Paraudzīsimies, kāds sakars ir vienas mazas valstiņas televīzijas personas izteikumiem, Eiropas parlamenta kreisi centriskā vairākuma neslēpto draudu rezultātā noraidītajam komisāra amata kandidātam Butiljonem un jautājumam par mūsu dzimtā kontinenta virzību un varbūt pat izdzīvošanu vai bojāeju.
Roko Butiljone dzimis 1948. gada 6. jūnijā Itālijas dienvidos, Apūlijas novadā, Gallipoli pilsētiņā Taranto līča piekrastē. Ne pārāk tālu ir Korfu sala un Grieķijas cietzeme. Var teikt, Gallipoli ir klasiskās Vidusjūras civilizācijas laikmeta Eiropas jūrasceļu, mītu un nostāstu, kultūras apmaiņas krustpunktā. Un tāpat var teikt, ka kaut vai savas dzimšanas vietas un ar to saistīto tiešo un netiešo ģeogrāfisko, klimatisko, kultūrvēsturisko un citu ietekmju dēļ Butiljone ir eiropietis. Tas nozīmē, ka, ja Eiropas Komisija tiktu veidota būtiskāko Eiropas garu veidojošo elementu aizsardzībai, Butiljone būtu īsti piemērots kandidāts. Roko Butiljone studējis jurisprudenci Turīnas un Romas universitātē, pēdējā bijis arī izcilā katoļu filosofa Augusto Del Nočes (1910–1989) skolnieks. Cita starpā pildījis Lihtenšteinas starptautiskās filosofijas akadēmijas prorektora pienākumus, lasījis lekcijas un vadījis ētikas seminārus Ļubļinas katoļu universitātē Polijā, tur 1994. gada saņēmis filosofijas goda doktora mantiju. Daudzpusīga ir viņa klātbūtne Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, Butiljone ir pilntiesīgs biedrs American Enterprise Institute Vašingtonā, vienā no pasaules vadošajiem ekonomisko pētījumu centriem, ko vada izcilais mūslaiku prātnieks Maikls Novaks. Pēdējos gadus Roko Butiljone ir politisko zinātņu profesors Romas Sv. Pija V universitātē Romā, līdzdarbojas daudzu Itālijas un starptautisku zinātnisko žurnālu redakciju kolēģijās. Profesors pārvalda itāļu, angļu, franču, vācu, spāņu, portugāļu un poļu valodu. Viņš dzīvo Romā, ir precējies, četru meitu tēvs.
Kopš 90. gadu vidus Roko Butiljone aktīvi darbojas arī Itālijas politikā, sākot ar 1995. gadu Kristīgo demokrātu apvienībā, 1994. gadā pirmoreiz ievēlēts savas valsts parlamentā, 1999. gadā ievēlēts arī Eiropas parlamentā, 2001. gadā kļuvis par Itālijas Eiropas lietu ministru Silvio Berluskoni valdībā.
Profesors Butiljone tiek uzskatīts par vienu no tuvākajiem pāvesta Jāņa Pāvila II draugiem un domubiedriem, viņš sarakstījis kādas desmit grāmatas, publicējis arī simtiem rakstu zinātniskos žurnālos dažādās valstīs un dažādās valodās. No grāmatām minēsim “Marksistiskās ekonomikas krīze”, “Dialektika un nostalģija”, “Karola Vojtilas filosofiskā doma”, “Cilvēks un darbs”, “Cilvēks un ģimene”, “Morāles krīze”. Roko Butiljones zinātniskās intereses saistās ar sociālo problēmu un samezglojumu interpretācijām katoliskās filosofijas un katoļu teoloģijas perspektīvā. Šajā ziņā zīmīga ir viņa līdzdalība slavenās Jāņa Pāvila II enciklikas Centesimus annus tapšanā 1991. gadā. Kaut kur lasīju, ka, ļoti ticams, tekstu galvenokārt sarakstījis tieši viņš.
Enciklikas vai apkārtraksti ir Romas katoļu baznīcas pamatdokumenti, kas pauž baznīcas uzskatus kādā konkrētā jautājumā. Centesimus annus bija veltīta vienas citas enciklikas – pāvesta Leo XIII rakstītās Rerum novarum – simtgadei. Vatikāns uzskatīja, ka Leo XIII 1891. gadā paustās idejas par jauno laiku, kad, attīstoties ražošanai, būtiski mainās un vēl būtiskāk jāmainās darba devēju un darba ņēmēju – visas ražojošo cilvēku sabiedrības – attiecībām, ir aktuālas un tālāk izstrādājamas vēl pēc simt gadiem, jaunās tūkstošgades priekšvakarā.
