Šogad aprit simts gadi, kopš 1910.gadā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē tika ierosināts svinēt Starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Laikam ritot, esam piedzīvojuši dažādu attieksmi un tā ne vienmēr ir bijusi atbalstoša. Esam svinējuši, nolieguši un atgriezušies atkal pie tās nozīmes. Priecājos, ka kopš 2007.gada šī diena ir noteikta kā viena no Latvijā atzīmējamajām dienām, jo tā ir laba iespēja ne tikai sagādāt prieku un apsveikt katram no mums tuvumā esošās sievietes - sievas, meitas, mātes, kolēģes, skolotājas un daudzas citas, bet arī iespēja paraudzīties ar vērtējošu skatienu uz sieviešu situāciju, lai apzinātos sieviešu ieguldījumu sabiedrības un valsts attīstībā, novērtētu panākumus un saskatītu izaicinājumus.
Vēlos jūsu uzmanību šodien pievērst situācijas izvērtējumam. Laika gaitā Latvija un Eiropa, kā arī pārējā pasaule ir novirzījusies no sākotnējā uzstādījuma, kas koncentrējās vienīgi uz sieviešu situācijas uzlabošanu. Jau kopš deviņdesmito gadu vidus lielākā daļa valstu izmanto integrētu pieeju dzimumu līdztiesības veicināšanai. Tas notiek gan nodarbinātības un sociālajā politikā, kur tiek ieviesti darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumi, gan vides politikā, kur tiek ņemta vērā sieviešu un vīriešu atšķirīgā ietekme uz klimata pārmaiņām un līdz ar to mērķtiecīgāk plānotas vides ilgtspējas aktivitātes, gan arī veselības jomā, kur redzama ļoti atšķirīga sieviešu un vīriešu situācija attiecībā uz mūža ilgumu, pašnāvības rādītājiem un dzīvesveida paradumiem. Minētie piemēri parāda, ka dzimumu līdztiesības, tajā skaitā sieviešu tiesību jautājumi, nav šauri skatāmi vienas nozares ietvaros. Tie liek saprast, ka ieguldītajiem līdzekļiem ir jābūt pielāgotiem atšķirīgajai sieviešu un vīriešu situācijai, jo pretējā gadījumā resursi tiks izlietoti par pamatu izmantojot vidējos rādītājus un nesniegs iespējami labākos rezultātus.
Šodien, 8.martā Eiropas Savienības (ES) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padomes sanāksmē Eiropas Komisija iepazīstinās ar tās ziņojumu "Sieviešu un vīriešu līdztiesība – 2010". Viena no galvenajām ziņojuma atziņām ir, ka ES ir veikti būtiski ieguldījumi sieviešu un vīriešu dzīves kvalitātes uzlabošanā. Ir uzlabotas tiesību aktu normas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, pieliktas pūles, lai dzimumu līdztiesības jautājumus integrētu dažādās politikās. Tomēr, analizējot situāciju, redzams, ka neraugoties uz iepriekšējo gadu pūliņiem, dzimumu nevienlīdzība joprojām ir sastopama praktiski visās ES valstīs. Atšķiras vien kritiskās jomas un atšķirību apmērs.
Latvijā, līdzīgi citās ES dalībvalstīs, visbiežāk nelabvēlīgākā situācijā sievietes atrodas tāpēc, ka viņas, piemēram, biežāk uzņemas bērnu un citu ģimenes locekļu ilgstošu aprūpi un joprojām saņem zemāku darba samaksu. Tā kā šie faktori ietekmē darba dzīves laikā gūtos ienākumus, sociālo drošību un pensijas, rezultātā arī nabadzības risks ir augstāks, īpaši, sievietei aizejot pensijā.
Minēšu dažus piemērus par atšķirīgo sieviešu un vīriešu situāciju. Sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā līdz šim ir bijis relatīvi augsts, un 2008.gadā tas bija 65,4%, tādējādi pārsniedzot ES vidējo rādītāju (59,1%). Tomēr vienlaikus tas konsekventi ir ievērojami zemāks par vīriešu nodarbinātības līmeni Latvijā (72,1%). Pēdējos piecus gadus ir vērojama stabila tendence - sieviešu vidējais atalgojums nemainīgi atpaliek no vīriešu darba samaksas apmēram par 15-18%. Vislielākā ietekme uz darba algu starpību ir abu dzimumu darbinieku nevienmērīgajam sadalījumam starp profesiju grupām un tautsaimniecības nozarēm. Augstāk apmaksātās nozarēs dominē vīrieši, savukārt zemāk apmaksātās nozarēs sievietes, vērojama arī segregācija pēc amatiem, jo augstāks vadības līmenis, jo vairāk vīriešu. Daļēji atalgojuma atšķirība izskaidrojama arī ar to, ka vīrieši biežāk nekā sievietes uzņemas lielāku darba slodzi, kamēr sievietes biežāk nekā vīrieši ir nodarbinātas nepilnu darba laiku, kas savukārt saistīts ar nevienlīdzīgo ģimenes darbu sadali (mājsaimniecības pienākumi, bērnu aprūpe u.c.).
