Tā, ja vien ir vēlēšanās, tiešām var darīt, tiesa – pirms tam varbūt tomēr nedaudz padomājot. Un pats pirmais jautājums – kas tad patiesībā ir svarīgi diktatoriskā Putina nosodītājiem? Kas īsti interesē "ietekmīgos politiķus un intelektuāļus" (tostarp mūsu pašu Ģirtu Kristovski), visus šos vaimanātājus, protestētājus un brīdinātājus – nabaga atkalapspiesto krievu vai viņu pašu labsajūta? Viss patoss, piemēram, simt "politiķu un intelektuāļu" paziņojumā riņķo ap to, kā "lielās valsts tauta" pēc "visām pārdzīvotajām ciešanām" nudien esot "pelnījusi demokrātisku Krieviju", – bet vai šīs rūpes tiešām ir vienīgais vai vismaz galvenais motīvs?
Visi mēs reižumis varam atļauties būt naivi. Bet vai tik naivi, lai nepamanītu kaut vai šo nesavtīgo un vienīgi par krievu demokrātijas likteņiem norūpējušos "politiķu un intelektuāļu" paziņojumā melns uz balta rakstītās rindas par Putina politikas "aizvien draudošāko attieksmi" pret "Eiropas drošību enerģētikas jomā" un Krievijas "pasliktinošos uzvedību tās ārējās attiecībās"? Tas nozīmē – pat šajā augstākajā mērā deklaratīvajā dokumentā tā anonīmie sacerētāji nekādi nav spējuši noturēties, nedodot mājienu ar mietu par savu nenozīmīgo interesīti – daudz, daudz, daudz iespējami lētas un drošas naftas un gāzes no pieradinātas un prognozējamas Krievijas.
Visas pasaules aivaru ozoliņu par gana demokrātisku atzītās cilvēkveidīgās lelles – prezidenta Jeļcina laikā šī "drošība enerģētikas jomā" bija garantēta, kaut nez vai atradīsiet īpaši daudz krievu, kuri ar patiku atcerētos šos valsts totālās izzagšanas laikus, kādi Latvijai ar tās "prihvatizācijas" pieredzi pat ļaunākajos murgos nav rādījušies (salīdzinot ar krievu lielmeistariem pat mūsu Šķēle tāds kusls amatieris vien bija). Bet nu ir citi laiki – klāt ir baisi autoritārais Putins ar savu izpratni par lietām. Man personiski tā galīgi nepatīk, taču tas nenozīmē, ka nejautāšu – kas varētu būt labāk (un šķist labāk) Krievijai un krieviem? Jeļcina demokrātija, kas reāli nozīmēja totālu "bardaku" un valsts izjukšanas draudus, vai Putina "autoritārisms"?
Augsti demokrātiskie kristovski un līdz ar viņiem lielā puse DELFI komentētāju te, protams, bez garām runām teiks – nu kas tā par nejēdzīgu izpratni, nu kā var nesaprast, ka demokrātija ilgtermiņā ir vienīgā labā un pareizā sabiedrības iekārta un ka autoritārs režīms nenodrošina stipru valsti un efektīvu varu? Protams, protams, kā citādi. Tikai – cik no visiem šiem krievu demokrātijas aizstāvjiem patiešām redzējuši, kā pašreizējā it kā vēl nenobradātajā demokrātijā dzīvo īstā Krievija un īstais krievs? Vai nav tā, ka šie demokrātijas aizstāvji tāpat kā mūsu Ģirts Valdis visu savu demokrātisko pārliecību gūst, klubkrēslā iepazīstoties ar pareizu informāciju no pareiziem avotiem vai labākajā gadījumā pabradājot pa Maskavas un Pēterburgas ielām? Baidos, ka tieši tā.
Tikmēr, piemēram, no Maskavas patālajā Vladivostokā vidusmēra krievu sētnieks ir spiests meklēt aizsargķiveri, jo, tā kā vienās vēlēšanās demokrātiski ievēlētais mērs nenodrošina ūdeni kanalizācijas sistēmā, iedzīvotāji ekskrementus pako maisiņos un lādē ārā pa logiem. Savukārt nākamajās, tikpat demokrātiskajās mēra vēlēšanās absolūto balsu vairākumu saņem kandidāts, par kuru pat vietējās mācību grāmatās (!) rakstīts: "Nokļuvis bauloviešu (viens no vietējiem kriminālajiem grupējumiem, kuru vadīja autoritāte ar iesauku Baulo) rindās, tur izcēlies kā "bespredeļšçiks". Pēc Baulo nāves (..) iekaroja sev vārdu kā cilvēks, kurš neatzīst nekādas autoritātes, tostarp arī kriminālās..."
Šīs nav anekdotes un nav nekādi izņēmuma gadījumi, – tā pašlaik Krievijā strādā reālā demokrātija. Varu to apliecināt, jo atšķirībā no demokrātijas kvēlajiem aizstāvjiem, "politiķiem un intelektuāļiem" nupat tur pavadīju veselu mēnesi – gan Tālajos austrumos (tostarp tai pašā Vladivostokā), gan Sibīrijā, gan Ziemeļos, nekur dzīvi nevērojot pa limuzīnu vai pieczvaigžņu viesnīcu logiem. Tieši tāpēc arī ņemos gana kategoriski apgalvot – kamēr citur pasaulē skan demokrātijas aizstāvju vaimanas un protesti, pašā Krievijā lielais iedzīvotāju vairums bez ilgas domāšanas būs gatavs demokrātijas teorētiskos labumus samainīt pret kārtības un drošības sajūtu, siltiem radiatoriem un apziņu, ka nav vairs tie laiki, kad prasmīgs zaglis par miljardieri var kļūt dažu gadu laikā.
"Ja vairākums dzīvo no nelegāliem, slēptiem ienākumiem, tad kāpēc viņiem legāla, caurspīdīga sabiedrība? Vairākums arī balsos par savējo, par tādu, kurš arī tālāk garantēs sistēmas pastāvēšanu. (..) Demokrātija šajos apstākļos tāpat kā visi pārējie labumi un instrumenti pārvēršas par mēsliem," – tā pirms pāris mēnešiem rakstīja Krievijas žurnāls "Ježeņedeļnij žurnal". Jā, būtu labi, ja to ņemtu vērā gan tie, kuri uz savtīgo interešu, "klubkrēsla informācijas" un pareizās pārliecības kokteilīša bāzes tapina kvēlus krievu demokrātijas aizstāvības paziņojumus, gan tie, kuri tos bez domāšanas uztver par tīru un īstu mantu.
Un nemierināsim sevi ar to, ka Krievijas valsts, kā uzskata šie paši simt "politiķi un intelektuāļi", "virzās nepareizā virzienā" un gan jau pēc kāda laiciņa atjēgsies – it īpaši, ja tai tiks nesavtīgi piepalīdzēts ar skarbu un taisnīgu kritiku no ārpuses. Nē, Krievijas valsts virzās vismaz sev ļoti pareizā un likumsakarīgā virzienā: pēc desmit sev un saviem iedzīvotājiem traģiskiem un murgainiem gadiem tā no haotiska, gabalos plēsta recekļa ne mazāk traģiskā un murgainā (kā vienmēr) ceļā atkal kļūst par pasaules lielvalsti, ar kuru, gribam to vai ne, jārēķinās ir un būs visiem. Protams, atklāts paliek jautājums, vai šis virziens ir pareizs un labsajūtu radošs Krievijas kaimiņiem un ilgtermiņā arī pašiem krieviem. Bet tas jau ir cits jautājums.