Gibraltārā kādā alā atrasts senākais zināmais abstraktās mākslas paraugs. Darbs, ko veido akmenī iegravētas krusteniskas līnijas, tapis pirms 40 tūkstošiem gadu. To radījuši neandertālieši, mūsdienu cilvēka priekšteči, kurus zinātnieki līdz šim uzskatījuši par tādiem, kas nespēj abstrakti domāt un izpausties.
The Guardian, 2. Septembrī
Gaja Ričija filma, kuras nosaukums latviskots kā "Nav dūmu bez stobriem" (Lock, Stock and Two Smoking Barrels), beidzas ar ainu, kurā viens no varoņiem, Toms, ir pārliecies pār tilta margām un cenšas aizsniegties līdz šautenēm, kuras viņš pirms mirkļa neveiksmīgi mēģinājis iesviest ūdenī. Lai atbrīvotu rokas, viņš telefonu tur zobos. Kad Tomam ir izdevies saini ar šautenēm satvert, iezvanās telefons. Izrādās, ka ieroči, no kuriem viņš grib atbrīvoties, maksā bargu naudu, un Toma draugi zvana, lai viņu aizkavētu. Vai Toms iesviedīs saini ūdenī un tad atbildēs uz zvanu vai tomēr viņš nolems vispirms runāt pa telefonu? Mēs neuzzinām pareizo atbildi, jo filma beidzas.
Ir cilvēki, kuri šādās situācijās grib noskaidrot, ar ko tas viss beidzās. Viņus var saukt par naivajiem skatītājiem. Galu galā Toms ne nomet šautenes, ne arī atbild uz zvanu, jo mirklī, kad filma apraujas, arī Toms pārstāj eksistēt. Samaitātais skatītājs novērtē stāstnieka meistarību un neuzdod jautājumu "kas notika tālāk?". Tomēr jābūt patiešām samaitātam (ultra profesionālam kritiķim, zinātniekam līdz kaula smadzenēm, analītiķim bez iztēles), lai nekad neļautos laba stāsta valdzinājumam un vismaz uz mirkli neaizdomātos par neatbildamo jautājumu.
Vairākkārt esmu dzirdējis profesionālus vēsturniekus pus pa jokam, pa pusei nopietni atzīstamies, ka viena lieta, ko viņi patiešām gribētu izdarīt, ir - ar laika mašīnu aizceļot pagātnē. Protams, bauda no vēsturnieka darba ir ne jau tajā, ka tu kā orākuls translē laikabiedriem patiesības par iepriekšējiem laikmetiem, bet tajā, ka, pētot pagātnes atstātās pēdas, vienā mirklī tās sāk kaut ko tev izteikt un kļūst labāk saprotamas. Ja varētu aizceļot uz pagātni, vēstures pētīšana kā nodarbe būtu daudz neinteresantāka. Un tomēr kārdinājumu var saprast. "Desmitiem gadu esmu veltījis vēstures studijām, bet kā tur toreiz patiešām bija?" Ir jābūt ļoti disciplinētam savā domāšanā, lai atteiktos no ticības, ka atbilde uz šo jautājumu pastāv, ka pagātne ir, gluži kā Igaunija ir tepat aiz robežas, un vajag tikai atrast īsto veidu, kā līdz tai nokļūt. Un tomēr ilgas neatstājas - ak, kaut varētu vismaz uz mirkli ielūkoties Livonijas Indriķa laika Cēsīs, Vijona Parīzē, Čaka Rīgā... "Vairs nekad," kā Edgara Alana Po slavenajā dzejolī viedi pauž krauklis.
Akmens laikmeta māksla ir viens no bezcerīgajiem vēstures noslēpumiem. Droši vien daudzi ir kādā dzīves posmā redzējuši mūsdienu mākslinieku vizualizētas ainas, kurās redzami ādās tērpti cilvēki, kas vai nu pielūdz uz klints attēlotus zvērus, vai, gatavojoties medībām, veic attēlu priekšā kādu rituālu. Tomēr tie visi ir tikai minējumi. Neviens nezina, kāpēc klinšu zīmējumi un petroglifi jeb iegravējumi ir radīti, ko tie nozīmē, kā izmantoti. Skolēnu mācību grāmatās autoritatīvi tiek paziņots, ka petroglifi lielākoties tika izmantoti reliģiskām vajadzībām un maģijas rituāliem, bet nekas no tā patiesībā nav zināms.
