Lai kāds neuztvertu šo kritiku kā automobilistu uzbrukumu riteņbraucējiem vispirms teikšu - biju pārsteigts, kad "Stūres kluba" (auto stūres) biedru velo diskusijas vēstulītēs lasīju - ar divriteni izrādās brauc "Auto ziņu" Normunds Avotiņš, brauc bijušais Policijas koledžas vadītājs Aigars Evardsons, brauc Liepājas rallija direktors Uldis Hmieļevskis, brauc arhitekts Aivars Zavadskis... Braucu arī es. 
Vairāk gan Buļļu salā un pa jūras krastu (kāpēc ne pa Kleistu ielu vai Daugavgrīvas šoseju, pateikšu mazliet vēlāk). Braucu veselībai un priekam - ar modernu resnriteņu un amortizētu "baiku", bet garāžā lēnītēm un nostalģiski restaurēju Harkovas rūpnīcas šosejnieku, ar kādu jaunības treniņos saripināju kilometrus, ko var aptīt apkārt zemeslodei. Tātad - mēs neesam svešinieki vai uzbrucēji.
Bet visi kā viens esam ļoti skeptiski par ieceri satiksmes noteikumu jaunajā projektā riteņbraucēju uzvedību vēl tālāk liberalizēt. Kreiso pagriezienu no auto kustības joslas kreisās puses tieslietu eksperts Oskars Irbītis nosauc par "genocīdu". Normunds paziņo, ka tādus pašnāvības mēģinājumus nekad neveiks, ja arī likums to būšot atļāvis. Aigars šādus eksperimentus bērniem kategoriski neatļaušot. Un tā tālāk. Uldis saka:
"Es pat iedomāties nevaru, ka intensīvas satiksmes ielā Rīgā kāds velosipēdists mēģinās izdarīt kreiso pagriezienu no kreisās joslas. Viņš (jeb es arī kā velosipēdists brīvdienās) startē no ietves (jeb veloceliņa) - abi šie apvienoti. Ne kopā ar auto plūsmu. Kāpēc kāds grib to visu sajaukt kopā?
Un nu par to, kas nevis slikti, bet kas ļoti labi.
Liepājā pēdējos gados izbūvēti vairāk kā 100 km veloceliņu. Es pat teiktu - maģistrāli veloceliņi. Šogad taps vēl daži kilometri, kas praktiski nozīmēs to, ka no viena Liepājas rajona uz otru, no vienas robežas līdz otrai, no centra uz slimnīcu, no mājām uz darbu varēs nokļūt ar velosipēdu braucot tikai un vienīgi pa no auto satiksmes nošķirtu celiņu. Pirmie 100-500 maršruta metri veicami pa mikrorajona koplietošanas ielām vai ietvēm, tad nākamie 3-10 km pa izbūvētajiem veloceliņiem, un atkal - pēdējie 100-500 metri pa koplietošanas ielu vai ietvi. Rezultātā pa maģistrālo ielu braucamajām daļām Liepājā jau šobrīd nebrauc gandrīz neviens velosipēds."
Lūk, secinājums, kuram pilnībā pievienojos. Riteņbraucēja atrašanās uz brauktuves lielā pilsētā ir nenormāla pagaidu (cerams) parādība. Atļauta, bet bīstama visiem. Pamēģiniet aizbraukt ar velosipēdu no Bolderājas uz Rīgas centru. Nepārtraukts stress, jo apdzenošo kravenieku atstātajā nepilnu metru platajā josliņā katra niecīga velopilota kļūme var būt liktenīga.
Nepārtraukta indes rīšana, jo diždīzeļi, pirms apdzīšanas gāzes pedāli atlaiduši, to atkal nomin tieši tavā deguma priekšā. Un izpūš daudz vairāk draņķa nekā tas būtu vienmērīgā kustībā. Kurš te muld par veselību un ekoloģiju?! Kurš var izdomāt trakāku murgu, kā desmitgadīgu zēniņu "likumīgus" joslu maiņas manevrus šajā šaurībā, kura pat automobiļiem vien ir nepietiekama?
Intensīvā satiksmē riteņbraucēja vienīgā drošā vieta ir uz veloceliņa. Ja tāda nav (un visos kārotajos maršrutos vēl ilgi nebūs) - uz ietves. Te riteņbraucējs drīkst atrasties, bet... Sākas citas ziepes, kuru sakarā skeptiskas atsauksmes radījuši tematiski tiešām ļoti cienījamie CSDD "Cieņas klipi". Tos TV ekrānos droši vien esat pamanījuši. Nu baigi jau forši būtu, ja cilvēki konflikta situācijas (vēlams nedaudzas un retas) mācētu risināt šādi - ar smaidu, ar savstarpēju palīdzību. Bet ja tā bargāk un ne tik idealizēti labvēlīgi tos paskatāmies - tas puikiņš taču ir pilnīgs plānprātiņš!
