Artjoms Malgins: Krievija pēc 'Pussy Riot' un negatīvas informācijas vakuums  (43)

Kāda šobrīd ir situācija Krievijā?

Ja mēs skatāmies uz situāciju Krievijā pēc "Pussy Riot", tad man liekas, ka tomēr "Pussy Riot" bija nenozīmīgs notikums visā pārējo notikumu kopumā. Varbūt tas kļuvis par daļu no sabiedriskās dzīves un ir nozīmīgs tikai tāpēc, ka norisinājās vasarā, kad Krievijā bija informācijas klusuma periods. Principā tas nav pēdējais un vienīgais šāda tipa tiesas process, kad tiek aizskartas cilvēku reliģiskās jūtas un vārda brīvība, paužot negatīvas emocijas, nedz Krievijā, nedz citur pasaulē. "Pussy Riot" meitenes gan pašas skaidroja, ka viņām nav negatīvas attieksmes pret baznīcu, un lūdza skatīt viņu priekšnesumu kā radošu performanci, taču tiesa to skata kā administratīvo lietu. Neskatoties, ka tas plaši tika apskatīts medijos, lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju tas neuztrauca.

Tad kāpēc tas kļuva par kaut ko tik svarīgu?

Tāpēc, ka tas bija visos medijos - gan valsts ziņu aģentūrās, gan ārzemju presē un interneta medijos. Man gan negribētos to skaidrot, bet, iespējams, arī tāpēc, ka valdība šajā lietā demonstrēja noteiktu ietiepību. Temats kļuva svarīgs. Bet mēs redzējām, ka konflikts bija arī starp valsts varas pārstāvjiem. Tieši Putins centās samazināt šī jautājuma nozīmību sabiedrībā, paziņojot, ka sodam ir jābūt adekvātam, bet pietiekami nopietnam, tāpēc visi sāka apspriest, kāds tas būs. Vara deva signālus par tādu kā neieinteresētību soda piespriešanā.

Vai to var saukt par varas neieinteresētību, ja Krievijas prezidents nāk klajā ar paziņojumu par soda mēru, turklāt vēl izsakoties, ka sodam būtu jābūt adekvātam?

Izpratne par Krieviju kā autoritāru režīmu noved pie lielām kļūdām. Ne Putins, ne Medvedevs un neviens cits politiskais līderis mūsdienu Krievijā, kurā patiešām ir ļoti sarežģīta politiski ekonomiskā sistēma, kurā eksistē dažādas varas institūcijas, pilnībā nekontrolē situāciju. Acīmredzams, ka ir noteiktas sabiedrības vai varas daļas, kas uz šo jautājumu skatās stingrāk nekā citas. Putins ir tikai redzamāka daļa. Piemēram, baznīcas arī strīdējās. Dažas baznīcas un Krievijā patiešām ietekmīgi cilvēki izteica viedokli, ka tas bija neapdomāts un bezjēdzīgas huligānisms, bet citi to uzskatīja par rupju apvainojumu. Taču pieņēmums, ka mūsdienīgā, sarežģītā valstī ir tikai viens cilvēks, kurš pieņem visus lēmumus, ir ļoti maldīgs. Protams, ka Krievijā visi skatās uz partiju sadalījumu parlamentā - viena dominējošā partija un divas lielas opozicionārās partijas -, bet diemžēl partiju sistēma neatspoguļo esošo plurālismu gan birokrātiskajā sistēmā, gan valdošās elites aprindās. Tāpat kā Latvijā, arī Krievijā nevar paziņot, ka ir viens valsts politiķis.

Tomēr, vai Putina pēkšņie izteikumi par to, ka sodam būtu jābūt mazākam, nav centieni nokārtot starptautiskās attiecības?

Es domāju, ka Putina izteikumi nebija sabiedrisko attiecību triks. Es uzskatu, ka arī Putinam ir sava pozīcija un savi ierobežojumi. Lai saglabātu savu veiksmīga prezidenta tēlu, viņam ir uzmanīgi jāizturas pret viedokļiem, kuri eksistē sabiedrībā un elitē. Redzams, ka daļai elites ir ļoti radikāla pieeja šai lietai, uzskatot, ka šādas izdarības vajadzētu likvidēt to "saknē". Tomēr, manā skatījumā, ir bijušas vēl nepatīkamākas lietas, piemēram, kad radošās jomas pārstāvji, cīnoties pret baznīcas lomas palielināšanos, lauza un bojāja ikonas, bet tas neguva tik plašu rezonansi. Kāpēc? Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka "Pussy Riot" lieta notika un attīstījās vasarā, tai kļūstot par galveno ziņu priekšvēlēšanu laikā, un konservatīvie spēki baznīcas iekšiene bija izlēmuši, ka nepieciešams novilkt līniju, lai nākotnē nebūtu līdzīgu protesta akciju.

