Visi citāti ir no „Kārļa Ulmaņa dzīve: ceļinieks, politiķis, diktators, moceklis”, Edgars Dunsdorfs, izdevniecība “Daugava”, Stokholma, 1978. Izņemot, kur norādīts citādi.
Pārskatot Ulmaņa mācības ārzemēs, jāatceras, ka viņš nav pabeidzis Jelgavas reālskolu. Vidusskolas diploma trūkums viņam vēlāk traucē iegūt augstskolas izglītību. Viņš cenšas studēt Eiropas augstskolās, taču divas reizes izstājas krietni pirms mācību beigām. Pie tam viņa izvēlētās augstākās izglītības programmas drīzāk ir akadēmiski lauksaimniecības kursi, nevis nopietnas bakalaura studijas. Ulmaņa sekmju izraksti rāda, ka studējot viņš pārāk aizraujas ar brīvās izvēles priekšmetiem, atstājot vairumu obligāto priekšmetu uz vēlāku laiku, kurš nekad nepienāk.
1902.gadā, 25 gadu vecais Ulmanis aizbrauc uz Šveici, kur iestājas Cīrihes Politehnikumā. No mācību programmas trīs gadiem viņš pabeidz tikai vienu un atgriežas Latvijā. Cīrihes Politehnikums Ulmanim ir simpātisks ar to, ka taja tiek uzņemti arī studenti bez vidusskolas diploma. Tiesa, šādiem studentiem pēc mācību beigām netiek izsniegts diploms un piešķirts akadēmiskais grāds. Iespejams, ka praktiskais Ulmanis domā, ka iegūtās zināšanas būs vērtīgas arī bez diploma.
1903.gada vasarā Ulmanis ir Latvijā, kuru drīz atstāj, lai rudenī iestātos Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institutā, kur nomācās līdz 1905.gada vasaras beigām.
Arī Leipcigā izvēlētā programma nedod nekādu akademisko grādu. Tā drīzāk atgādina kursus lauksaimniekiem, kuru beigās to dalibnieki noliek gala parbaudījumu, lai apkopotu savas zināšanas. Vai nu Ulmanis izvēlas šo programmu tāpēc, ka vēlas iegūt tikai praktiskas zināšanas, vai arī viņam pievilcīgs liekas regulāru eksāmenu trūkums. Lai nu kā, taču godkārīgais Ulmanis akadēmisko grādu acīmredzot vēlas, jo savos Latvijā publicētajos rakstos sev patvaļīgi piešķir „cand.agr.” – agronoma kandidāta grādu, kuru reāli, pat gribēdams, nebūtu varējis iegūt.
1905.gada vasarā Ulmanis ir Latvijā, kur publicē rakstus un vada praktiskus kursus lauksaimniekiem par tādām populārām tēmām kā cūkkopība un biezpiena iegūšana.
Revolucionāra aktīvisma aizrauts, 1905.gada 22.novembrī žurnālā „Lauksaimnieks” Ulmanis publicē pretkrievisku rakstu. Viņu arestē, taču drīz vien atbrīvo. Nešķiet, ka šis raksts būtu pārvērtis Ulmani par nopietnu revolucionāru un politisko aktīvistu, kuram savas pārliecības dēļ nu jādodas trimdā. Tā kā varas iestādes turpina savu izmeklēšanu, Ulmanis tā vietā, lai riskētu ar atkārtotu arestu, izlemj atstāt Krievijas impēriju. Viņš nav meklēšanā, tāpēc pilnīgi legāli caur Pleskavu dodas uz Pēterburgu, Helsinkiem, un no Stokholmas tālāk uz Vāciju.
Tas, ka pēc ierašanās Vācijā Ulmanis atkal neiestājas kādā universitatē, norāda gan uz to, ka viņam trūkst naudas, gan uz to, ka šoreiz Latvija ir atstāta uz ilgu laiku, un 29 gadus vecajam Ulmanim ir jādomā, kā sevi uzturēt. No Vācijas viņš būtu varējis doties uz Šveici un pievienoties citiem trimdiniekiem, taču pragmatiskais laucinieks Ulmanis visticamāk neizjūt ne vajadzību, ne aicinājumu pēc politiski aktīva trimdinieka dzīves. Kādu laiku padzīvojis pie saviem Leipcigas studiju paziņām, viņš atrod darbu nelielā lauksaimniecības ziemasskolā.
