Decembra sākumā organizācija Nonhuman Rights Project jeb "Dzīvnieku tiesību projekts" (nonhumanrights.org/) iesniedza Ņujorkas pavalsts tiesās vairākas prasības, kas cita starpā pieprasīja piešķirt četrām šimpanzēm, kuras šobrīd pieder konkrētām ASV institūcijām un privātīpašniekiem, noteiktas juridiskās pamattiesības - šajā gadījumā runa bija par vismaz daļējām tiesībām uz brīvību. Decembra vidū pirmās instances tiesas prasību noraidīja, bet organizācija solās spriedumu pārsūdzēt.
Projekta iniciators ir amerikāņu jurists, Hārvarda un vairāku citu universitāšu pasniedzējs Stīvens Vaizs (Wise), kura pazīstamākā grāmata ir 2000. gadā publicētā "Grabinot būri". Tajā viņš apgalvo, ka pašreizējā cilvēku izturēšanās pret šimpanzēm uzskatāma par genocīdu. Kopā ar viņu organizāciju vada pazīstamā primātu pētniece Džeina Gudola. "Dzīvnieku tiesību projekta" specifika ir tāda, ka tā dalībnieki cenšas panākt tieši juridisku tiesību juridisku atzīšanu.
Dzīvnieku tiesību ideja ir samērā sena, bet grūti pateikt, cik sena, jo pētnieku vidū nav arī vienprātības, cik sena ir cilvēka tiesību ideja. Katrā ziņā jau antīkie autori apsprieda jautājumu, kāda izturēšanās pret dzīvniekiem ir taisnīga, kas nav tālu no idejas par to, ka dzīvniekiem kaut kas pienākas, kas vismaz mūsdienās tiktu traktēts arī kā jautājums par tiesībām. Viduslaiku dzīvnieku tiesas prāvās tāpat varam atrast diskusijas, kuras iespējams raksturot kā diskusijas par tiesībām. Piemēram, kā arguments tika izmantots apgalvojums, ka dzīvniekiem pienākas iespēja "augļoties un vairoties", kas savukārt nozīmē, ka kukaiņus nevar sodīt par to, ka tie ir iznīcinājuši labību, tās bija viņu tiesības. Protams, jāpamana, ka te nav runa par to, ko mūsdienās pirmām kārtām saprot ar tiesībām, proti, tiesībām, kas aizsargā indivīdu, tā dzīvību un brīvību. Dzīvnieku individuālo tiesību ideja veidojas pamazām 19. un 20. gadsimta gaitā. 1892. gadā iznāk Henrija Solta (Salt) darbs "Dzīvnieku tiesības: skatītas saistībā ar sociālo progresu", kas ir viens no pirmajiem darbiem, kurā runāts tieši par dzīvnieku tiesībām un ne tikai dzīvnieku aizsardzību. 1978. gadā UNESCO pasludina Vispārējo dzīvnieku tiesību deklarāciju, bet teorētiskas diskusijas pa īstam aizsākas būtībā tikai ar Toma Rīgana (Regan) darbiem, it sevišķi 1983. gada grāmatu "Dzīvnieku tiesību aizstāvība".
1993. gadā vesela virkne autoru parakstīja Cilvēkveidīgo pērtiķu deklarāciju, kas prasīja atzīt šo dzīvnieku trīs tiesības uz dzīvību, individuālo brīvību aizsardzību un spīdzināšanas aizliegumu. Uz deklarācijas pamata tika izveidots "Cilvēkveidīgo pērtiķu projekts" (The Great Ape Project, projetogap.org.br/en/), kas lielā mērā līdzinās Vaiza organizācijai un tās mērķiem. Tomēr sākotnējā deklarācija skaidri pateica, ka ir runa par dzīvnieku morālajām tiesībām. Tas nozīmē, ka tās ir nerakstīti principi, kuriem, protams, būtu vēlams atspoguļoties konkrētu valstu konkrētos likumos, bet kuri pastāv neatkarīgi no tiem. Savukārt Vaizs vēlas panākt, ka vismaz atsevišķiem dzīvniekiem - šimpanzēm - tiek atzītas ne tikai morālas, bet arī "reālas", juridiskas, pozitīvas tiesības. Turklāt viņam cerīgāka šķiet anglosakšu nerakstīto likumu tradīcija, kurā tiesnesis analoģijas starp cilvēku un dzīvnieku var izmantot brīvāk nekā tajos gadījumos, kad likums skaidri pasaka, kam tiesības var vai nevar būt.
Vai ideja par dzīvnieku tiesībām ir absurda? Vismaz daudziem dzīvnieku tiesību kritiķiem tā šķiet, turklāt tādi ir arī starp dzīvnieku aizstāvjiem. Iemesli tam ir dažādi - gan praktiski, gan teorētiski. Starp praktiskajiem jāmin tas, ka tiesību atzīšana nozīmētu radikālas pārmaiņas cilvēku un dzīvnieku attiecībās. Teorētiskās diskusijas visvairāk ir bijušas veltītas jautājumam, kādai jābūt būtnei, kurai ir tiesības. Piemēram, vai individuālo tiesību subjektam ir jābūt personai. Tiesa, kas noraidīja "Dzīvnieku tiesību projekta" prasību, atzina, ka dzīvnieki nav personas, un juridiski līdz šim tikai personai var būt tiesības, dzīvniekiem likumos būtībā ir lietas statuss, tāpēc tie, piemēram, var būt īpašums. Arī diezgan daudzi filozofi piekrīt, ka dzīvnieki nav personas un tāpēc tiem nevar būt tiesību.
Tomēr gribētu pievērst uzmanību, ka, ja ne dzīvnieku tiesības, tad vismaz dzīvnieku tiesību jautājums nav vienkārši pārpratums vai absurds. Tas būtībā izriet no Rietumu juridiskās, politiskās un morālās tradīcijas attīstības. No vienas puses, dzīvnieku aizstāvji savus pārdzīvojumus, pieredzi un atskārsmes izsaka tajā valodā, ko piespēlē mūsu kultūra (tāpēc "dzīvnieku tiesību" jēdziens bieži vien tiek lietots ļoti vispārīgā un neskaidrā nozīmē, kas nav ne juridiska, ne filozofiska). No otras puses, dzīvnieku tiesības kļūst par būtisku jautājumu gan tāpēc, ka esam atteikušies no pasaules priekšstata, kurā viss ir hierarhiski sakārtots, katram ierādīta viņa vieta, kas ir iepriekš dota un nemainīga (vai dzīvnieks tiešām ir nolemts būt tikai par lietu un īpašumu?), gan tāpēc, ka tiesību atzīšana vienmēr ir bijusi saistīta ar jautājumu, kuram tās pienākas (daudzi tiesību aizstāvji norāda uz dzīvnieku tiesību diskusijas līdzību ar melnādaino un sieviešu tiesību diskusiju). Tas nenozīmē, ka, pieņemot cilvēka individuālās tiesības, esam neglābjami spiesti atzīt arī dzīvnieku tiesības. Drīzāk jāsaka, ka cilvēka tiesību jautājums agrāk vai vēlāk aizved pie jautājumiem par to, kas ir cilvēks, un tas savukārt - pie jautājuma, kas ir dzīvnieks. Un kas ir cilvēks?