Kopumā tas rada sliktu valsts tēlu citu valstu skatījumā. Vai šādi apspiežot protesta akcijas un cenšoties ierobežot vārda un izteiksmes brīvību, Krievija necenšas aizvirzīties no Eiropas uzskatiem un cilvēktiesību normām?

Krievija ļoti dažādi vēlas izskatīties pasaules valstu acīs. Piemēram, Krievijas prezidents Putins vēlas, lai Krieviju redz kā lielu un spēcīgu valsti ar eiropeisku identitāti, un to var ļoti labi redzēt dažādās publikācijās un dokumentos. Piemēram, skatoties uz mūsu valsts iekšējām iniciatīvām, piemēram, Eirāzijas savienības izveidošana tajā skaitā, teksta trešajā vai ceturtajā rindā vienmēr ir rakstīts "tas nav pret Eiropas Savienību", "tas nav tāpēc, ka mēs attālināmies no Eiropas ieņemtā kursa", tāpat arī enerģētikas sadarbības jomas paplašināšana ar Ķīnu - arī tur ir atrunāts, ka "tas nav tāpēc, ka mēs aizejam no Eiropas".

Ja patiešām visiem, tai skaitā Krievijas valdībai, Eiropa būtu vienaldzīga, tad tādas atrunas neviens neiekļautu, kas vien liecina, ka eksistē ļoti stipra proeiropeiska orientācija. Jā, dažos jautājumos mēs ar Eiropu strīdamies, bet vienalga mēģinām vienoties, veidot šīs atrunas. Piemēram, arī Magņitska lietā [Krievijas advokāts Sergejs Magņitskis ] attiecībās ar Eiropu un ASV Krievijas vara neieņem pozīciju - "viss ir kārtībā, kāpēc jūs jaucaties mūsu problēmās, bet pārējie var darīt, ko grib", bet gan mēģina izskaidrot savu pozīciju. Krievija tomēr ieklausās Eiropas viedoklī. Šī brīža Krievijas politikai Eiro-Atlantiskais virziens ir viens no svarīgākajiem un visi pārējie virzieni pastāv līdz ar šo virzienu.

Vai un kā Krievija īsteno 'maigo varu'?

Lūk, tas ir ļoti interesanti. Daudzās pasaules valstīs par to patiešām runā, bet mēs paši par to esam pārsteigti. Ļoti bieži mēs, ārpolitikas profesionāļi, kritizējam "maigo varu". Mēs uzskatām, ka nepietiekami strādā Krievu kultūras, valodas, pievilcības instrumenti, ka mums ir barjeras ar Eiropu. Tāpēc šī saruna par "maigo varu" mūs iedzen strupceļā, jo es domāju, ka mēs varam runāt par "maigo varu" tikai ekonomiskā virzienā. Jā, ekonomiskā ziņā "maigā vara" eksistē - ekonomiskais spēks, tirgus pievilcība. Piemēram, Latvijas spēja iziet no krīzes bija iespējama, patiecoties biznesa attīstīšanai Krievijā. Savukārt citām valstīm, kuras ir nabadzīgākas ar sliktākām dzīves iespējām, Krievijas "maigā vara" varētu izpausties kā migrācijas iespēja, proti, citu valstu iedzīvotāji var doties peļņā uz Krieviju, tādējādi Krievijai piesaistot vairākus miljonus cilvēkus.

Savukārt jau kopš padomju laikiem Krievijas "maigās varas" instruments, ar kuru Krievija gan vispār nemāk rīkoties, ir valoda starpnacionāla līmeņa saziņai. Piemēram, tadžiki un azerbaidžāņi, atbraucot uz Krieviju, runā krieviski, un tas ir ļoti svarīgs "maigās varas" elements. Ja ir jāizvēlas, kur attīstīt biznesu vai strādāt, tad cilvēks izvēlas valsti, kuras valodā viņš ir spējīgs sazināties. Bet tāda maza [Krievijas investoru] nauda, kura tiek iepludināta Latvijā, vai Baltijas valstīs vai citur, nekādu stingru pozīciju izveidot nevar, tā nedod iespēju tādā veidā ietekmēt valsts vadību un darbību. Pārsvarā tas ir domāts tādām darbībām, kurām noteiktās valsts valdība līdzekļus neizdala, bet tas ir mēģinājums sakārtot humānās palīdzības sistēmu.

Ja paskatās uz visiem citiem sadarbības līgumiem, tad tā summa, kura Baltijas valstīs nonāk no Krievijas, ir minimāla. Piemēram, divpusējo sadarbības līgumu noslēdza Krievijas Polijas dialoga sapratnes institūts, kurā ir liela nauda.

Kāpēc Polija?