Darbs ziemasskolā acīmredzot vai nu pēc kāda laika beidzas, vai arī nešķiet pietiekoši daudzološs. Gadu nodzīvojis Vācijā, viņš joprojām ir bez noteiktas nodarbošanās. Kaut kad ap šo laiku Ulmanis sāk plānot pārcelšanos uz Ameriku. Viņš sāk mācīties angļu valodu un raksta draugam Latvijā: „Kad Jūs zinātu, cik grūti iemācīties angliski lasīt! Vai Dieviņ! Bet ies, ies!” (57.lpp)
Visticamāk, gandrīz 30 gadus vecais Ulmanis neredz nekādas iespējas nedz Vācijā, nedz Krievijā, un, tāpat kā miljoniem citu laimes meklētāju, ir nolēmis uzsākt jaunu dzīvi Amerikā. Tā kā Ulmanim nav naudas ceļa biļetei, viņš to veiksmīgi aizņemas no Kauguru lauksaimniecības biedrības, kurai tobrīd jau ir parādā 200 rubļus. No kaugurnieku puses tas ir diezgan liels risks, jo nav ne mazāko garantiju, nauda tiks atdota, taču, tā kā drīz ir paredzēts izdot Ulmaņa grāmatu par krējumu un biezpienu, tad naudu viņš saņem.
Vēlāk – Bermontiādes laikā – Rīgu apmeklēs kāds amerikānis Arturs Ruls (Arthur Ruhl „New masters of the Baltic”, New York, E.P.Dutton & company, 1921), kurš ceļo pa nemierīgo Baltijas reģionu, aprakstot jaundzimušās valstis. Rīgā Ruls tiekas ar Ulmani, par kuru viņš raksta, ka tam, līdzīgi kā daudziem citiem cilvēkiem, kuri Amerikā esot pavadījuši kādu laiku, esot nepiespiestas manieres, plašāks redzeslauks, un vairāk iecietīgs pasaules uzskats. Tā nu Ulmanis nepiespiesti stāsta Rulam savu leģendu – 1905.gada revolūcijas laikā viņš esot aizbēdzis uz Ameriku, kur esot kļuvis par lauksaimniecības pasniedzeju Nebraskas Universitatē, un būtu pat varējis drīz kļūt par profesoru.
Ulmanim patīk stāstīt par savu varbūtējo akadēmisko karjeru Amerikā, taču neatbildēts paliek jautājums - kāpec lai viņš atgrieztos Krievijas imperijā 1913.gadā, kad Latvijas neatkaribas ideja vēl bija tālu? Vai nu Ulmanis bija pārliecināts par to, ka sasniegs savas ieceres Latvijā, vai arī viņš vienkārši pameta Amerikas grūtības, lai atgrieztos māju drošībā?
Oficiālā Ulmaņa biogrāfija mums stāsta par 1905.gada revolūcijas aktīvistu, kurš aizbēdzis trimdā uz Ameriku, veiksmīgi mācījies vairākās mācību iestādēs, vadījis vairākus uzņēmumus un atgriezies mājās pēc 1913.gada amnestijas.
Kā jau redzējām, par revolucionāru Ulmani nosaukt būtu grūti, tāpat viņa lēmums pārcelties uz Ameriku neatgādina izmisīgu bēgšanu trimdā. Kad 1907.gada vasaras sākumā Ulmanis Ņujorkā nokāpj no kuģa, viņš ir viens no 1 285 249 citiem imigrantiem, kuri šajā gadā ierodas Amerikā. Ulmanis nepaliek lielajās, industriālajās Austrumkrasta pilsētās, no kurām Bostona izceļas ar salīdzinoši lielu un aktīvu latviešu izceļotāju grupu. Viņš dodas uz Amerikas vidienes laukiem – Nebraskas štatu, kur vēl šodien iespējams nopirkt pastkartes ar teliņu un parakstu „Nebraska – liellopu štats”.
