Foto: stock.xchng
Ja domājam par skolēniem un to, kas šobrīd viņiem būtu jāprot, ir jāskatās nākotnes tendencēs. Ir diezgan skaidrs, ka tehnoloģijas mums vajag un vajadzēs izmantot. Bankomāti un internetbankas, interaktīvā televīzija, mobilie sakari, sociālie tīkli, Skype ir tehnoloģijas, kuras lietot mēs esam iemācījušies pēdējo gadu laikā, un tās būtiski maina mūsu ikdienu, to, kā sazināmies savā starpā, to, cik daudz laika patērējam dažādu lietu veikšanai. Taču, kā iemācīt skolēniem prasmīgi lietot tehnoloģijas? Vēl vairāk - kā veicināt lai jaunieši domātu par jaunu tehnoloģiju radīšanu?

Tehnoloģija ir arī metodes.

  

Mani skolēni zina, ka vārds "tehnoloģija" nozīmē ne tikai ierīces, bet arī to lietošanas iemaņas un metodes, un, ja ierīcei ir nepieciešams tikai žūksnītis naudas, tad, lai iegūtu iemaņas, bieži vien ir nepieciešams pasvīst.

 

Kaut vai internets. Tāds nemākulīgs airētājs lielajā interneta okeānā var pazust un viegli apvelties augšpēdus. Tad vēstules par to, ka kāds nezināms ārzemju radinieks ir nomiris un atstājis milzīgu mantojumu, vai viltus logs, kur jāievada sava parole var ievilināt digitālajās lamatās milzu lempjiem. Tad copy+paste vienkāršums var provocēt izmantot jau citu uzrakstītos darbus - kāpēc tērēt savu laiku? Tad nezināmas izcelsmes paziņojumi sociālajos tīklos var pulcēt garas rindas pie bankomātiem brīvdienu naktīs. Tad, pat nepazīstami cilvēki, publiski pieejamās vietās var uzzināt visus sīkumus par to, ko tu darīji pagājušajā vasarā un atteikt vīzu vai nepieņemt darbā. Un gadījumā, ja tiec pieņemts darbā, tad dažādas mājaslapas pārāk piesaista tavu uzmanību un pārvelk no profesionālās dzīves privātajā dzīvē, kuras darba devējam ir "jānoslēpj". Un tam ir nepieciešama pavisam cita pasaules uztvere, paškontrole un prasmes.

 

Nē, tālāk nesekos teikums, ka mums skolās noteikti ir nepieciešams pilnīgi jauns priekšmets, kurš mācīs skolēniem, kādas un kur rakstīt paroles, ko tvītot, kā lietot interaktīvo televīziju, viedtelefonus, un kā sevi kontrolēt pie ekrāniem. Mūsu virtuālās dzīves ar mūsu reālajām dzīvēm dzīvo tāpat kā internetbankas nauda ar papīra naudu. Viedtelefonā ķīmija, fizika, matemātika, informātika, latviešu, angļu, krievu un citas valodas dzīvo kopīgu dzīvi, un pat tikai vienu sastāvdaļu mēs varam aplūkot no vairāku priekšmetu perspektīvas. Arī skolās vajadzētu drīzāk domāt, kā priekšmetus apvienot, nevis radīt jaunus, un tehnoloģijas vajadzētu integrēt visos no tiem. Līdzīgi kā visos priekšmetos ir jāprot lasīt, rakstīt, runāt, pamatot, argumentēt, komentēt, 21.gadsimtā būtu svarīgi šo un vēl arī citas lietas visos priekšmetos darīt kvalitatīvi virtuāli.

 

Tas būtu izcili, ja katra priekšmeta skolotājs varētu mācīt, kā analizēt un novērtēt informācijas patiesumu internetā, ja skolotājs, saņemot vecāku zīmi un lasot tviterī par "negribas iet uz fizikas kontroldarbu", diskutētu par informāciju, ko mēs publiskojam. Ja erudīcijas konkursi nebūtu tikai par to, kurš zem galda ātrāk Google ievadīs pareizo atslēgas vārdu, bet par jautājumiem, kuros Google var likt uz galda, un erudīcija būtu šo faktu savienošana un pareiza interpretācija. Tas būtu izcili, ja skolas datoriem nevis atslēgtu internetu vai konkrētas lapas, bet trenētu skolēnu paškontroli "neiet draugos", kamēr darbs nav padarīts, rādītu, kādas pēdas katrs no viņiem atstāj internetā un ko no tām var uzzināt par viņiem.

  

Nekļūt par tehnoloģiju gūstekni.

 

Reti kurš no jauniešiem lasa ierīču lietošanas instrukcijas - kamēr izlasīsi instrukciju, jau būs jauns produkts tirgū. Ironiski, taču kļūt par skrējēju pēc jaunām tehnoloģijām ir viegli, jo pievienoties šim maratonam tevi aicina no visiem ekrāniem un skaļruņiem.

 

Viena no vissarežģītāk saprotamajām lietām skolēniem ir tas, ka, lai vai kāda ir tehnoloģija - klasiska PowerPoint prezentācija, nelineāra prezentācija, video, plakāts, vai kas cits, tā centrā ir jābūt ziņai, vēstījumam, informācijai un priekšnesumam, un tehnoloģija ir tikai forma, kā mēs šo ziņu nogādājam īstajai mērķauditorijai. Un tad, kad šis ir skaidrs un saprasts, arī apstājas maratons pēc jaunām programmām un gadžetiem, bet svarīgāks šķiet mērķis, kam šo tehnoloģiju pielietot.

