Mana sieva, nakts cēliena nomocīta, parasti netiek uzmodināta ar tik prastiem trikiem. Te nu mēs esam, trīs, virtuvē, no rīta. Ārā spīd rīta gaisma, taču Ženēvas ielas vēl klusas. Nedēļas nogales te vispār ir klusas.

Pa retam zem plašajiem logiem nobrauc kāds autobuss. Apmēram septiņas minūtes pēc ieiešanas virtuvē es saprotu, ka nav nedz piena, nedz maizes. Vienīgais, ko mēs varētu apēst, ir sausie cepumi vai ābolu kompots. Tieši tad es saprotu, ka jāizmanto neticamā iespēja, kas man dota - kamēr meitas vēl neraud, ātri jāskrien uz tuvāko maiznīcu pēc bagetes un dažiem kruasāniem.

Skrienu ātri uz lielo istabu, atrauju vaļā kumodes atvilkni un izvelku no tās krekliņu un šortus, ko kaut kādā veidā iemanos uzģērbt vecākai meitai. Tad skrienu pēc sandalēm vai kedām, kuras arī kaut kā uzmānu viņai kājās. Tad ieģērbju mazo meitu bodijā vai palagā, lieku ratos un skrienam ārā. Mana vecākā meita, saprazdama, kas par lietu, nebeidz mani tirdīt un prasa, vai nopirksim arī apelsīnu sulu. Tādi bija mani šīs vasaras sestdienu rīti: bezrūpīgi, ģimeniski, rietumnieciski.

Vakar redzēju internetā kādu fotogrāfiju. Melnmatains bērns, puika, pēc izskata divi trīs gadi, guļ ar seju uz leju, tā kā iemidzis, smiltīs, pie ūdens, izmircis, rokas paralēli ķermenim, ar plaukstām uz augšu. Guļ pavisam tuvu ūdenim. Sarkans krekliņš, mitri zili šorti, sporta kurpes. Raudāju minūtes piecpadsmit. Kā izrādās, bilde iemūžināta Turcijas kūrorta pludmalē, Bodrumā, trešdien, 2. septembrī, laikā, kad pirmie tūristi ieradās spraust saules sargus smiltīs.

Melnmatainā zēna līķis izskalots tieši kūrorta pludmalē. Turpat blakus esot bijis vēl viens slīkonis, nedaudz vecāks, piecus gadus veca zēna līķis. Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija brāļi. Ajlans un Gelads Kurdi. Kurdu bēgļi no Kobanas pilsētas Sīrijā. Arī viņu māte esot noslīkusi, mēģinot kopā ar vēl 16 cilvēkiem laivā pārvarēt Egajas jūras gabaliņu, kas šķir Turciju no Grieķu salas Kozas.

Vienīgais izdzīvojušais ģimenes loceklis ir tēvs, kuram traģiskajā naktī, laivai slīkstot, bērni izslīdēja no rokām. Tumsā, panikā un milzu brēkoņā viņi viens otru pazaudēja. Viņa vienīgā vēlme šobrīd esot atgriezties Kobanā, apglabāt savus tuvos un pašam likties guļus turpat blakus.

Tādu stāstu šovasar ir bijis daudz. Šogad jau apmēram 2 600 cilvēku noslīka Vidusjūrā, ceļā uz Eiropu, bēgot no kara un vardarbības Sīrijā, Afganistānā, Irākā. Biju redzējis līdzīgas bildes un lasījis līdzīgus stāstus jau pirms tam. Nereti mēģināju izvairīties no ieskatīšanās šādās bildēs. Šoreiz neizdevās. Tiklīdz redzēju to bildi, nostrādāja kaut kāds instinkts. Gribējās gluži kā skriet klāt un celt augšā to ķermenīti.

Parasti, uzzinot par kārtējo migrantu katastrofu jūrā, es to nedaudz apdomāju, saku pie sevis, ka šī pasaule ir dziļi netaisna un ka valdībām būtu kaut kas jādara, varbūt jābeidz karot, un turpinu savu ikdienas trajektoriju. Šoreiz ir savādāk. Jau otro dienu pēc kārtas staigāju kā satriekts, apjucis. Pie sevis mēģinu domāt, ko es te pārdzīvoju, tik un tā es konkrēti neko nevaru padarīt. Lasu visu, ko vien var atrast par Kurdi ģimeni. Lasu par to, kā Kanāda, kur dzīvo nelaiķa puiku tēva māsa, atteicās viņus pieņemt. Lasu, kā Turcija viņiem neizdeva izceļošanas atļaujas. Lasu, kā Sīrija nedod kurdiem pases.