Leo XIII, gluži tāpat kā ne viens vien viņa priekšgājējs un sekotājs, daudz rakstījis par brīvību, norādot arī uz būtisko saikni starp cilvēka individuālo brīvību un patiesību – brīvība, kas atsakās no piesaistes patiesībai, kļūst par visatļautību un nonāk ļaunāko kaislību pakļautībā, līdz beidzot pašiznīcinās. Rerum novarum patoss, akcentējot brīvību un tās robežas, bija vairāk saistīts ar 19. gadsimta beigu diskusijām par to, kā brīvā tirgus attiecības samērot ar cilvēka stāvokli apstākļos, kad “tradicionālā sabiedrība pagaisa vēsturē un veidojās jauna, kas nāca ar jaunas brīvības cerībām, bet vienlaikus arī ar jaunas netaisnības un verdzības draudiem”. Pāvests tālāk norādīja arī uz šo draudu cēloni: “Bija radusies jauna īpašuma forma – kapitāls, un jauna darba forma – darbs par algu, un šīs attiecības raksturoja ražošanas intensitāte, kam nebija daļas par dzimumu, vecumu vai ģimenes stāvokli, kam rūpēja tikai efektivitāte nolūkā palielināt peļņu.” Rerum novarum sāpe, ja tā varam izteikties, bija jauno – kapitālistisko – attiecību radītā, acīmredzamā morāles pagrimšana. Protams, 19. gadsimts bija radījis arī intelektuālo skepsi pret baznīcu, viss viens, katoļu vai protestantu, pa daļai šī skepse barojās no tikko pieminētā morāles pagrimuma, pa daļai – no, kā mēs to redzam simt gadus vēlāk, stipri vien parspīlētās ticības zinātnei un racionālā prāta visspēcībai.
Jānis Pāvils II, atskatoties uz šiem simt gadiem, raksta: “Baznīcai, taisnību sakot, aizvien ir kas sakāms par cilvēka stāvokli, gan indivīda, gan sabiedrības līmenī, kā nacionālā, tā internacionālā mērogā. Baznīca formulē šim stāvoklim atbilstīgu doktrīnu, zināmu corpus, kas ļauj tai analizēt sociālās parādības, izvērtēt tās un norādīt uz virzieniem, kādos radušās problēmas varētu taisnīgi risināt.” Šeit ievērosim tonalitāti, kādā ieturēts dokuments: “ļauj… analizēt…”, “varētu… risināt…” – tā ir tāda ieinteresēta, līdzdalīga padomdevēja, nevis uzbrēcoša soģa pozīcija.
Centesimus annus rakstīta 1991. gadā, kad “sociālisma nometnes” sabrukšana bija vēl aktuāla, visus interesējoša un daudzus tieši ietekmējoša tagadne, tāpēc jo svarīgāks bija enciklikas mierīgais, “vispārcilvēciskais” tonis, atgādinājums, ka neviena valsts vai valstiska iekārta nav galvenais cilvēka jēgu konstituējošais elements: “No kristīgā skatījuma uz cilvēka personu pašsaprotami izriet patiesa sabiedrības izpratne. Saskaņā ar Rerum novarum un ar visu baznīcas sociālo doktrīnu, cilvēka sociālos centienus pilnībā neīsteno valsts, tie gūst piepildījumu dažādās mazākās grupās, sākot ar ģimeni un turpinoties ekonomiskās, sabiedriskās, politiskās un kultūras grupās, kas sakņojas pašā cilvēka iedabā un kam piemīt sava autonomija, aizvien paturot redzeslokā vispārīgo labumu. Tas ir tas, ko esmu nosaucis par sabiedrības “subjektivitāti.””
