Apmetņu jautājums ir viens no sāpīgākajiem punktiem Izraēlas un palestīniešu attiecībās. Pavisam Jordānas rietumkrastā kopš 1967. gada uzbūvēti vairāk nekā 120 lielāki uz mazāki ebreju kolonistu ciematiņi, kuros dzīvo līdz pat 300 000 izraēliešu (vēl 180 000 iefiltrējušies līdz 1967. gadam palestīniešu apdzīvotajā Austrumjeruzālemē). Mazākais būtu tas, ka apmetņu paplašināšanas dēļ - Izraēla pēdējos gados apgalvo, ka tas jādara, lai nodrošinātu "dabiskā pieauguma vajadzības" - palestīnieši zaudē aizvien lielākas teritorijas. Apmetņu iedzīvotājiem ir jāgarantē drošība un šajā ziņā Izraēlas amatpersonas īpaši neceremonējas. Uzbūvēts tā dēvētais rietumkrasta drošības žogs - atbaidošs mūris, kas faktiski nodala palestīniešu apdzīvotās teritorijas. Uz apmetnēm ved īpaši ceļi, kurus drīkst lietot tikai izraēlieši. Ar to palīdzību palestīniešu teritorijas ir sašķeltas un neretas ir situācijas, kad, lai no viena ciemata nokļūtu pāris kilometrus attālajā citā ciematā, palestīniešiem jāmet desmitiem kilometru garš līkums, jo pa vidu uzbūvēta apmetne un attiecīga infrastruktūra, kurā viņiem nekas nav meklējams.
Jāatgādina, ka šīs būves par nelikumīgām pasludinājušas starptautiskas organizācijas. Vēl 1979. gadā tika pieņemta ANO Drošības padomes 465. rezolūcija, kurā apmetņu būvniecība nosodītā kā nopietns drauds mieram reģionā. Tolaik gan nopietnu sarunu par "divu valstu risinājumu" nebija, taču tagad situācija ir mainījusies un Izraēla principiāli atzinusi Palestīnas valsts tiesības uz pastāvēšanu. Šādos apstākļos jaunu apmetņu būve okupētajās teritorijās (tuvākajā laika vien plānots uzsākt 13 000 mājokļu celtniecību) šķiet neloģiska un absurda. Patiešām - ja jau Izraēla būtu nolēmusi šīs teritorijas atdot palestīniešiem, kādēļ tagad ieguldīt līdzekļus to modernizācijai un labiekārtošanai? Tieši otrādi, ja šo plānu būtu iecerēts realizēt, pa mazām vajadzētu sākt gatavoties lielā kolonistu skaita uzņemšanai un būvēt mājokļus kaut kur pie Haifas vai Telavivas.
Taču nekas tāds nav novērojams un kuluāros klīst runas, ka Izraēla cerot panākt kompromisu - saglabāt apmetnes Rietumkrastā, bet palestīniešiem piešķirt "līdzvērtīgu" teritoriju - droši vien kādus anklāvus Negevas tuksnesī vai kādā citā dzīvošana maz piemērotā vietā. Par palestīniešu valsti šādā gadījumā varēs runāt tikai nosacīti, jo, kas gan tā būs par valsti, kas sastāvēs no maziem zemes pleķīšiem, kas izmētāti pa potenciālā ienaidnieka teritoriju. Tieši tādēļ palestīniešu līderis Mahmūds Abāss atkārtojos, ka, turpinoties apmetņu celtniecībai, viņš neredz jēgu tālākām tiešām miera sarunām, kuru kārtējais raunds pirms trim nedēļām tika uzsākts Ņujorkā. Svētdien gan Abāss, kurš iepriekš bija ļoti kategorisks, savu nostāju mīkstinājis, paziņojot, ka oktobra sākumā vēl konsultēšoties ar Arābu līgu.
Izraēlas valdībā vairākums pašlaik ir tiem, kuri uzskata, ka vismaz pagaidām apmetnes ir jāsaglabā un jāpaplašina - vismaz tik daudz, cik prasa to iedzīvotāju neatliekamās vajadzības. Šie politiķi katrā izdevīgā gadījumā atgādina Gazas joslas pieredzi. 2005. gadā tika likvidēta 21 ebreju apmetne, kas atradās šajā teritorijā, no Gazas aizgāja arī armija, kas apsargāja kolonistus. Atbildē Izraēla saņēma nevis pateicību, bet savas teritorijas regulāras apšaudes ar pašdarinātām raķetēm, kas noveda pie jauna iebrukuma Gazā un pašreizējās šīs teritorijas blokādes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