Dzirdēju, ka Latvija apņēmusies, ne bez dramatiski histēriskiem strīdiem un piketiem, turpmāko divu gadu laikā uzņemt 250 bēgļus, kas sasnieguši Eiropu. Tas ir, apmēram vienu desmito daļu no bēgļu skaita, kas šobrīd vienā dienā sasniedz Grieķijas krastus. Vēlāk uzzināju, ka tikai 16% Latvijas iedzīvotāju atbalsta šo iniciatīvu (http://nra.lv/latvija/148504-aptauja-beglu-uznemsanu-neatbalsta-cilveki-pusmuza-un-cittautiesi.htm). Nē, nav tā, ka 84% iedzīvotāju vēlētos uzņemt vairāk bēgļu. Vairāk uzņemt grib tikai 4%.

Sākumā domāju, ka tie 84% nav kaut ko īsti sapratuši, nav pārdomājuši visu līdz galam. Varbūt viņi kaut ko pārprata, varbūt pārklausījušies. Iedomājos, ka, ja būtu iespēja, dzīvajā (ne interneta komentāros) ar viņiem parunāt, varētu norādīt uz vārgajām vietām viņu izvēles pamatojumā. Varbūt cilvēki vienkārši nezina vai ir piemirsuši, ka Sīriju, piemēram, ir pametuši jau 4 miljoni bēgļu un lielākā daļa no tiem ir uzņemti Libānā, Turcijā, Jordānā un Ēģiptē.

Tajās valstīs, kur viņi uzņemti, vienkārši nav vairs vietas un nav iespējas palīdzēt vēl vairāk bēgļiem. Piemēram, Libāna ir uzņēmusi 1 113 941 bēgļus no Sīrijas. Ceturtā daļa Libānas iedzīvotaju šobrīt ir Sīrijas bēgļi (http://data.unhcr.org/syrianrefugees/country.php?id=122 ). Līdzīgi ir Grieķijā, tur vienkārši nav vairs iespēju. Cilvēki, kas bēg no kara, to saprot un mēģina nokļūt zemēs, kur ir iespēja un vēlēšanās palīdzēt (https://youtu.be/bqHm7PMBMmI). Varbūt bēgļu uzņemšanu neatbalstošie netīšām piemirsuši, ka no kara bēg visa sabiedrība, ne tikai sabiedrības zemākās kārtas. Bēgļi ir inženieri, IT speciālisti (http://www.france24.com/fr/20150901-video-rencontre-migrants-chemin-exil-macedoine-train-demandeurs-asile-allemagne-europe), tāpat kā zvejnieki un bārddziņi. Bēgļu vidū ir arī slavenības (http://www.unhcr.org/pages/49c3646c74.html).

Starp bēgļiem noteikti ir kāds bārdains islāmists, bet lielākā daļa, tāpat kā lielākā sabiedrības daļa, ir vienkārši cilvēki, studenti, rūpjpilnas mātes un prasti tēvi. Varbūt cilvēki arī īsti nezina, ka, tīri ekonomiski runājot, bēgļu un vispār imigrantu uzņemšana nerada smagas ekonomiskās problēmas.

Gluži otrādāk, imigrantu ieceļošana rada labākus globālos apstākļus ekonomiskai attīstībai (lai gan daži vietējie var tikt skarti ar to, ka darbaspēks kļūst pieejamāks, tas noteikti neietekmē negatīvi valsts kopējo ekonomisko attīstību .

Varbūt cilvēki vienkārši neaizdomājas, ka, gribam mēs to vai nē, cilvēki bēgs no kara un posta. Un, kamēr mēs viņiem nedosim iespēju to darīt legāli un drošos apstākļos, viņi, izmisuma dzīti, turpinās maksāt nereālas cenas par vietu nelegālajās gumijas laivās un turpinās slīkt netīrajā Vidusjūrā.

Domājot par argumentiem par un pret bēgļu uzņemšanu, diezgan viegli taču ir pamanāma tā asimetrija: argumenti pret šķiet tik viegli atspēkojami, kamēr argumenti par šķiet neatvairāmi. Palūkosimies, uz, manuprāt, vispopulārāko argumentu pret bēgļu uzņemšanu. Sauksim to par bīstamo bēgļu argumentu. Pirmais pieņēmums: bēgļi mums atnesīs ko sliktu. Otrais pieņēmums: mums ir tiesības atteikties no tā sliktā, ko atnestu bēgļi.

Secinājums: mums ir tiesības atteikties no bēgļu uzņemšanas. Es varu saprast, ka kāds varētu domāt, ka bīstamo bēgļu arguments uzrunā cilvēku sirdis. Mums visiem ir bail no šķietami bīstamā. Taču arguments ir nederīgs. Secinājums nesaņem apstiprinājamu no sākotnējiem pieņēmumiem. Pat ja mēs pieņemtu (pretēji tam, kas ir zināms), ka patiešām bēgļi mums atnesīs kaut ko sliktu (lielu bezdarbu, noziedzības līmeņa pieaugumu, terorisma draudu pieaugumu, latviešu kultūras pagrimumu, latviešu valodas apdraudējumu, Latvijas valsts apdraudējumu utt.), arguments nekādā ziņā neparāda, ka mums ir tiesības atteikties no bēgļu, kurus savādāk neviens neņemtu, uzņemšanas.