Jaunākie pieejamie 2003.gada dati par iedzīvotāju laika izlietojumu, liecina, ka Latvijas vīrieši mājsaimniecības darbu veikšanai un bērnu aprūpei atvēl divas reizes mazāk laika nekā sievietes (10:02 un 21:53 – stundas un minūtes vidēji respondentam nedēļā). Arī izglītības jomā vērojamas interesantas tendences, Latvija starp ES valstīm izceļas ar visaugstāko sieviešu īpatsvaru augstskolu beigušo studentu vidū – 72% 2007.gadā (ES 27- 59%). Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem sieviešu īpatsvars ir 60 – 73% atkarībā no studiju līmeņa, tomēr zinātņu doktoru vidū ir tikai 44,5% sievietes. Būtiskākās atšķirības ir studiju jomas izvēlē. Ir vērojams, ka sievietes pārsvarā izvēlas studēt sociālās, humanitārās, veselības aprūpes u.c. zinātnes, kas Latvijas darba tirgū ir vienas no zemāk apmaksātajām nozarēm, savukārt, vīrieši - inženierzinātnes, dabas zinātnes, matemātiku un informācijas tehnoloģijas, būvniecību.
Arī nabadzība ir problēma, kura vairāk skar sievietes. Nabadzības riskam 2009.gadā bija pakļauti 27% sieviešu un 24% vīriešu. Vecu cilvēku vidū nabadzības risks gan sievietēm, gan vīriešiem ir vēl augstāks, bet zīmīgi, ka pensijas vecumā sievietes ievērojami vairāk ir pakļautas nabadzības riskam nekā vīrieši, attiecīgi 46% un 37% (60+), 51% un 41% (65+) un 56% un 50% (75+). Tāpat augstam nabadzības riskam ir pakļautas arī nepilnās ģimenes (39%), kurās ir viens apgādnieks (pārsvarā tās ir sievietes), un daudzbērnu ģimenes - ģimenes ar trim un vairāk apgādībā esošiem bērniem (45%).
Attiecībā uz vardarbības problēmu, jāatzīst, ka Latvijā trūkst vienotu statistikas datu. Līdz šim nav izveidota vienota valsts nozīmes datu uzskaites sistēma par vardarbības gadījumiem ģimenē, tās izpausmes formām, dzimumu īpatsvaru tajā, kas attiecīgi ļautu izdarīt objektīvus secinājumus par ģimenē notiekošās vardarbības apjomu, veidiem un problēmas izplatības tendencēm Latvijā. Citās pasaules valstu prakse un pētījumi liecina, lai arī sievietes spēj būt vardarbības attiecībās ar vīriešiem, vairumā gadījumu, ja notiek vardarbība partnerattiecībās, cietušais ir sieviete.
Galvenokārt, problēmu un atšķirību cēloņi saistīti ar sabiedrības uzskatiem par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā, par profesiju piemērotību sievietēm un vīriešiem, arī ar bērnu audzināšanu, izmantojot vēsturiski tradicionālus priekšstatus par dzimumu lomām. Minētajam ir netieša, bet noturīga ietekme uz jauniešu izvēli attiecībā uz savu profesiju un ģimenes modeli.
Kā redzams, Latvijā dzimumu nevienlīdzība joprojām pastāv un ir daudz darāmā, lai situāciju uzlabotu, taču gribu atgādināt, ka dzimumu līdztiesība nav pašmērķis un tā nenozīmē pārprastu sieviešu un vīriešu vienādošanu vai pārspīlētu izpratni par sieviešu tiesībām. Tikai dodot pēc iespējas plašākas izvēles iespējas un atbalstot kā sievietes, tā vīriešus šo iespēju izmantošanā par ieguvēju kļūs visa sabiedrība un ikviens no mums. Visos līmeņos un visos pasākumos uz lietām ir iespējams un arī ir lietderīgi paraudzīties no dzimuma perspektīvas, lai pārliecinātos, ka izvēlētie risinājumi ņem vērā un atbilst abu dzimumu vajadzībām. Tādēļ gribu aicināt ikvienu ar paraudzīties uz situāciju sev apkārt, lai redzētu, kāda ir sieviešu un vīriešu situācija novados, kāda ir mātes un tēva loma mūsu bērna dzīvē, kā tiek sadalīti pienākumi ģimenē, kā vērtējam darbiniekus un nosakām darba samaksu, kā tiek veicināta karjeras izaugsme, utt. , jo tas ir veids, kā mēs kopā varam veidot līdztiesīgu sabiedrību.
Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka pašreizējā Latvijas ekonomiskā situācija nedrīkst kļūt par attaisnojumu, lai atkāptos no sasniegumiem un atgrieztos pie novecojušiem un ierobežojošiem stereotipiem par sieviešu un vīriešu vietu sabiedrībā. Dzimumu līdztiesības nodrošināšana jāuzskata par ilgtermiņa ieguldījumu, nevis par īstermiņa izmaksām, jo tikai tā iespējams novērst pastāvošo nevienlīdzību un atšķirības sieviešu un vīriešu situācijā, kas ilgtermiņā pozitīvi ietekmē visas sabiedrības labklājību un valsts ekonomisko izaugsmi.