Ja apskatām pašreizējo cenu statistiku, tad, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, aizvadītajā mēnesī gada deflācijas apmērs sasniedza 1,2% salīdzinājumā ar 0,9% cenu kritumu mēnesi iepriekš. Protams, šis ir vēsturisks brīdis Latvijas tautsaimniecībā, jo līdz šim cenu samazināšanās, rēķinot pret atbilstošu laika periodu iepriekšējā gadā, vēl nebija piedzīvota. Tie, kam nauda ir, par šo procesu var priecāties, taču prieks var izrādīties īss, jo izteikta ilgstoša kopējā cenu līmeņa samazināšanās nav labvēlīga ne ekonomikai, ne lielākajai daļai patērētāju. Būtībā tas nozīmē, ka maksātspēja ir kritusies un turpinās kristies arī pēc tam, jo par precēm un pakalpojumiem tiek ieņemts mazāk un, neatrodot nekādus mehānismus, kā cenu kritumu kompensēt, krītas uzņēma spēja gan attīstīt jaunus investīciju projektus, gan maksāt darbinieku algas iepriekšējā apmērā.
Šeit gan uzreiz ir jāpiebilst, ka Latvijai arī ekonomiskās krīzes apstākļos ir īpatnība maksāt dārgi par lētām precēm, un tieši šis ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mūsu valsti ir novedis pie sasistas siles. Visi zina, cik veikalā maksā apavu pāris, taču vai daudzi iedomājas, ka vairāk nekā divas trešdaļas apavu Latvijā tiek ievesti no Ķīnas vai citām Austrumāzijas valstīm, kur par apavu pāri ražotājam tiek samaksāts lats vai pusotrs? Līdzīgi ir ar apģērbiem, kur salīdzinājumā ar cenu, kas tiek samaksāta ražotājam, veikalā pie kases maksājam pat 20 (!) reižu vairāk. Protams, gan apavu, gan apģērbu cenu kritums būtu vairāk nekā pamatots un signalizētu tikai par civilizētas cenu politikas parādīšanos Latvijas tirdzniecības sektora nākotnes apvāršņiem.
Cita lieta ir resursu cenu kāpums pasaules preču tirgos, kas neizbēgami ietekmē arī cenu izmaiņas Latvijas veikalu plauktos. Šeit runa ir ne tikai par naftu vai zeltu, bet arī pārtikas preču nākotnes kontraktu cenām un, piemēram, sociālpolitiskās situācijas saasināšanās vai militāri konflikti Kotdivuārā rada momentānu reakciju uz kakao nākotnes kontraktu cenu, pēc laika ietekmējot arī šokolādes cenu Latvijas veikalos. Tā gan ir liriska atkāpe attiecībā uz viena produkta grupu, taču vispārējā situācija pasaulē līdz ar globālās ekonomikas atveseļošanos jau kopš šā gada sākuma veicina preču cenu kāpumu. Tā, piemēram, kopš saviem zemākajiem līmeņiem kopš iepriekšējā cenu burbuļa plīšanas naftas cena pieaugusi vairāk nekā divas reizes. Tas veicina ne tikai degvielas sadārdzināšanos, jo naftas pārstrādes produkta mazuta cenu izmaiņas ir rādītājs, no kura pārmaiņām vadoties mēs maksājam vairāk vai mazāk par gāzi.
Tāpēc, ja vien pasaules naftas tirgū ekonomikā kopumā nekas nemainīsies, visdrīzāk, jau nākamā gada beigās maksāsim vairāk gan par gāzi, gan siltumenerģiju. Turklāt gāzes cenu galapatērētājam negatīvi ietekmēs arī akcīzes nodokļa ieviešana, kas ir jau tīri administratīvi regulējams pasākums. Var jau teikt, ka gāzes akcīzes ieviešana stimulē vietējos energoresursu ražotājus, bet šādas normas ieviešana vairāk būtu attaisnojama "trekno gadu" laikā, nevis tad, kad iedzīvotāju maksātspēja ir zema, bet uzņēmumi cīnās par izdzīvošanu. Tāpat arī administratīvi lemjamais transporta sektora biļešu cenu pieaugums ir administratīvi regulējamo pasākumu sarakstā un arī neizbēgami atstās iespaidu uz kopējo inflācijas rādītāju. Mākslīgi radīts inflācijas pieaugums uz administratīvo lēmumu rēķina ir vēl sliktāks par deflāciju, ieguvumus radot tikai šaurai iedzīvotāju vai uzņēmumu grupai, kamēr pārējiem pašreizējās krīzes situācijā jostas nāksies savilkt vēl ciešāk.
Vadoties no pašreizējiem faktoriem, kopējā cenu līmeņa kritums nākamgad var izrādīties krietni vien pieticīgāks nekā daudzi cer un, rēķinot 12 mēnešu griezumā no pašreizējā brīža, var nākties piedzīvot pat tīri simbolisku cenu kāpumu pie salīdzinoši mazākiem pārdošanas apjomiem, kas lielākajai daļai Latvijas patērētāju gan neko labu gan nesola.