Starptautiskā tirdzniecība ir bijis viens no Eiropas Savienības kopīgās politikas un uzplaukuma stūrakmeņiem, uz ko tā ir būvējusi savu ekonomisko attīstību un veicinājusi labklājības līmeņa celšanos reģionā. Tirdzniecība ir tā sauktā ES kompetence, kas nozīmē, ka tirdzniecības līgumus ar trešajām valstīm slēdz ES kā vienots bloks, nevis katra valsts atsevišķi, tādejādi palielinot ES kā vienota reģiona nozīmi starptautiskajā arēnā un vienlaikus veicinot vienotus spēles noteikumus starp dalībvalstīm iekšienē.
Šobrīd ES ir noslēgusi vairāk nekā 40 starptautiskās tirdzniecības līgumu un vairāk nekā 20 līgumi ir sarunu procesā. CETA šo līgumu vidū izceļas ar to, ka tas ir līdz šim modernākais un visaptverošākais līgums, kas regulē ne tikai tirdzniecības nosacījumus, bet uzstāda arī augstus standartus pārtikas drošībai, vides aizsardzībai, darbaspēka tiesībām. No vienas puses, līguma plašums ir tā spēks, jo nolīgumā noregulētas tādas situācijas, kas līdzšinējos tirdzniecības līgumos ir bijušas strīdus objekts, un vienlaikus nosaka vēl nebijušu standartu tirdzniecības līgumiem pasaulē, no otras puses – līguma plašais ietvars ir bijis pamats ļoti plašai tā kritikai, vēlmei pieņemšanu novilcināt, pieprasot to decentralizēt līdz nacionālo parlamentu līmenim, vai pat noraidīt.
Ir skaidrs, ka starptautiskā tirdzniecība līdzi nes lielu pievienoto vērtību, jo neviena valstis pasaulē nav pašpietiekama. Resursu un produktu apmaiņa padara iespējamu zinātnes, inovāciju, tehnoloģiju attīstību, rada jaunas darbavietas. Arī aptuveni puse no Latvijas IKP ir tieši atkarīga no eksporta, tāpēc esam ieinteresēti starptautisko tirgu paplašināšanā.
Taču globalizācijas pretinieki un izolacionisma piekritēji starptautisko tirdzniecību, un līdz ar to arī CETA, ir izvēlējuši par vienu no pasaules problēmu galveno grēkāzi, piemēram, tā tiek vainota nabadzības vairošanā pasaulē, lielo korporāciju ietekmes palielināšanā u.tml. Taču būsim godīgi - problēmu pamatā nav starptautiskā tirdzniecība, bet gan nacionālo valstu lēmumi par tirdzniecības rezultātā papildus iegūto labumu pārdali, kas, iespējams, nav taisnīgi vai arī tehnoloģiju revolūcija, kur ražošanas procesu automatizācija un robotika apdraud daudzas esošās darbavietas.
Arī ietekmes palielināšanās starptautiskajām korporācijām lielākoties ir bijusi saistīta ar nacionālu valstu lēmumiem, nodrošinot tām labvēlīgākus nosacījumus savās valstīs, lai piesaistītu investīcijas.
Ir skaidrs, ka mūsdienu globalizācijas apstākļos starptautisko tirdzniecību apturēt nevar. Ja šis līgums tiks noraidīts, tā būs soļa speršana atpakaļ, attiekšanās no līgumā uzstādītajiem augstajiem tirdzniecības standartiem, jaunu tirgu pazaudēšana, kas stagnējošajai Eiropas ekonomikai būtu kā svaiga gaisa malks sirdzējam. Samazinātos arī ES starptautiskā ietekme, jo neviens nevēlēsies veikt darījumus ar ES, ja tā nav spējīga pieņemt lēmumus.
Mūsdienās nekas nestāv uz vietas un, ja tie nebūsim mēs, Eiropa, kas uzstādīs tirdzniecības standartus, tad tā, iespējams, būs strauji augošā Ķīna. Esmu pārliecināts, ka tādā gadījumā CETA piedāvātie standarti netiks sasniegti. Tieši otrādi, neveiksmes gadījumā, nākotnes tirdzniecības līgumi būs daudz primitīvāki, mazāk regulējoši un ar zemākiem standartiem.
Balsojums par šo līgumu ir uzskatāms par lakmusa papīru Eiropas spējai palikt ietekmīgai arī nākotnē. Skaidrs, ka ne šis līgums ne citi atsevišķi līgumi nespēs atrisināt visas mūsu problēmas un vairot labklājību ikvienam, taču starptautiskās tirdzniecības līgumi ir jāīsteno kombinācijā ar citām politikas iniciatīvām, kā piemēram plašu pieeju kvalitatīvai izglītībai, veselības aprūpei, neaizsargāto sociālo grupu atbalstam, kas ir jādara nacionālā līmenī.
Tirdzniecība dod mums piekļuvi papildus līdzekļiem, un to var salīdzināt ar makšķeri – tas, vai spēsim noķert lielo zivi un godīgi ar to dalīties, ir atkarīgs no mums pašiem savā valstī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
