Būtībā jau summa nav liela — vienreizējās izmantošanas licence ūdenstūrismam Salacas upē dienā maksā 50 santīmums pieaugušajam un 30 santīmus — bērnam un pusaudzim. Un tomēr — ar kādām tiesībām tiek pārdota iespēja braukt ar savu laivu pa publisko upi? Te noteikti prasās atsauce uz LR Civillikumu, kura 3. daļā «Lietu tiesības» ir 3. sadaļa «Ūdeņu lietošanas tiesības aprobežojumi» ar 1102. pantu: Pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī šā panta pielikumā (I pielik.) uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti.
Taču Salaca pieder nevis pie «pārējiem ūdeņiem», bet ir atzīmēta jau minētajā Civillikuma I pielikumā — Publisko ezeru un upju sarakstā — ar 31. kārtas numuru. Melns uz balta tur rakstīts: Salaca — visā garumā.
Iespējams, ka tajās 7 pašvaldībās, kas atrodas ap Salacu, LR Civillikums vienkārši vairs nav spēkā, iespējams, ka vārds publisks, kas svešvārdu vārdnīcā atbilstoši latīniskajam “publicus = sabiedrisks” traktēts kā “atklāts, atklātībai pieejams, sabiedrisks, ne privāts”, Salacas apkārtnē ieguvis savu īpatnēju tulkojumu? Iespējams, ka «Latvijas Valsts tūrisma likums» (1999.17.09., 11. pants, 1. daļa) un Latvijas Valsts «Nacionālā tūrisma attīstības programma» (2001.01.12.), uz kuru atsaucas ūdenstūrisma licenču tirgotāji, Civillikumu vienkārši «izslēdz no spēles»...
Tomēr lasām tālāk Civillikumu, nu jau 1110. pantu: Publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl tas nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības. Uzdrošinos pieņemt braukšanu ar laivu pa upi par tās ūdens ikdienišķu lietošanu. Iespējams, BO SIA “Salacas ieleja” šai sakarā ir savs skaidrojums. Starp citu, šie Salacas ūdeņu apsaimniekotāji noteikuši — tā licencē rakstīts! — arī to, ka pārvietoties pa Salacas upi atļauts tikai diennakts gaišajā laikā (no saullēkta līdz saullēktam). Un kas tad būs, ja kāds sagribēs lakstīgalas Salacas krastos no laivas paklausīties nakts laikā?
Ja nu tomēr ūdenstūrismu gribētu uzskatīt par nopietnu kuģošanu, arī tad nav saprotamas BO SIA “Salacas ieleja” pretenzijas uz licenču tirgošanu, jo vēl viens Civillikuma pants — 1111. — nosaka: Upju un ezeru noderīgumu kuģošanai un koku pludināšanai noteic un atļauju tos lietot šim uzdevumam dod Finanšu ministrija. Un nevis vietēja organizācija, kura pirms tam pat nav parūpējusies par savu vēlmju publiskošanu valsts mērogā! Jo ne jau Salacas krastu iedzimtie sastāda vairākumu šīs upes ūdenstūristu vidū.
Pirmoreiz BO SIA “Salacas ieleja” tā nopietni “iegrābās” ar Salacas ūdentūrisma licenču tirgošanu Mazsalacā, kad šo upi savam ikgadējam laivu braucienam “ViA Rallijs” no 3. līdz 5. maijam bija izvēlējušies 90 Vidzemes augstskolas studenti. Pirms brauciena viņi bija interesējušies Valmieras reģionālajā vides pārvaldē (VRVP) par baumām, ka no ūdenstūristiem Salacā tagad iekasē naudu, taču bija saņēmuši noliedzošu atbildi.
Kā atzīst VRVP vadītāja Inga Zudāne, sākotnēji BO SIA “Salacas ieleja” gan iesūtījusi savus, viņasprāt, steigā izstrādātos un neskaidrām reglamentētām normām pilnos ūdenstūrisma noteikumus saskaņošanai VRVP, taču pēc vairāku iebildumu saņemšanas Salacas apsaimniekotāji nolēmuši lietas paši kārtot uz vietas...
Apmēram tā, kā Ilfa un Petrova varoņi Ostaps Benders un Kisa Vorobjaņinovs, kuri, elementāras bada sajūtas iedvesmoti, sekmīgi tirgoja ieejas biļetes kādā līdz tam bezmaksas Kaukāza dabas piemineklī. Jo līdz pat pirmajam nopietnākajam konfliktam starp laivotājiem un licenču tirgotājiem 3. maijā ne jaunizceptie laivošanas noteikumi bija “Latvijas Vēstnesī” vai kur citur publicēti, ne Salacas krastā vai pašā Mazsalacā atrodami un izlasāmi.
Var iedomāties studentu labi iecerētā pasākuma prologu, kurā jaunieši pirms došanās Salacas ūdeņos bija spiesti samaksāt Mazsalacas pašvaldības un policijas pārstāvjiem par iespēju (!!?) braukt ar laivām pa šo publisko upi Ls 76. Jāatzīmē gan, ka licenču tirgotāji (laikam jau priekā par brango kampienu) studentiem iedeva 44% atlaidi — pilnā summa par trim dienām būtu Ls 135... Bet studenti — ak, nepateicīgie! — tomēr apsver iespēju griezties tiesā, lai pārsūdzētu administratīvo lēmumu un pieprasītu atpakaļ par licencēm samaksāto naudu.
Atkal jāatgriežas pie klasikas: gribējās, kā labāk, sanāca... Jo būtībā jau BO SIA “Salacas ieleja” dibināta ar cēlu mērķi (pēc Statūtiem): “Salacas upei pieguļošo pašvaldību administratīvo teritoriju ekonomiskās attīstības veicināšana, dabas daudzveidības un kultūras vērtību aizsardzība, lauku vides nodarbinātības dažādošana”. Vienkārši super! Ja paveiksies, varēs piesaistīt saviem projektiem ES naudas, un visas lietas notiksies!
Skaidrs, ka tūrisma attīstībai Salacas novadā lielas perspektīvas, vien nevajadzētu kopumā labu ieceri sakompromitēt jau pašā sākumā ar nepamatotām finansu pretenzijām pret pašiem tūristiem. Pasaules tūrisma prakse rāda, ka parasti pelnīts tiek nevis uz ieejas biļetēm kādā objektā, bet gan uz tur sniegtajiem pakalpojumiem. Salacas gadījumā tas būtu — nevis par iespēju iebraukt ar savu laivu upē jāņem nauda, bet par iespēju, piemēram, izmantot labiekārtotu nakšņošanas vietu ar “ekstrām”. Vēl vienkāršāk — vispirms pašiem sava nauda jāiegulda, un tikai pēc tam (ar uzviju, protams) jāpaņem to no ūdens- vai kāda cita tūrista atpakaļ. Pagaidām sākts krietni vien ačgārni.
Otrā Latvijas malā — Kuldīgas pusē — nesen radusies vēl viena BO SIA — “Ventas ieleja”. Vai Venta būs otra Latvijas maksas upe?