Katoļu baznīca šajā un daudzos citos gadījumos apelē pie vispārīgā labuma, pie kaut kā tāda, kas cilvēkus varētu tuvināt, nevis šķirt. Baznīcai (un, es ļoti ceru, ne tikai tai) šķiet, ka viena tāda “lieta” varētu būt ģimene – institūcija, bez kuras vismaz pagaidām nav īsti iedomājama cilvēces turpināšanās. Turklāt ģimene ar sakārtotām tiesību un pienākumu attiecībām, ar atbildības sadalījumu. Ģimene kā pašregulējoša sistēma, kurā visi līdzdalīgie samēro savus centienus un pieklusina, nereti pat būtiski iegrožo dziņas vienīgā mērķa – paaudžu jēgpilnas kontinuitātes – vārdā.
Roko Butiljones pārstāvētās Itālijas Kristīgo demokrātu apvienības programmā atrodams arī formulējums, kas ir ģimene. Lasāms arī šāds teikums: “Ģimeni veido vīrietis un sieviete”. Partijas mājaslapā atrodami skaidrojumi, ka geju, lezbiešu un neprecēti pāri nevar tikt uzskatīti par ģimenēm, piemēram, pretendējot uz dzīvokļiem “sociālajās mājās”, ka tā būtu “acīmredzma manipulēšana ar realitāti”.
Roko Butiljone ir daudz darījis, lai iedzīvinātu enciklikās formulētos sociālās doktrīnas principus, var pat sacīt, ka visa viņa zinātniskā un politiskā darbība veltīta šo principu skaidrošanai un samērošanai ar tagadni. Tāpēc pašsaprotama un godīga bija viņa izturēšanās, kā komisāra amata pretendentam stājoties Eiropas parlamenta deputātu priekšā. Viņš darīja tikai to, ko aizvien esam gaidījuši no jebkura normāla cilvēka – palika pie saviem uzskatiem. Zinot šos, kā daudziem liekas, galēji konservatīvos uzskatus, kreisi libertīniski noskaņotais deputātu pūlis jautāja, ko viņš domā par homoseksualitāti. Vispirms profesors bilda, ka “daudzas lietas, ko nevajadzētu strikti aizliegt, var tikt uzskatītas par amorālām”. Tālāk viņš paskaidroja: “Es varu domāt, ka homoseksualitāte ir grēks, un tam nav nekāda iespaida uz politiku, ja vien es nesaku, ka homoseksualitāte ir noziegums.” Vaicāts, kāpēc viņš iebilst pret geju laulībām, Butiljone sacīja: “Ģimene pastāv tāpēc, lai sievietes, savu vīru pasargātas, varētu laist pasaulē un uzaudzināt bērnus.” Pauzdams šādu skaidru nostāju (viņš kategoriski iebilst arī pret mākslīgo apaugļošanu un pret abortiem), Roko Butiljone atzina, ka dažos jautājumos valstij tomēr nevajadzētu iejaukties: “Valstij nav tiesību bāzt degunu šajās lietās, un nevienu nedrīkst diskriminēt viņa seksuālās orientācijas dēļ… tas izriet no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, to paredz konstitūcija, un es esmu devis solījumu aizstāvēt šo konstitūciju.”
Tiktāl daudzinātā noklausīšanās Eiropas parlamentā. Tūdaļ pēc citēto teikumu izrunāšanas komisāra amata pretendents varēja būt drošs, ka viņa liktenis ir izlemts. Kā izteicās kāds komentētājs, Eiropas parlamenta vairākumam šķiet grēcīgi, ja kāds nodēvē homoseksualitāti par grēku, vēl jo īpaši tad, ja šis “kāds” pretendē uz amatu, kuru pildot, viņam jācīnās pret diskrimināciju un jāstiprina cilvēktiesības visās 25 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Lai vēl vairāk satracinātu visatļautības aizstāvjus, uzstājoties kādā konferencē, Roko Butiljone pauda šādu viedokli: “Bērni, kuriem nav tēva, bet ir tikai māte, – tie ir ne visai labas mātes bērni.”
Tālāk atlika vairs tikai atkāpties. Vēstulē jaunajam Eiropas Komisijas prezidentam Žozē Manuelam Barrozo profesors Butiljone rakstīja, ka tādiem emocionāli uzlādētiem vārdiem kā “grēks” acīmredzot nebūtu vietas politiskās debatēs. To var uzlūkot kā nelielu atkāpšanos vai varbūt kā kristīgās filosofijas speciālistam pašsaprotamu atskārtu, ka grēka jēdziens ir tik neizmērojami dziļš un sarežģīts, ka plakanajai un vientiesīgi viltīgajai politikas valstībai tas ir daudz par nopietnu. “Atvadu vēstules” pēdējie vārdi bija šādi: “Vienīgā lieta, ko es nespēju darīt, ir – pretēji sirdsapziņas diktētajam politiskas ērtības labad mainīt savus uzskatus.” Dažas dienas iepriekš intervijā BBC radio Roko Butiljone bija vēl striktāks: “Es nezinu, vai man pietiktu ticības, lai ļautu sev nogriezt galvu pārliecības dēļ, bet man ir pietiekami ticības, lai, ja vajadzīgs, atteiktos no darba Eiropas Komisijā. (..) Ja mani diskriminēs tāpēc, ka esmu katolis, tad es palikšu katolis.”
