Nav tā, ka Latvija būtu unikāla valsts, kura vienīgā Eiropas telpā būtu sev izvirzījusi ambiciozus mērķus enerģētiskajā neatkarībā un videi draudzīgas enerģijas ražošanā. Tādu valstu ir daudz. Taču Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kura cēlu mērķu vārdā – enerģētiskā neatkarība un zaļās enerģijas vairošana –, neizvērtējot savas reālās iespējas un, nemācoties no citu valstu labajiem piemēriem, ar apskaužamu tuvredzību pirms vairākiem gadiem iekrita vieglas peļņas tīkotāju un vienkāršotu normatīvo risinājumu lamatās.
Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ieviešana ir fundamentāla, nacionāla, makroekonomiska kļūda, kas ir jānovērš. Esošie mehānismi, kas OIK ietekmes mazināšanai ir ekonomikas ministrijas rīcībā, tūlīt būs izsmelti un ir pienācis laiks valdībai sākt domāt par OIK kā vēstures paliekas likvidēšanu.
Esmu jau izteicis aicinājumu valdības vadītājam Mārim Kučinskim izveidot augsta līmeņa vietēju un starptautisku ekspertu grupu, kuras uzdevums būtu rast risinājumus, kā atteikties no vēsturiskās, neefektīvās OIK sistēmas un izveidot tādu, kas atbilst sabiedrības nākotnes interesēm.
OIK sāgai sākums meklējams 1998. gadā ar dubultā tarifa atbalstu mazajiem HES, taču apogeju tā sasniedza ar Kalvīša un Godmaņa valdību pieņemtajiem MK noteikumiem, kas septiņu gadu laikā ļāva izsniegt vairāk nekā 1000 staciju atļauju. Kopš 2009. gada 6 valdības trīs premjeru vadībā, cīnoties ar ietekmīgo nozares lobiju, knapi spēja no pudeles izlaisto džinu daļēji savaldīt. Tika izmēģināti dažādi risinājumi – ieviestas tiesības anulēt kvotas, dāsnā atbalsta samazināšana, ieviests konkursa un zemākās cenas princips, līdz beigās politiskajā līmenī tika panākta vienošanās par moratorija uzlikšanu tālākai atļauju izsniegšanai, darbojošos staciju skaitu ierobežojot līdz četriem simtiem.
Jau 2012. gadā OIK subsidējamās daļas apjoms sasniedza 198 miljonus eiro – apjomu, ko iedzīvotāji un uzņēmēji nespēja finansēt, tāpēc OIK līmenis tika fiksēts 26,79 eiro par megavatstundu līmenī, pārējo OIK daļu finansējot no valsts budžeta. Taču arī šis risinājums, kā arī Subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN) nepalīdzēja, kā rezultātā pārmērīgās iepirkuma cenas un subsīdiju apjoms noveda pie energoietilpīgo ražotāju totālas nekonkurētspējas.
Ko nozīmē zema konkurētspēja lielajam ražotājam? Nevienlīdzīgus apstākļus vienotajā Eiropas tirgū, kas var likt pārskatīt ražotnes atrašanās vietu Latvijā. Latvijas interesēs ir saglabāt rūpniecības izaugsmi, nevis to bremzēt: rūpniecība ir šobrīd visstraujāk augošā tautsaimniecības nozare, ja ekonomika aug ar ātrumu 4,5% gadā tad rūpniecības izaugsmes temps ir 8,5%. Apstrādes rūpniecība ir arī mūsu eksportspējīgākā nozare – tā ģenerē vismaz 4,5 miljardus Latvijas eksporta produkcijas, kas ir trešdaļa no visa Latvijas eksporta apjoma!
Turklāt rūpniecība attīstās reģionos, ne Rīgā, radot darba vietas, radot pieprasījumu pēc jauna dzīvojamā fonda – rūpniecības nozare silda visu ekonomiku, jo iedzīvotāji aizvien biežāk prombraukšanas vietā izvēlas pārcelties uz reģionālajiem industriālajiem centriem! Te mēs radām risinājumu – OIK diferenciācijas reformu, kas ļāva izveidot Baltijā konkurētspējīgāko elektroenerģijas tarifu lielajiem energointensīvajiem ražošanas uzņēmumiem. Šai reformai bija savas negatīvas blaknes, kas ietekmēja arī iedzīvotāju elektrības rēķinus, taču tās jau ir apzinātas un tiek novērstas.
Kopš esmu ekonomikas ministrs, ir veiktas arī citas darbības OIK sloga mazināšanai, tostarp novirzīti 3,5 miljoni eiro budžeta līdzekļu energointensīvo ražotāju atbalstam, samazināts atbalsts TEC-1 un TEC-2 stacijām, kas samazināja OIK slogu iedzīvotajiem par gandrīz 30%, ļaujot ietaupītos 75 miljonus eiro novirzīt veselības aprūpei. Anulētas atļaujas valsts atbalsta saņemšanai vairāk nekā 20 stacijām, kas ļāva samazināt izmaksas nākotnē par 334 miljoniem eiro.
Ir izstrādāti turpmākie soļi un priekšlikumi OIK sloga mazināšanai, taču ar visiem šiem pasākumiem ir par maz. Ir nepieciešama politiska griba mainīt šo sistēmu un atteikties no OIK. OIK kā iedzīvotāju un uzņēmēju maksājums ir jālikvidē, rodot mehānismu, kādā veidā valstī turpināt attīstīt zaļās enerģijas un atjaunojamo energoresursu ražošanu.