Var gan. Jo, raugi, visi šie apgalvojumi patiesībā ir plašas, jau daudzus gadus noritošas mārketinga kampaņas acīmredzamā ietekme uz tādu ļaužu prātiem, kuriem iespēja lieku reizi apliecināt savu “bohēmiskumu”, “dumpīgumu”, “neikdienišķumu” un “radošas personības” statusu, atkārtojot šīs citur pasaulē jau sen nodeldētās un banālās frāzes, šķiet daudz vilinošāka nekā daudz neinteresantākās īstenības noskaidrošana.
Rezultātā “zelta jaunatne” (ieskaitot arī zelta večukus) mūsu lielajā austrumu kaimiņvalstī jau pirms gada kā jefiņi aizrautīgi drūzmējās pie to reto dzertuvju durvīm, kurās, kā bija dzirdēts, neraugoties uz “aizliegtību”, tomēr “ielej absintu”, un vietumis veidojās pat īpaši “absinta klubi”, kuros iekšā varēja tikt tikai pēc kārtīgas rekomendācijas.
Gada laikā Krievijā šī apsēstība gan ir pārgājusi, absinta patēriņš pēc pirmajiem uzplūdiem ir sarucis, un zudusi arī lielā peļņa (pirmie importētāji pudeli Čehijā esot pirkuši par 3 dolāriem, bet Krievijā pārdeva par 75).
Toties pašlaik līdzīgs uzraksts jau karājas pie mūsu pašu “Vernisāžas” kompleksa “Eddie’s club” durvīm, un katrs sevi cienošs “radošais cilvēks” jau par Vecrīgas krogiem var precīzi pateikt – kurā “ielej absintu”, pēc kura “melns gar acīm nogriežas”.
Te, protams, nav runas ne par kādu vispasaules sazvērestību, kuras mērķis būtu nodzirdīt atpalikušākās pasaules nācijas ar citur aizliegtu dzērienu, un realitāte, kura “radošas personības” interesē par visu mazāk uz pasaules, patiesībā ir diezgan pliekana un neinteresanta.
Tiesa, 20.gadsimta sākumā veiklas vīndaru kampaņas rezultātā pāri pasaulei patiesi pārvēlās pretabsinta histērija – bez jebkādiem medicīniskiem pētījumiem tika apgalvots, ka visu bohēmistu un ceturtdaļrevolucionāru iecienītais dzēriens izraisot neatgriezeniskas psihiskas un fiziskas sekas.
Rezultātā absints tiešām tika atzīts par baismas veselības un sociālas problēmas izraisošu dziru ar dumpinieciski revolucionāru piegaršu, kas līdz ar to tika aizliegta pat šīs vērmeļu dziras mūsdienu dzimtenē – Francijā.
Taču kopš tā laika aiztecējis patiesi daudz ūdeņu, un nu absintu jau pāris gadus atļauts ievest pat Amerikā (tiesa, tikai piecdesmitpiecgrādīgu un ar mazāku vērmeļu aktīvā komponenta daudzumu), savukārt Eiropā un citās pasaules malās tas jau ilgus gadus ir atļauts faktiski visur (protams, nav runa par bailēs no Allaha dusmām tikai paklusām iedzerošo islama pasauli).
Ak vai, izņēmums nav arī Latvija, kur to jau legāli importē gan “Interbaltija” (septiņdesmitgrādīgo absintu), gan “Mono M” (“Amerikas variantu” – 55 grādu liķierīti “Absente”), savukārt vēl viena kompānija, kā stāsta Akcīzes preču pārvaldē, importu gatavojas sākt jau tuvākajā laikā – arī ar visiem atbilstības sertifikātiem, visām akcīzes markām un citām, tikpat “neimpresionistiskām” oficiālajām padarīšanām. Visiem “modernajiem dumpiniekiem”, kam pēc absinta iestrēbšanas patīk parunāt par “melnu gar acīm”, kā arī dzēriena seksuāli mudinošajām un pat halucinogēnajām īpašībām, savukārt noteikti nepatiks arī fakts, ka patiesībā no modernā absinta ir izmesti ārā faktiski visi ķīmiskie piemaisījumi, kas 19.gadsimta absinta cienītājiem patiešām varēja radīt “īsto štimmungu” un reizē arī nopietnas veselības problēmas.
Jā, skarbā īstenība ir tā, ka absinta ražotāji un izplatītāji mūsdienās būtībā izmanto savā labā kādreiz viņus no tirgus faktiski izmetušo aizliegumu un visur, kur vien atrodas pietiekams daudzums viegli iespaidojamu, aizrautīgu ļaužu, kuri, tā sacīt, necieš no pārmērīgas zinātkāres, ir gatavi piedāvāt “pusaizliegto augli” ar veselu piekabi mītu un puspatiesību.
Līdz ar to var teikt, ka absinta ienākšana kādā jaunā tirgū ir sava veida eksāmens vietējās publikas gatavībai uzķerties uz jebkura pietiekami pievilcīga mārketinga āķa. Un par to, kā to iztur mūsējie, liecina kaut vai fakts, ka pat lielākie preses izdevumi absintu kā “šābrīža modes dzērienu” pilnā nopietnībā piemin pat savās kultūras (!) lappusēs. Van Gogs tiešām smietos kā kutināts...
P.S. Lūdzu piedošanu visiem zinātkārajiem DELFI apmeklētājiem, ka salīdzinoši nelielajā teksta apjomā neizdevās iespiest neko no absinta vēstures un tamlīdzīgām lietām. Ja nu galīgi nemiers moka, varat lasīt jaunāko “Kluba” numuru, taču atcerieties – “Minzdrav predupreždajet...”