Lai tas tiktu parādīts, vispirms būtu jāpierāda, ka mūsu tiesības uz X ir svarīgākas, nekā bēgļu tiesības uz uzņemšanu. Taču tas nav parādīts, un diez vai var tikt parādīts. Bēgļiem ir tiesības uz dzīvi, un viņu bērniem ir tiesības uz izglītību. Ja viņi netiek uzņemti, tad šīs viņu tiesības netiek ievērotas. Turklāt, tiesības uz dzīvību un uz bērnu izglītību ir nozīmīgākas (tās atsvar salīdzinājumā) nekā tiesības, piemēram, uz dzīvi bez bezdarba. Vispopulārākais arguments pret bēgļu uzņemšanu neiztur kritiku. Turklāt bīstamo bēgļu arguments man atgādina savulaik populāru veidu kriminālo problēmu risināšana: Staļina loģiku.

Staļins esot vadījies pēc principa, ka labāk nogalināt 9 nevainīgos nekā palaist vaļā vienu vainīgo. Līdzīgi, šķiet, ir ar bīstamo bēgļu argumentu : labāk, lai noslīkst 2500 nevainīgie, nekā pie mums nonāk viens nekulturāls austrumu bandīts.

No pozitīvās puses, spēcīgs un vienkāršs arguments bēgļu uzņemšanas labā ir realitātes apzināšanās arguments. Ir skaidrs, ka bēgļi turpinās bēgt no kara un posta. Ja mēs nenodrošināsim legālus un drošus apstākļus viņu uzņemšanai, viņi turpinās slīkt jūrā, mirt ceļā un saskarties ar necilvēcisku pieredzi (dzemdības bēgļu nometnē, bads, slāpes, slimības utt.). Ja mēs nodrošināsim, viņi neslīks jūrā, nemirs ceļā utt. Mums ir pienākums nodrošināt legālus un drošus bēgšanas un uzņemšanas apstākļus. Tas, protams, nenozīmē pārbaužu un iespējamu krāpnieku atmaskošanas neesamību.

Ir argumenti bēgļu uzņemšanas labā un pret neuzņemšanu (vairāk par tiem var lasīt piemēram te, http://plato.stanford.edu/entries/immigration/). Taču jo vairāk par tiem domāju, jo vairāk šķiet, ka manis iedomātais bēgļu nepieņēmējs kaut kādu iemeslu dēļ nebūs manu argumentu pārliecināts. Pat, ja izdotos par tiem mierīgi aprunāties un godīgi apspriest sākotnējos pieņēmumus, iespējams, mans iedomātais sarunu biedrs vai biedrene turpinās sacīt, ka viņš vai viņa vienkārši negrib uzņemt bēgļus. Negrib, un viss. Negrib, jo ir bail. Šāda nostāja man liek domāt par skotu apgaismības laika filozofu Deividu Hjūmu, kurš reiz rakstīja: "ja būtu jāizvēlas starp pasaules iznīcināšanu un mana pirksta pakasīšanu, izvēlēties pirksta pakasīšanu nebūtu pretēji saprātam" ("'Tis not contrary to reason to prefer the destruction of the whole world to the scratching of my finger.").

Iespējams, ka iemesli negribēšanai pieņemt bēgļus nav argumentatīvi. Iespējams, ka liela to daļa ir balstīta stiprās, ne intelektuālās emocijās. Vai precīzāk, jūtās (passions). Jo vairāk par to domāju, jo vairāk šķiet, ka Hjūmam ir taisnība. Hjūms uzskatīja (rupji sakot), ka tikai jūtas (kaislības) var ietekmēt gribu. Neko tur nepadarīsi ar argumentiem un prāta spējām. Jūtas un tikai jūtas mūs motivē.

Ajlana bilde mani emocionāli satrieca. Tie zilie, mitrie šorti, tas sarkanais krekliņš. Tieši tā man gadās steigā apģērbt manu vecāko meitu sestdienu rītos. Kas ģērba Ajlanu otrdien pirms došanās uz jūras krastu, tētis vai mamma? Vai viņi steidzās? Vai viņš arī teica "Papa, ņam, ņam", cerot izdiedelēt kādu sulu vai cepumu? Mani fundamentāli destabilizē šādi jautājumi. Tie maina manu gribas trajektoriju. Tur neko nepadarīsi. Saki, ko gribu, es nevaru nedomāt, ka mums ikkatram būtu jāuzņem pa sīriešu ģimenei.