Tāpēc, ka no Centrālās Austrumeiropas valstīm Polijas attiecības ar Krieviju attīstījās ļoti dīvaini. Polija pēdējos divdesmit gadus ir bijusi Krievijas galvenā tirdzniecības sadarbības valsts, un Polijai Krievija bija otrā svarīgāka tirdzniecības valsts. No vienas puses nacionālas un politiskās attiecības bija sliktas, jo visu laiku bija šī vēsturiskās atmiņas spriedze, bet no otras puses tas bija ļoti ātri un vienkārši - kulminācija bija Putina Katiņas upuru memoriāla apmeklējums. Tajā brīdī šī vēsturiskā spriedze arī tika noņemta un vairs netika apspriesta. Sākumā bija šī fakta noliegšana, pēc tam šos faktus atzina, pēc tam varas konservatīvā daļa to noliedza. Patiesībā visi jau visu zina - kas ko šāva, un tā ir tikai tāda politiskā spītība. Tā vietā Polija bija gudrāka un atrisināja to, turklāt vēl sinhroni. Tāpat es domāju, ka Latvijas gadījumā šis jautājums ir vēl vienkāršāks.

Latvija cīnās, lai no atsevišķām amatpersonām panāktu padomju okupācijas atzīšanu, te arī ir šis vēsturiskais jautājums.

Nu nav nekāda vēsturiskā jautājuma. Vienalga katrai valstij būs atšķirīga vēstures interpretācija, tā nekad nebūs savienojama. Arī francūžiem un vāciešiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati. Ir pagājuši 20 gadi, un jau 20 gadus pastāv neatkarīga Latvija, tad kāpēc visi joprojām par to runā? Piemēram, paradokss ir tas, ka 70 gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām, piemēram, 1988. gadā neviens karu nepārrunāja, bet mēs visi sēžam uz apspriežam Otro pasaules karu, un šīs apspriedes ir pilnīgi tukšas un nevajadzīgas.

Kāda ir Krievijas interese par Latviju?

Piemēram, izveidotā Polijas-Krievijas darba grupa skatās un analizē sadarbības iespējas, kā Krievijas sadarbības organizācijas un Eiropas sadarbības organizācijas varētu apvienoties, atvirzot malā emocijas. Piemēram, kaimiņvalstu sadarbība, Eirāzijas savienība un NVS brīvā tirdzniecības zona - kā tās var savienoties ar Krieviju. Piemēram, poļi, izmantojot elektronisko karti, var brīvi iebraukt Kaļiņingradas teritorijā, tāpat arī Krievijas pilsoņiem tiek izdota "ne - Šengenas vīza", un viņi var apmeklēt pierobežas reģionus Polijā. Vēl šī grupa apspriež aizsardzības plānu. Tāpat pieeja vēsturiskajiem arhīviem un arhīvu dokumentiem ir daudz vienkāršāka - mēs gatavojamies atvērt gan Polijas, gan Krievijas arhīvus. Tas ir ļoti labs piemērs, kā nolikt vēsturi malā un fokusēties uz attīstību un sadarbību.

Latvija taču ir ļoti daudz krievu biznesa un Krievijā latviešu biznesa, bet politiskajās attiecībās labuma no tā nav. Varbūt uzņēmēji vienkārši baidās vai nav pieraduši, vai nesaprot, ka, uzlabojot attiecības, tas spēlēs viņu labā. Domāju, ka Latvijai vajadzētu izveidot šādu divpusējo sadarbību - izveidot divus centrus, no kuriem viens ir Maskavā un otrs Rīgā.

Jūs domājat, ka tas ir iespējams?

Pilnīgi noteikti, ka jā. Normālas attiecības Krievijai ar Latviju ir iespējamas. Te ir liels daudzums cilvēku, kuri runā krieviski, bet, ja nerunā, tad vismaz saprot. Visumā Krievijas interese ir milzīga. Krievija, lai arī ko tā teiktu, nevar iztikt bez Latvijas tranzīta. It īpaši, kad Krievijas uzņēmējdarbība attīstās, trūkst kvalificēta darbaspēka un, iespējams, vieglāk ir veidot uzņēmumu Latvijas teritorijā un ieiet tirgū. Tā produkcija, kas būs vajadzīga Krievijas tirgū, būs vajadzīga arī Eiropas tirgū, bet pēc tranzīta mēs redzam, ka ostas, kas būvētas Kaļiņingradas teritorijā, nevar normāli pastāvēt, bet citā Baltijas teritorijā tās darbojas ļoti labi, tāpēc nereti labāk izvēlēties veidot biznesu šeit.

Bet arī ar krievu uzņēmējiem šeit ir slikta pieredze, piemēram var minēt "Krājbanku".

Jā, bet mēs par to Krievija īsti neko nezin. Tāda veida negatīvas ziņas līdz Krievijai nenokļūst. Latvija Krievijas medijos parādās saistībā ar "Jauno Vilni", bet ne ar bankas bankrotu. Acīmredzot negatīvas ziņas parādās tikai tad, ja, piemēram, Ārlietu ministrs Pabriks atkal ir par kaut ko izteicies, bet arī tas ātri pazūd. Vai nu paši žurnālisti nevēlējās par to rakstīt, vai arī valsts vara to ātri noklusināja.