Šajā izvēlē parādās īstais Ulmanis. Viņš ir laucinieks, kurš izvairas no sev svešajiem kosmopolītiskajiem tautas katliem, politiskajiem trimdiniekiem un intelektuāļiem. Par savām ārzemju uzturēšanās vietām viņš vienmēr izvēlas salīdzinoši mazas lauku pilsētiņas, tālu no trimdas aktīvistiem un citiem latviešiem. Varbūt tieši šī rakstura īpašība izskaidro viņa vēlāko nepatiku un nesaprašanos ar demokrātiskās Latvijas politiķiem. Nestabilas un ķildu pilnas demokrātijas vietā Ulmanim daudz tuvāks liekas lauku sētas modelis, kurā lādzigais, bet stingrais papus autokrātiski nosaka lietu kārtību.
Nebraskā Ulmanis vispirms atrod darbu „muižā” acīmredzot kā parasts laukstrādnieks, tad iestājas darbā kādā pienotavā. Drīz vien viņš ir fiziski pārpūlējies un, smaga darba nogurdināts, saslimst. Viena lieta ir par lauksaimniecības problēmām rakstīt, universitātes solā dirnot, otra – pašam strādāt grūtos lauka darbus.
Iznācis no slimnīcas, Ulmanis atrod jaunu darba vietu sviesta fabrikā, taču drīz vien atkal sagurst un augusta beigās ieguļas slimnīcā. „No visiem darbiem un neskaitamu sviesta spaiņu cilāšanas tapu tik slims, ka bija jaiet hospitālī. Trīs nedēļas es sagulēju gultā.” (62.lpp) Ārstējoties Ulmanis iztērē visus savus iekrājumus un iegrimst parādos.
Nav īsti skaidrs, ar kādu slimību Ulmanis ir slimojis, taču izskatās, ka Dižais Zemgalietis nav radīts vienkāršiem lauku darbiem. Fiziski grūtais lauku darbs, neskatoties uz visu jūsmošanu, viņam ir par smagu, un Ulmanis atkal bēg uz akadēmisko pasauli. Otro reizi iznācis no slimnīcas, viņš pieņem lēmumu atmest pienotavām un sviesta laboratorijām ar roku, un izvēlas veselībai drošāku nodarbošanās veidu – mācības Nebraskas Universitātes lauksaimniecības ziemas kursos. Ulmaņa Amerikas lauksaimniecības un pienkopības karjera tātad ilgst apmēram pusgadu.
Pēc kāda Nebraskas Universitates profesora atmiņam, viņš lauzītā angļu valodā runājošo Ulmani esot pamanījis pirmajā ziemas kursu lekcijā un pēc tās beigām uzaicinājis to uz nelielu sarunu. Lai arī universitātes ziemas kursi ir paredzēti cilvēkiem, kuru izglītība nav pietiekoša, lai iestātos četru gadu ilgajā bakalaura programmā, taču Ulmaņa akadēmiskā un praktiskā pieredze palīdz. Nebraskas Universitāte akceptē viņa Eiropā studētos kursus un 1908.gada janvari 30 gadus vecais Ulmanis uzsāk mācības Nebraskas štata Linkolnas Universitātes lauksaimniecības nodaļā.
Ulmanis koncentrējas uz specifiskiem priekšmetiem – piensaimniecību, lopkopību, bakterioloģiju. Kā izvēles priekšmetus viņš apgūst retoriku un politiskās zinātnes. Šajā brīdī Ulmanis visticamāk vēl nedomā par šo zināšanu praktisku pielietošanu politiskajā laukā, bet vienkārši izvēlas priekšmetus, kuri Krievijas represīvajos apstākļos nav pieejami.
1908.gada vasaras brīvdienās Ulmanis kāda fermā palīdz novākt sienu. Beidzot, 1909.gada februārī pēc divu semestru ilgām mācibām Ulmanis iegūst agrikultūras zinātņu bakalaura grādu. Nav skaidrs, ko viņš dara deviņus mēnešus pēc mācību beigšanas. Varbūt strādā pie rakstiem, kuri tiek publicēti lauksaimniecības izdevumos Latvijā. Iespējams, ka, nespēdams atrast darbu, kas viņam būtu pa prātam, Ulmanis griežas pēc palīdzības pie kāda no saviem profesoriem, jo 1909.gada 11.novembri Nebraskas Universitāte viņu pieņem darbā uz sešiem mēnešiem par piensaimniecības lektoru.