Šajā vietā, šķiet, beidzot varu pajautāt klātneesošajam Ansim Bogustovam, kāpēc, viņaprāt, Roko Butiljone ir “bēdīgi slavens”.
Turpmākajās pāris rindkopās gribu iepazīstināt jūs ar kāda Sinsinati (ASV) pilsētas aktīvista, pilsētas domes kandidāta Nika Spensera blogā (nekomerciālā personiskā interneta resursā) lasīto rakstu “Roko Butiljones ekskomunikācija”. Spensers raksta: “Butiljones padzīšana no amata aktualizē vienu no nelāgākajām un satraucošākajām mūsu laika tendencēm. Tā parāda, kā konservatīvās morāles piekritēji aizvien biežāk tiek pakļauti amatu aizliegumam, pat tad, ja viņi piekrīt savus uzskatus atstāt viņpus biroja durvīm. Un šis gadījums uzskatāmi demonstrē, kā, klanoties “tolerances” altāra priekšā, liberālie kreisie paši izmanto agresīvi netolerantus paņēmienus, lai savu daudzināto toleranci parvērstu par savveida diktatorisku “toleranci”. Vissatraucošākais ir tas, ka šis un līdzīgi gadījumi iezīmē tās liberālās vīzijas norietu, kas taču ir bijusi progresīvās politikas vadzvaigzne kopš Džona Stjuarta Milla laikiem. Butiljones pārliecība, ka personiskie un politiskie uzskati, lai arī atšķirīgi, var sadzīvot, ir viens no liberālās demokrātijas stūrakmeņiem. Alternatīva tai ir domu policija, kas patrulē pa mūsu personiskajiem viedokļiem un raugās, lai tie sakristu ar acumirkļa politiskajām normām.”
Ieklausīsimies arī Roda Līdla sacītajā The Sunday Times 2004. gada 17. oktobrī: “Ļoti var gadīties, ka jums, tāpat kā man, Butiljones uzskati var šķist muļķīgi un varbūt pat apvainojoši. Bet, no otras puses, jūs varat būt daļa no Eiropas Savienības iedzīvotāju vairākuma – sevišķi tagad, kad mēs esam svētīti ar Ungārijas un Polijas klātbūtni un ar neko nenožēlojošajiem Slovākijas čigānu sitējiem, – kas mierīgi norij visu šo akmenslaikmeta šļuru. Es, protams, tikai minu, ka Butiljones uzskatiem piekrīt vairums ES pilsoņu. Taču tad, ja jūs esat katolis, musulmanis, ortodoksāls jūds vai jebkuras nokrāsas protestants, pat mūsu maigi svārstīgās anglikāņu baznīcas piederīgais, tad Butiljones teiktais ir ne mazāk un ne vairāk kā skaidri izteikta “partijas līnija”. Tā nu mēs esam nonākuši situācijā, kad politiķim var liegt amatu tāpēc, ka viņam gadījies paust vairuma vēlētāju viedokli. Vai, ja ne vairuma, tad vismaz ļoti ievērojamas minoritātes. Vai nav tāda dīvaini pazīstama situācija? Ir netolerance un netolerance. Ir patrulā reliģiozo labējo netolerance, un ir jaunā, aizvien pieaugošā un smacējošā liberālo kreiso netolerance. Kura no tām ir bīstamāka? Atbildes vietā atļaušos minējumu – Butiljone un viņa atbalstītāji nemēģinātu padzīt no amata politiķi tikai tāpēc, ka tas ir homoseksuāls, lai cik arī nepatīkams šis fakts viņiem būtu. Kreisie, šķiet, netoleranci nu ir pacēluši jaunos, nebijušos augstumos.”
