Deputāts Leiškalns par svarīgākajām tautas tiesībām uzskata vēlētāju iespēju izvēlēties no maksimāli plaša kandidātu loka. Pirmajā mirklī izklausās cēli, bet praksē šī izvēle nestrādā, jo no 100 kandidātiem katras partijas sarakstā izvēli izdarīt būtu sarežģīti pat visrūdītākajiem politologiem un ekspertiem, tādēļ deputāta Leiškalna piedāvātā iespēja izvēlēties ir tikai siers peļu slazdā. Šādā 100 kandidātu sarakstā arī absolūti neefektīvi kļūtu vēlētāju svītrojumi un plusi, kā rezultātā kandidātu saraksti no vēlētāju puses tiktu koriģēti minimāli vai netiktu koriģēti vispār. Piedāvājot it kā iespēju izvēlēties vēlētājiem, deputāts Leiškalns patiesībā piedāvā kārtību, kas palielinās pašu partiju iespējas ietekmēt vēlēšanu rezultātus.
Šī priekšlikuma pieņemšana faktiski mūs novestu atpakaļ situācijā, kas bija pirms Saeimas vēlēšanu likuma grozījumiem. Deputātu kandidātiem, lai gūtu panākumus, būtu svarīgi nokļūt pēc iespējas augstāk sarakstā – pēc iespējas tuvāk lokomotīvei. Tādā situācijā svarīgāk par vēlētāju interešu pārstāvēšanas būtu izpatikt partijas bosiem un sponsoriem, kuru varā ir lemt par partiju sarakstiem. Ja visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, tad pārliecināt vēlētājus no Liepājas līdz Alūksnei par savu izcilo personību būtu daudz sarežģītāk un mazāk efektīvi, nekā iegūt partijas bosu un sponsoru labvēlību. Vai vēl ir jautājumi, kādām interesēm kalpotu šādā veidā ievēlēti deputāti? Šķiet pašreizējais Saeimas sastāvs, kur lielākā daļa seko "īkšķa diktātam", ir pietiekami skaidra atbilde.
Deputāts Leiškalns vai nu aiz nezināšanas vai apzināti ir noklusējis vēl kādu būtisku trūkumu viņa piedāvātajai kārtībai. Situācijā, kad visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, Latvijas reģioniem būtiski samazinātos iespējas Saeimā ievēlēt savus pārstāvjus. Rīgā dzīvo gandrīz trešā daļa Latvijas vēlētāju un vēl ļoti liels skaits dzīvo Rīgas pievārtē, kura šobrīd ir ieskaitīta Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Latvijas reģionālie līderi nav atpazīstami un tiem būtu ļoti sarežģīti iegūt pietiekami lielu atbalstu – rīdzinieku balsu pārsvars pār ikvienu citu Latvijas reģionu būtu nomācošs. Turpretī, kandidējot savā apgabalā, iespēja tikt ievēlētiem reģionālajiem līderiem ievērojami palielinās.
Dalījums vēlēšanu apgabalos pastāv pilnīgi visās Eiropas valstīs ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Latvija šajā ziņā ir ļoti pieticīga, jo esam mūsu valsti iedalījuši tikai piecos vēlēšanu apgabalos. Kaimiņi igauņi parlamentu ievēl divpadsmit vēlēšanu apgabalos, pundurvalsts Sanmarīno 60 deputātus ievēl deviņos apgabalos, bet Īrijā vēlētāji dodas pie iecirkņiem 43 atsevišķos vēlēšanu apgabalos. Nav dzirdēts, ka šo valstu iedzīvotāji sūdzētos par savu vēlēšanu tiesību ierobežošanu.
No tiesībām ir jēga tikai tad, ja tās var efektīvi izmantot. Mazāki vēlēšanu apgabali palielina ikviena vēlētāja balss nozīmi un dod tautai reālas, nevis iluzoras tiesības ietekmēt Saeimas sastāvu. Vēlētājam ir salīdzinoši viegli orientēties sava apgabala piedāvājumā, savukārt kandidāti ir spiesti tiešāk un nepastarpināti uzrunāt savus vēlētājus. Šādā situācijā sarežģītāk ir uzvarēt partijām ar vienu izteiktu līderi un masveidīgām reklāmas kampaņām pa visu valsti. Vienlaikus tā dod priekšrocības partijām ar garu līderu soliņu un veicina nepieciešamību partijās reāli iesaistīt spēcīgus reģionu pārstāvjus. Vēlētājam ir skaidri saprotams vēlēšanu rezultāts un konkrēti zināms, kuri deputāti ir ievēlēti no viņa apgabala. Savukārt deputātam ir svarīgs savu vēlētāju viedoklis, jo katrai konkrētā apgabala balsij ir lielāks svars, nevis esot vienai no miljona, ja valsts būtu tikai viens apgabals. Vairāk un mazāki vēlēšanu apgabali šobrīd būtu labas zāles tai milzīgajai savstarpējai atsvešinātībai, kas valda starp tautu un Saeimas deputātiem.