Es cienu leģionārus un tos II pasaules kara veterānus, kas karoja PSRS pusē, man nav iebildumu pret gejiem un lesbietēm, un es izprotu cilvēkus, kuri iestājas par ģimenes vērtībām. Katram ir tiesības paust savu viedokli, aizstāvēt savus uzskatus. Tāpat radikālākajiem šo un citu sociālo grupu pārstāvjiem, vai precīzāk sakot tiem, kas par tādiem uzdodas, ir tiesības ar saviem pretiniekiem izkauties, izlamāties, apmētāties u.tml. Tikai es nesaprotu, kāpēc man un citiem nodokļu maksātājiem šīs dažu desmitu vai simtu radikāli noskaņotu aktīvistu izdarības ir jāapmaksā.
Vai katrai sabiedriskai organizācijai vai cilvēku grupai ir tiesības pieprasīt, lai viņas tusiņa rīkošanai slēdz 11. novembra krastmalu, laukumu pie Brīvības pieminekļa vai vēl kādu ielu. Pieprasīt, lai viņus apsargā ievērojami policijas spēki, jo viņiem ir nesaskaņas ar citu organizāciju? Vai, piemēram, puiši no Varakļāniem, atzīmējot savus svētkus, var panākt, ka slēdz Rēzeknes šoseju, kur viņiem patusēt, un pieprasīt, lai policija apsargā viņus no Viļānu čaļiem, ar kuriem pirms nedēļas bija kautiņš diskotēkā. Domāju viņiem piedāvātu izvēlēties pļavu un algot privātu apsardzes firmu. Tad kāpēc citādāka ir attieksme, kad tusiņus rīko 16. marta aktīvisti vai praida organizatori.
Manuprāt, šie pasākumi nu jau vairākus gadus ir pārvērtušies par ikgadējām izklaidēm pāris simtiem radikāļu, izvicinot kulakus. Diemžēl šī izklaide mums visiem izmaksā visai lielu summu. Policijas darbiniekiem jāstrādā brīvdienās, šis darbs jāapmaksā, jāuzstāda nožogojumi, tiek traucēta satiksme, autovadītāji dedzina liekus benzīna litrus u.tml. Būtu interesanti uzzināt cik lielu rēķinu izrakstītu privāta apsardzes firma par kārtības nodrošināšanu praidā.
Protams, valsts pienākums ir nodrošināt katram iespējas paust savu viedokli. Taču valsts uzdevums nav finansēt šo viedokļa paušanu. Rīkojot pasākumus pašam pasākuma rīkotājam jārūpējas par kārtību tajā un savu apsardzi, tam ir privātas firmas. Valstij jāiejaucas tikai tad, ja notiek nekārtības. Valsts pienākums nav slēgt ielas un nožogot teritorijas. Šādi rīkojoties valsts nostāda dažu simtu cilvēku tiesības izpausties, pret visas citas sabiedrības tiesībām, netraucēti izmantot šīs ielas.
Ja tomēr radikāļi uzskata par vajadzīgu rīkot savas izklaides, viņiem par to arī jāmaksā. Ja policija ir spiesta iejaukties un tērēt valsts līdzekļus, tad personām, kuras rīko nekārtības, ir ne tikai jāsaņem likumā paredzētais sods, bet arī jāsedz izdevumi, kas radušies valstij. Likums paredz iespējas piedzīt šos līdzekļus no likumpārkāpējiem. Radikāļiem administratīvais sods ir tāds kā ordenis, kas ļauj viņam lielīties, kā valsts viņu vajā. Savukārt rēķins uz pāris desmitiem tūkstošiem latu, ko policija iztērējusi, ātri vien atdzesētu sakarsētās galvas.
Vienmēr būs cilvēki, kuri nemācēs savu viedokli paust civilizēti. Vienmēr būs situācijas, kad policijai būs jāiejaucas, lai nodrošinātu kārtību. Tomēr cilvēkiem, kas vēlas rīkot nekārtības, jāzina, ka viņi riskē to darot. Šobrīd radikāli noskaņoti darboņi labi zina, ka reizi gadā var droši izkauties, izrādīt savu varonību un nekas viņiem par to nebūs. Policija viņus vēl šo aktivitāšu laikā apsargās. Domāju, ka to vajadzētu mainīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