Pats Roko Butiljone jau pirms vairāk nekā desmit gadiem rakstā “Amerikas pieredze un kristīgā sociālā doktrīna” izteicās, ka tā vien šķiet, ka brīvā tirgus ekonomika iet rokrokā ar ģimenes un tradicionālo morāles vērtību sabrukumu un ar augošu atsvešinātību no kristīgās reliģijas. Viņš šo parādību kompleksu saistīja ar patēriņsabiedrības, kosumerisma, nostiprināšanos. Droši vien sakarība tur ir, iespējams pat, ka būtiska. Bet vēl jo vairāk gribas piekrist britu žurnāla “The Spectator” 30. oktobra numura ievadraksta autoram Saimonam Heferam. Raksts ir par to, kā pēdējos pārdesmit gados mainījusies “aizliegto tēmu” – tabu – sistēma Rietumu sabiedrībā. Liekas, ka vispār bez aizliegtām tēmām nevar pastāvēt neviena sabiedrība. Hefers raksta, ka tabu sistēma pastāv tāpēc, ka vienmēr vieni tabu efektīvi un nekavējoši tiek aizstāti ar citiem. Tiklīdz par tabu vairs netiek uzskatīta homoseksualitāte, tā tūlīt pat par tādu kļūst vēršanās pret homoseksualitāti. Kolīdz kristīgās ticības noniecināšana kļūst sabiedriski pieļaujama, nepieļaujama kļūst kristietības “propaganda” pat vismaigākajā veidā jebkurā kontekstā, kur kādam tas varētu likties nepieņemami. Un, kad valsts sāk atbalstīt vientuļās mātes, padarot šādu stāvokli par apmaksātu profesiju, par tabu kļūst jebkurš šīs “profesijas” kritikas mēģinājums.
“The Spectator” raksta secinājumi nav iepriecinoši. Ja agrākajos gadsimtos aiz tabu, aiz sabiedriski akceptētajiem aizliegumiem bija baznīcas autoritāte, tad tagad šos tabu ievieš mode un tās kalpi – prese, elektroniskie mediji un politiķi, kas vēlas tikt ievēlēti. Līdzko mainās mode un tās ieviestie tabu, tā mainās arī pašu ieviesēju un viņu sekotāju uzskati. Hefera raksta nobeigumā lasāms minējums, ka politiskā korektuma kustības dabisks galamērķis varētu būt pilnīgi visas tabu sistēmas nomaiņa. “Politiskais korektums nāk ar sankcijām pret tabu pārkāpējiem. Cilvēku, kurš pārkāpa agrākos tabu, uzskatīja par nepieklājīgu vai neaptēstu. Tagadējais pārkāpējs riskē ar karjeru un publisko uzticamību, kā to dabūja piedzīvot Butiljones kungs. Politiskais korektums padara tabu pārkāpēju atkarīgu no tā, ko Solžeņicins dēvēja par “modes cenzūru,”” raksta Hefers un turpina: “Tabu, kam nav dziļa intelektuāla vai morāla pamata, nevar pastāvēt ilgi, jo tie, taisnību sakot, nemaz nav tabu šī vārda patiesā nozīmē. Tie, līdzīgi senlaiku cilvēku ticībai elkdievībām, ātri vien kļūst par aizspriedumiem, un tā vietā, lai sabiedrību vienotu, šie tabu to drīzāk sadrupina, it kā tā būtu celta uz daudzinātajām plūstošajām smiltīm. Šie jaunlaiku tabu indivīdu aizvien biežāk un biežāk atsviež atpakaļ viņa vai viņas personiskajā morāles un vērtību sistēmā, attālinot no jelkādas institucionalizētas sistēmas. Un galēji ironiski ir tas, ka progresīvo vērtību sabiedrības vietā, kuru sakās būvējam Butiljones kunga kritiķi, galu galā sabiedrības nebūs nemaz.”
Hefera bažām par sabiedrības sabrukšanu vēl atliek pievienot Renato Rafaeles kardināla Martino bažas par dzīvības nākotnes izredzēm. Viņš raksta, ka mūsdienu visspēcīgie, pret kristietību noskaņotie kultūras, ekonomiskie un politiskie lobiji aktīvi sekmē jucekli jautājumos par dzimumu identitāti, izsmej laulības starp vīrieti un sievieti un vēršas pret dzīvību kā tādu, padarot to par absurdu eksperimentu objektu.