Uzdevumos ietilpst lekciju lasīšana par piena produktiem un sierniecību, kā arī asistēšana studentu praktiskajos darbos. Profesora prombūtnes gadījumos Ulmanim tiek uzticēts lasīt arī viņa lekcijas. Tā kā par lektoru viņš ir pieņemts tik vēlu un tikai uz sešiem mēnešiem, šis tiešām izskatās pēc kāda izpalīdzīga profesora sagādāta darbiņa ziemas mēnešiem, un nekāda nopietna akadēmiska karjera Ulmanim nav bijusi iespējama.
Ulmaņa valodas prasme bija diezgan ierobežota, arī akademiskajā bagāžā tikai nupat iegūts bakalaura diploms. Faktiski Ulmanis nemaz nevarēja no pusizglītota bakalaura un pagaidu lektora kļūt par profesoru. Lai arī kā viņš to vēlētos, tam būtu nepieciešama pamatīgāka akadēmiska sagatavošanās. Viņš, protams, nevar to atzīt ne sev, ne citiem, tāpēc rada pasaciņu par iespējamo profesora karjeru. Kādā vēstulē viņš raksta: „Es tagad ieskatu, ka tā profesora būšana Amerikā nav nekas. Tagad man piedāvā pāris labas vietas, bet es darīšu pavisam kaut ko citu. Es iešu un rentēšu muižu un nodošos piensaimniecibai. Es mēģināšu pats darīt to, ko citiem esmu mācījis tik ilgi, un es jūtu un ceru, ka nepalikšu apsmieklā.”(70.lpp)
Neskatoties uz bravūrīgajiem paziņojumiem, Ulmanis tik ātri vēl patstāvīgu uzņēmējdarbību nesāk. Pēc darba beigām universitātē, Ulmanis gadu nostrādā par pienotavas vadītāju pie kāda J.R.Robertsa, un vēstulēs uz Latviju atkal sūdzas par darba apjomu: „Esmu spiests stradat septiņas dienas nedēļā (..) Amerikā direktoriem jāstrādā dažkārt pat vairāk nekā citiem.” (72.lpp) Pēc šī smagi nostrādātā gada Ulmanis ir iekrājis pietiekoši daudz, lai sāktu īstenot savu plānu.
Jāatzīst, ka Ulmanim ir bijušas teicamas spējas iepatikties cilvēkiem un pārliecināt tos par saviem plāniem – gan pagaidu darbs universitatē, gan naudas aizņemšanās liecina, ka Ulmanim ir bijušas vērā ņemamas pārliecināšanas spējas un harizma, kuras tas vēlāk lieti izmantoja savā politiskajā darbībā.
Īsti nav skaidrs, no kā un cik daudz viņš ir aizņēmies sava biznesa uzsākšanai. Ar profesoru atbalstu viņš ir aizņēmies 1000 dolārus (tiem laikiem diezgan ievērojama summa) no vietējās bankas, 500 dolārus no sava iepriekšējā darba devēja Vornera, kā arī nezināmas summas no pašiem profesoriem un J.R.Robertsa. Ar šiem līdzekļiem Ulmanim pietiek, lai 1911.gada vasarā nopirktu pienotavu Hjūstonā, Teksasas štatā.
Ulmaņa izvēlētais bizness ir nozare, kurā viņam ir visvairāk akadēmisko un praktisko zināšanu. Par piensaimniecību viņš ir gadiem ilgi mācījies pats un mācījis citus. Šeit nu ir iespeja pierādīt sevi, savas zināšanas un spējas. Kļūt laimīgam, darot to, kas viņam patīk.
Viens no pirmajiem Ulmaņa biznesa lēmumiem Teksasā ir atlaist melnos darbiniekus un pieņemt baltos. Šis lēmums ir acīmredzami rasistisks, vienīgi nav skaidrs, vai Ulmanis pats ir bijis rasists, vai pakļāvies Teksasā valdošajam rasisma garam. Ja kāds no melnajiem darbiniekiem neatbilda Ulmaņa parasībām, tas nenozīmē, ka bija jāatlaiž visi. Noteikti, ka Ulmanim, kurš ne Eiropā, ne pārsvarā baltajā Nebraskā nebija diez ko saskāries ar melnajiem, ieraugot savus strādniekus, bija pamatīgs kultūršoks.