 

Pa lielam skolēni jau prot spaidīt pogas un braucīt pirkstu pa ekrānu. Lielais jautājums, vai tam ir kāds jēdzīgs mērķis un rezultāts? Te ir īstā vieta skolotājam - palīdzēt skolēnam ieraudzīt šo mērķi un rezultātu.

 

Mana atbilde uz jautājumu, kā skolēniem iemācīt jēgpilni lietot tehnoloģijas, ir - jābūt  saturam, kas trenē un pieprasa mācēt lietot tehnoloģijas. Ar saviem vidusskolēniem dabaszinību stundās esam organizējuši vairākas debates - "Vīriešu prezervatīvi ir efektīvi, lai izvairītos no STS un nevēlamas grūtniecības", "Cilvēku klonēšana būtu jāatļauj, izvēle sevi klonēt vai nē, ir jādod pašiem cilvēkiem", "Baltijas valstīm ir nepieciešama pašām sava atomelektrostacija" un citas. Un te ir svarīgi atrast tādu informāciju, kuru nebūs atradis tavs oponents, un iepriekš jau izdomājis, kā to pretargumentēt, ir svarīgi atrast ticamus resursus no ticamiem avotiem, jo citādi oponents tos vienmēr varēs apšaubīt.

 

Skolēnu prezentācijas es un viņu klasesbiedri vērtējam pēc iepriekš noteiktiem un pārrunātiem kritērijiem, no kuriem tikai 15% no atzīmes veido vizuālais un tehniskais prezentācijas noformējums, pārējos 85% sastāda darba struktūra, tēmas pārzināšana, radošums, uzstāšanās un kopsavilkums. Ir skolēni, kuriem veidot prezentācijas pēc šādas struktūras mācu jau trešo gadu, un vēl joprojām mums ir jārunā par to, ka centrā nav ekrāns, bet centrā ir runātājs ar to, ko viņš vēlas pateikt. Nav tas viegli, taču visi kopā mēs to varam iemācīt, un tāpēc ir svarīgi, lai to atgādina un uzsver visi skolotāji, kuri vērtē skolēnu veidotās prezentācijas.

  

Komunikācija nenotiek tikai satiekoties.

 

Tas, ka tu neesi skolā, nenozīmē, ka tu nepiedalies. Tas dod divus pozitīvus impulsus mācībām. Pirmais, nav vērts bastot stundas, jo darbi tik un tā būs jānodod noteiktajā termiņā, ja neesi skolā, tas jādara elektroniski. Otrais - ja tu neesi skolā, tu vari atrast veidu, kā būt klāt. Ja skolēni zina, ka viņiem jāpiedalās konkursos, vai arā termometrs rāda zem -20°C, viņi prezentācijas vietā var sagatavot video un nosūtīt to skolotājam, ja būs grupu darbs, viņi savu padarīto var nosūtīt elektroniski citiem grupas biedriem, un skolā viņi var šo darbu tālāk attīstīt. Tāpat arī otrādi - ja neesi stundā, palūdz, lai klasesbiedri vai skolotājs nofotografē un nosūta informāciju elektroniski. Maniem skolēniem internetā ir pieejami arī visu darbu kritēriji un nodošanas termiņi.

 

Rakstot argumentētas esejas, vai gatavojot prezentācijas, esmu ieviesis vidusposmu, kur uzmetumus un melnrakstus skolēni nosūta elektroniski man, vai saviem klasesbiedriem, saņem komentārus, jautājumus un ieteikumus, lai savu darbu uzlabotu. Tas attīsta skolēniem prasmi kvalitatīvi un jēgpilni komunicēt internetā, māca rakstīt noderīgus komentārus un redzēt, ka sadarbojoties rezultāts sanāk labāks.

 

Kopā ar skolotājiem Mārtiņu Kāli un Kārli Kravi esam izveidojuši www.macibuvideo.lv, kur skolēni var mācīties matemātiku, fiziku un ķīmiju, skatoties video. Tas ir īpaši noderīgi tiem, kas nav bijuši skolā brīdī, kad skolotājs konkrētās lietas mācīja, vai arī ar vienu skaidrošanas reizi nepietika, lai saprastu. Šāds resurss ļauj skolotājiem arī organizēt mācību procesu citādāk, jo daļu teorijas skolēni var apgūt mājās. Stundās var vairāk laika veltīt neskaidrajām lietām un praktizēšanai.

  

Tehnoloģija ir rīks!

 

To, ka tehnoloģija ir rīks, kas uzlabo dzīves kvalitāti saprot arī mana vecmāmiņa, kurai nav jāmazgā drēbes ar rokām, jāiet uz mazdārziņu ar kājām un mazbērnu bildes var izšķirstīt planšetdatorā. Viņa gadu gaitā ir iemācījusies prasmīgi lietot dažādas aušanas tehnoloģijas un šobrīd rada galdautus, spilvenus, segas, villaines, kas apvieno tradicionālo un moderno. Manuprāt, ar mūsdienu tehnoloģijām ir līdzīgi - lai radītu jaunas tehnoloģijas, ir jāprot labi lietot esošās un jāsaskata, kur varētu būt tas nākamais pakāpiens, kurš vēl nav uzbūvēts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!