Pirmais klips - ar tanti un āboliem Viņam nav nekāda priekšstata par to, kāds ātrums šāda ļaužu blīvumā ir "drošs" (tādu izvēlēties prasa satiksmes noteikumi). Viņa divriteņa vadīšanas iemaņas ir nožēlojamas. Viņam vajadzētu krietnu pērienu. Vai vismaz kārtīgu treniņu ciklu slēgtā trasē ( "Riteņvasaras" trešdienas Uzvaras parkā, piemēram), nevis toleranci. Kāda būtu tā savstarpējā cieņa un izpratne, ja ābolu maisa vietā viņa ritenis vai pedālis trāpītu pa māmuļas trauslajiem kauliem? Vai sasniegtu to pavisam netālo sīci, kurš tur līdzās iet mammītei pie rokas?
Otrais klips - ar tipisku Rīgas centra vārtrūmi. Satiksmes noteikumi (gan vecā, gan jaunā redakcija) šādās situācijās ir izlikusi šoferiem tādas lamatas, no kurām nav iespējams izbēgt. Viņam jādod ceļš gan gājējiem, gan riteņbraucējiem, kurus redzēt viņš fiziski nevar. Nu nekā nevar. Izkāpt, aiziet paskatīties? Kamēr atpakaļ atnāksi... Ar gājējiem var līdzēt ļoti lēna izbraukšana no paslēptuves. Arī gājējs ir lēns, viens vai otrs paspēs apstāties. Ar paijoliņu, kurš iedomājies, ka ir BMX trasē un velk gar mūri ar kilometriem 25 stundā (7 m/sek.) - nu nekādi. Kāda būtu tolerance un cieņa, ja puika lauztu atslēgas kaulu? Vai sasistu jauna limuzīna 400 eiro vērtu lukturi? Un formāli vainīgs viņš nebūtu...
Ak, kā pietrūkst šiem klipiņiem vai pat jaunās CSN redakcijas attiecīgajai iedaļai brīnišķīgā piedevas, kuru - cepuri nost! - nupat izplatīja tā pati CSDD. "Baušļi riteņbraucējiem". Noderīgi, manuprāt, ne tikai divriteņu stūrētājiem.
Lūk, daži no tiem:
- Uz ietves gājējs ir karalis, tev atļauts šeit būt, bet netraucē karali.
- Uzmanies no vārtrūmēm un stūriem, cauri sienām neredzi ne tu, ne citi.
- Ja braucot lietosi telefonu, saruna var beigties ar kliedzienu.
Viedi vārdi. Vienīgi žēl, ka to piegādi adresātiem direkcija nav iecerējusi tik vērienīgu, kā, piemēram, daudz apšaubāmākā saukļa "Ātrums nogalina" plakātu desmiti. Būšot vien pārsimt uzlīmes (nelielas, ar vienu "bausli") uz velosipēdu stāvvietu barjerām un "Statoil" benzīntankos (ko tur meklēs riteņbraucējs?). Un vēl autori cerot uz sociālo tīklu visvarenību (vai nenoslīks šajā haotiskajā pārbagātībā?). Man gan šķiet, ka šī būtu tā reize, kad drošas satiksmes veicināšanas budžetā vajadzētu atrast naudiņu tādiem skaistiem, spilgtiem, ar "baušļiem" aprakstītiem cieņas vārtiem uz populārākajām riteņbraucēju ietvēm.
Runas ir garas... Jāiet pumpēt riepas. Ričuks - tas ir forši. Ja vien neaizmirsti, kādās atbildības skrūvspīlēs tu atrodies. Tu esi un vienmēr būsi lēnāks par auto, kuru padzīt no ceļiem neizdosies nekad. Neba nu maizi uz veikaliem un ķieģeļus uz būvlaukumiem kādreiz vedīs velorikšas. Lēns, mazs, grūti pamanāms... Baigi labi brauc? Meistarība glābs? Ilūzija. Neglābs, ja likten's draņķīgais būs lēmis citādāk. Nu jau reti kurš atceras, ka pirms gadiem 20 sadursmē ar auto uz ielas bojā gāja riteņbraucējs, viens no visu laiku labākajiem Latvijas trekistiem pasaules eksčempions Dzintars Lācis. Pat visaugstākā līmeņa prasme neglāba.
Tā viena puse. Uz ietves (ieklausies šajā vārdā - te paredzēts IET ar ātrumu aptuveni 5 km/h) tu esi ātrākais. Turklāt tavi 15 vai pat 30 km/h ir ar tērauda "durkļiem" un lēnajiem bīstami. Tādēļ - visa atbildība tava.
Un nezaudē modrību pat tad, ja maršrutu esi izvēlējies pavisam klusu, ja tuvumā nav ne ātro, ne lēno. Nezinu nevienu riteņbraucēju, kurš nebūtu kritis. Satiksmes negadījumu statistika par to klusē. Autori, protams, ar brāķi nelielās, nobrāzumus ārstē kā nu kurš prot (varu ieteikt vecu recepti - stipru kreveli ātri audzē jūras ūdens). Bet smagākus belzienus kauli diemžēl atgādina pat pēc daudziem gadiem. Lai ripo, bet - saudzējiet sevi!