādi netīri. Tā, protams, nav, un tā drīzāk ir apvienības politiķu priekšrocība, ka daudzi no viņiem tuvplānā redzējuši "sistēmas" veidošanos un zina tās darbības mehānismus.

Apvienības mērķiem vēl bīstamāka būtu tās kļūšana par politiķu grupu, kura ir vienkārši "pret oligarhiem". Pret "oligarhu" Lembergu savulaik bija gan Šķēle, gan Šlesers — tikmēr, kamēr dabūja savu akciju daļu uzņēmumā "Latvijas valsts". Viņu izveidotās "SIA valsts" pretdarbība ir neizbēgama. Taču šī tērēšanai veidotā sistēma ir gan korumpēta, gan arī pagalam neefektīva, kā to uzskatāmi parādīja Latvijas iekrišana īpaši dziļā ekonomiskās krīzes bedrē, līdzko vairs nebija, ko tērēt. Vienotībai būtu jāspēj piedāvāt ne tikai citu politisko kultūru, bet arī citādu ekonomiskās domāšanas modeli. Ne tikai godīgu politiku un valsts pārvaldi, bet arī uz vērtību radīšanu, nevis iekšējo patēriņu virzītu saimniekošanu.

Ka tas varētu tomēr izdoties, ļauj cerēt arī sabiedrībā augošā atskārta, ka sistēma nopietni jāmaina. Krīzes atklātā saimniekošanas ačgārnība kopā ar sabiedrības pieprasījumu pēc godīgas politikas, kā arī nevēlēšanās tikt pieskaitītiem "visiem vienādi vainīgajiem", ir gana laba pote pret ilūzijām, ka pietiktu tikai kaut ko pamainīt likumos un atdot kādam gudrākam lemšanu par sevi un valsti, lai kļūtu "vienādi laimīgiem".

Šo un citus rakstus meklējiet www.citadiena.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!