Atgādināšu dažas lietas, ko cienījamie eksperti nevēlējās atcerēties.
Pirmkārt, SC nekad nav bijis izslēgts no valdošās koalīcijas tāpēc, ka pārstāvētu krievus vai kādu citu etnisku grupu, bet tāpēc, ka pauž Latvijas valsts natkarību apdraudošus uzskatus. Okupācijas fakta neatzīšana nav tikai vēsturiskas pārliecības jautājums. Tas ir jautājums par to, kādas tiesības un kādi pienākumi atbilstoši starptautiskajām normām ir dažādām Latvijas iedzīvotāju grupām. Ja īstenosies SC plāni – nepilsoņi iegūs balstiesības pašvaldību vēlēšanās un pakāpeniski tiks mīkstināts pilsonības likums, 12. Saeimā Vladimira Putina sabiedrotajai partijai rezultāts var būt nevis 29, bet 40 vietas, un tas varas samērus stipri vien mainītu. Lieki piebilst, ka šajā situācijā SC retoriku par nacionālo jautājumu nenozīmīgumu ātri aizstātu gluži konkrēta Latvijas kā nacionālas valsts demontāžas politika. Ja Saeimas darbam sevi pieteiktu politiķi ar krieviskiem uzvārdiem, kas atzīst okupāciju un nesola īpašus statusus krievu valodai un līdz ar to neizbēgamu latviešu valodas pozīciju vājināšanu, iespējams, "Visu Latvijai!" būtu pirmie, kas ar šiem politiķiem sadarbotos.
Otrkārt, uzskatīt, ka viena vai dažu ministra vietu piedāvāšana SC mazinātu tā iespējamo opozicionāro darbību, ir, maigi izsakoties, nepareizi. Tik ambiciozs spēks ar vēl krietni ambiciozāku "aizmuguri" ilgstoši nesamierināsies ar mazo pirkstiņu un agrāk vai vēlāk tvers visu roku. Nekādu līdzatbildību SC arī neuzņemsies, vien spēlēs opozicionāra lomu no citām pozīcijām, gaidot izdevīgāko brīdi lielajai rokādei. Tomēr ar pašu piedāvājumu būs panākts tas, ka stiprināsies SC kā sadarbībai pieņemamas partijas tēls. Nākotnē, iespējams, jau citām it kā latviskajām partijām būs vienkāršāk pamatot saviem vēlētājiem ne vairs kādus sadarbības līgumus, bet ļoti konkrētu un skaidru koalīciju ar Rubika pārstāvēto apvienību. Ne vienmēr īslaicīgs ieguvums atsver nākotnes zaudējumus. Katra šodienas piekāpšanās nacionālās politikas laukā nozīmē mazāku iespēju nākamajām paaudzēm dzīvot latviskā Latvijā.
Treškārt, ekspertu sašutums par "Visu Latvijai!" 15. maija pieminēšanu un lāpu gājieniem 18. novembrī varētu šķist pat komisks, ja nebūtu tik traģisks. Ja vaicātu pirmās Latvijas brīvvalsts pieredzējušiem cilvēkiem, ar ko viņiem, pirmkārt, saistās 15. maijs un Kārlis Ulmanis, tad atbalde dažādos vārdos paustu vienu un to pašu – tautas pašapziņa. Ja 18. novembra "Visu Latvijai!" lāpu gājiena dalībniekiem vaicātu, kādas sajūtas cilvēkus šajā pasākumā pārņem, tad atbilde būtu tieši tāda pati – tautas pašapziņa. Vai tiešām šis divu vārdu salikums skolotajiem ekspertiem ir nulles vērtē? Vai tiešām "pragmātiskie profesionāļi", kas sludina ekonomiku kā visu notikumu vienīgo jēgu, neapzinās, ka tautas pašapziņa ļoti lielā mērā nosaka arī mūsu konkurētspēju, godīgumu un darba ražīgumu?
Domāju, ka minētos argumentus Latvijas pilsoņi (tai skaitā daudzi "Vienotības" vēlētāji) apzinās ļoti labi. Skumdina, ka tos ignorē tieši cienījamie politikas ekspertu titula nesēji. Ak, cik ļoti arī šajā auditorijā noderētu kāds jauns Valdemārs, kurš pie sava kabineta durvīm pieliktu plāksnīti – Latvietis.