Petroglifi ir atrodami gandrīz vai visur, arī Latvijā. Liela daļa no tiem neattiecas uz akmens laikmetu, bet tos datēt ir ļoti grūti (var izmantot tikai netiešas norādes, piemēram, Gibraltāra petroglifi neandertāliešiem tiek piedēvēti tāpēc, ka šos iegravējumus akmenī sedza kultūrslānis, kurā atradās neandertāliešu radīti akmens darbarīki, kas nozīmē, ka šie petroglifi nav radīti pēc neandertāliešiem). Klints siena, kas noklāta ar petroglifiem, atgādina komplicētu ainu ar daudziem personāžiem, bet, visticamāk, šī aina radīta vairāku simtu vai tūkstošu gadu laikā (kā kritiķis varētu interpretēt gleznu, kurai ik pēc simt gadiem kāds kaut ko piezīmē? kāda varētu būt šīs gleznas nozīme?). Versijas par to, ka petroglifi tika izmantoti medību maģijai vai šamaniskos rituālos (viena no populārajām hipotēzēm ir tāda, ka petroglifi attēlo šamaņa ceļojumu garu pasaulē), balstītas analoģijās ar dažām tradicionālajām kultūrām, kuras ir sastopamas vēl tagad. Tomēr analoģija, lai gan nav absurda, ir diezgan vāja. Pirmkārt, tā balstīta pieņēmumā, ka, teiksim, Austrālijas aborigēnu kultūras ir saglabājušās nemainīgas desmitiem tūkstošu gadu. Bet kāpēc gan lai tas tā būtu? Otrkārt, šeit ir pieņēmums, ka vienā kultūrā atrodami rituāli un reliģijas formas, teiksim, šamanisms, ir kādreiz bijuši sastopami visās kultūrās, bet nekas par to neliecina. Dažkārt petroglifi ir atrodami dziļi alās, dažkārt apmetnes vietās, burtiski līdzās pavardam un guļvietai. Vai šo izvēli noteica slinkums un vieni negribēja lieki piepūlēties, tāpēc reliģiskos rituālus veica, tā sacīt, neizkāpjot no gultas? Vai petroglifos attēloti reāli cilvēki un dzīvnieki vai simboli, vai mirušo dvēseles, vai senči, vai apkārtnē mītoši gari, vai šamaņi, vai leģendu varoņi, vai viss kopā? Tas vienkārši nav zināms.
Protams, apgalvot, ka neandertāliešiem varētu būt abstraktā māksla, ir lielā mērā absurdi, lai gan, kā vienmēr, daudz kas ir atkarīgs no tā, ko saucam par abstrakto mākslu. 20. gadsimta abstraktās mākslas būtība nebija svītriņu un kvadrātu zīmēšana, tā pirmām kārtām bija refleksija par to, kas ir māksla, un reakcija uz "neabstrakto" mākslu. Lai pastāvētu abstraktā māksla, pirms tās bija jābūt mākslai, un pat neandertālieši ar visiem viņu daudzajiem talantiem diez vai prata aizsteigties 40 000 gadus priekšā pārējai cilvēcei mākslas pašapziņas vēsturē. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņi šīs svītras klintīs gravēja. Turklāt jāņem vērā, ka iegravēt petroglifu nav tas pats, kas uzvilkt svītriņu uz lapas malas. Tas prasa motivāciju, spēku un laiku.
Vārdu sakot, mēs nezinām, kāpēc neandertālieši iegreba tās svītras Gibraltāra alas grīdā. Tā nozīmju pasaule, kura piešķīra šīm zīmēm jēgu, ir pazudusi uz mūžiem. Ar to ir grūti samierināties, un, tā kā petroglifi paši nerunā, tos var apbūvēt, ar kādām vien teorijām gribas. Bet sastapšanās ar noslēpumu arī ir piedzīvojums. Nevis kaut kādu mistisku noslēpumu, bet nesaprotamo. Stāvi turpat, kur pirms 40 000 gadu stāvēja neandertālietis, skaties, ko viņš klintī ir cītīgi iegrebis, un saproti, ka neko nesaproti. Vai tas nav atsvaidzinoši?