Vai Ulmanis tiešām bija rasists, nespēja sadarboties, vai arī domāja, ka ar savu rīcību labāk iekļausies Hjūstonas sabiedrībā, mēs varam tikai minēt. No ekonomiskā viedokļa, šis lēmums bija ļoti neizdevīgs, jo darbā pieņemtajiem baltajiem strādniekiem bija jāmaksā balto cilvēku alga. Tā bija kļūda, jo ne jau velti iepriekšējais pienotavas īpašnieks bija izmantojis melnos.
1912.gads ir katastrofāls. Ulmanis ir parādu nastas un kredītprocentu nomākts. Vienlaikus ir jāmaksā gan algas, gan jāveic priekšapmaksa piegādātājiem. Var pieņemt, ka Ulmanim pēc pienotavas nopirkšanas nebija palicis pāri daudz brīva kapitāla ikdienas biznesa darbības nodrošināšanai. Daļa neveiksmju, iespējams, jānoveļ arī uz vietējo fermeru attieksmi. Piegādātāji dažreiz jauniņo svešzemju pienotavas īpašnieku krāpj, tā radot viņam vēl lielākus zaudējumus. Pilns ar grāmatu zinībam, bet bez patstāvīgas uzņēmejdarbības un vietējo apstākļu pieredzes, Ulmanis pieņem kļūdainus lēmumus.
Pec pusotra gada, ap 1912/13.gadu miju Ulmaņa uzņēmums ir bankrotējis, un tam ir jāpāriet kreditoru īpašumā. Protams, ka tās nav pasaules beigas. Balstoties uz savu pieredzi, Ulmanis noteikti būtu varējis atrast samērā labi atalgotu darbu kādā pienotavā un rast kompromisu ar saviem kreditoriem par pakāpenisku parādu atmaksāšanu. Taču nav saglabājušās liecības, ka Ulmanis būtu reāli apsvēris šīs iespējas.
Kad 1913.gada pavasarī 35 gadus vecais Ulmanis saņem ziņu par Romanovu dinastijas trīssimtgades svinību dēļ pieņemto lēmumu amnestēt politiskos aktīvistus Krievijā, viņš nolemj atgriezties mājās. Praktiski tā ir bēgšana no saviem parādiem. Neatdevis naudu nedz saviem kreditoriem, nedz bankai, Ulmanis 1913.gada jūlijā jau ir atpkaļ Valmierā.
Ulmains neatgriezās, lai organizētu revolūciju, vai lai piedalītos bruņotā cīņā. Viņš atgriezās tādā pašā situacijā, kādā atstāja Latviju.
Šie desmit Ulmaņa dzīves gadi ir svarīgi, jo lielā mērā ir iespaidojuši un veidojuši viņa personību. Gadu vēlāk sākas karš un līdz ar to arī Ulmaņa sabiedriskā darbība, kura turpinās līdz viņa mūža beigām. Šajos desmit gados viņš ir daudz ko pasācis un daudz ko nepabeidzis. To, protams, varētu izskaidrot ar apstākļu sagadīšanos un grūtībām, taču ticamāka šķiet versija, ka tieši tāds ir Ulmaņa raksturs. Viņš iesāk lietas, kuras tajā brīdī tam liekas interesantas, pat sevišķi nedomājot, kā tas viss beigsies. Ulmani vada stipra godkāre un pašpārliecinatība, kura mijas ar vājumu un intereses trūkumu. Visu, ko viņš sasniedz, viņš pats arī iznīcina – demokrātiju, diktatūru, valsti.
Demokrātiskas Latvijas Republikas projekts viņam ir interesants tikai tik ilgi, kamēr viņš tajā var spēlēt pirmo vijoli. Kad tas vairs neizdodas, kaimiņu parauga vadīts, Ulmanis atsakās no demokrātijas un pārņem varu vienpersoniski, taču arī to nespēj nosargāt no padomju tankiem. Tieši šis oportūnisms liedz viņam cīnīties par kādu ideju līdz galam, vienmēr cerot, ka parādīsies kāda labāka, vieglāka iespēja. Viņa sauklis nav „Brīvība vai nāve!”, viņa sauklis ir „Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savējā.” Naivi, bezatbildīgi un egoistiski.