Atis Jansons: Vai satiksme var kļūt drošāka?  (184)

Taču - Valsts Centrālais statistikas birojs publicējis gada 3. ceturkšņa kustības drošības kontrolskaitļus. Un tie liecina, ka būtiskas pozitīvas izmaiņas arī "fotoradaru gada" deviņi mēneši nav atnesuši. Bojā gājušo skaits gada trijos ceturkšņos ir mazāks nekā 2010. gadā, taču pārsniedz pērnā gada līmeni. Nopietnu negadījumu skaits audzis, arī satiksmē ievainoto šogad vairāk nekā pirms diviem gadiem.

Stāvoklis kustības drošības jomā tātad nopietns. Un – ja vēlamies to mainīt – būtu svarīgi kopainu iespējami precīzi iezīmēt. Saprast un atzīt vismaz četras sastāvdaļas, kuras situāciju veido. Divas objektīvas.

Ceļu stāvoklis. Šauri, praktiski tikai un vienīgi ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, kas (kopā ar atšķirīgo ātruma limitu smagajam un vieglajam transportam) bīstamo apdzīšanas manevru padara par ikdienas sastāvdaļu. Kravas transporta daudz (vidēji maģistrālēs ap 30%). Liela daļa segumu nelīdzeni. Kopšanas, tīrīšanas spēki ierobežoti, tādos laika apstākļos kā šis decembris, nepietiekami.

Tehnika. Visraibākā. Gandrīz antīki, skopi kopti pagājušā gadsimta pieminekļi bez jebkādām aktīvās drošības sistēmām kopā ar moderniem, jauniem "spridzekļiem". Tikai dažus gadus veci ("trekno" laiku pirkums) auto, kuru pienācīgai uzturēšanai saimniekiem nu vairs līdzekļu īsti nepietiek, un riepas tādēļ motoru un bremžu dinamiskajām iespējām neatbilst. Daudz kravinieku (vidēji maģistrālēs ap 30%). Lielu, smagu (bieži pārkrautu – nepietiekama kontrole).

Cilvēki. Visdažādākie. Tādi, kas visiem likumiem, to ievērošanas kontrolētājiem un līdzpilsoņiem arīdzan – uzspļauj (viņu, manuprāt, nav daudz). Brauc ātri, agresīvi un - nemaz tik bieži nesitas. Liktens nav lēmis. Jo aktīvam stilam tomēr ir arī priekšrocības, iegūtas gan uz citu rēķina.
Vairākums – normāli, saprātīgi pilsoņi. Noteikumus kaut cik zina. Kaut cik ievēro. Ar mēru piesardzīgi. Reizēm mazliet azartiski. Gadās – izklaidīgi. Telefonā ielīduši. Vai noguruši. Kā jebkurš cilvēks – viņi var kļūdīties un traģēdiju statistiku papildināt.

Pulciņš tādu, kuri diemžēl nekad nebrauc vieni. Viņiem klēpī sēž bailes. Bailes "uzrauties", bailes paslīdēt, bailes kaut ko nepamanīt. Saspringuši. Lēni vietās, kur varētu droši braukt daudz ātrāk, viņi mēdz ar 30 km/h iestūrēt vietās, kur pareizs ātrums būtu vēl krietni mazāks. Un iešļūkt krustojumā ar galveno ceļu, pa kuru tuvojas nāve.

Pa vienu ceļu brauc lēnie, slikti koordinētie, knapi apmācītie un - dabas apdāvinātie, tēva vai labu draugu paskolotie, kas pirmo mocības pat spēj saprast un iespēju robežās tiem palīdzēt. Tie ir labākie. Ziemai un Latvijas ceļu šķietamajam haosam gatavie.

Trīs sastāvdaļas (ceļi, auto, cilvēks) ieskicētas. Kur ceturtā?

Valsts un vara. Pa retam sastopama. Kopš fotoradaru izlēgšanas – biežāk. Viegli šiem nav. Sliktākais, ko deva foto epopejas krahs – policijas vadības autoritātes kritums. Pārāk daudz publiska blefa bija viena gada laikā. Iedvesmas un pārliecības pilns daiļrunātājs, piemēram, kurš no skatuves pagaisa jau pirms radariem. Kur palicis Edmunds Zivtiņš, pie kura jau bijām pieraduši? Nesaka mums. Toties Ķuža kungs tepat vien ir. Un tagad priekšplānā. Septembrī teica, ka bez fotorīkiem iestāšoties bardaks. Novembrī runāja jau gluži ko citu. Un fiksi pieprasīja no valsts (mūsu) neatliekamajām rezervēm pusmiljonu videoiekārtām, kuras gan tagad būšot galēji nepieciešamas.

Ātruma limita pārkāpumus var lieliski fiksēt ar policijai jau pietiekamā skaitā esošajiem rokas radariem. Un ceļu policisti to pēdējā laikā cītīgi un veiksmīgi dara. Prasība pēc video, manuprāt, ir tikai un vienīgi slēpta atzīšanās, ka ģenerāļi un pulkveži citādi nespēj tikt galā ar savu padoto tiešās un vienkāršās peļņas kāri, kura tiešām koši uzplaukusi. Par lielisko jautājumu – nu, ko mēs ar jums darīsim? – jau rakstīju. Nesen kāds uniformēts kurzemnieks man nospēlēja citu teātri – vadītāj, izkāpiet, lūdzu, lai man te uz ceļa nav jāstāv! Nu nav jau tev jāstāv, bet jāiet prom uz savu auto un jāraksta protokolu, ja esi likumsargs un es patiešām bīstams. Mana izkāpšana vajadzīga vienīgi tādēļ, lai sarunu par nodevām turpinātu bez liecinieka, kas mašīnā sēž man līdzās. Ko nu par nakts teātri Kurzemē – kāds kolēģis žurnālists tikko dažas sekundes pārāk ātri pabrauca Rīgā, Krasta ielā pie "Lido". Tika apturēts, un esot vai mēms kļuvis no gaišā dienas laikā skaļi izteiktā jautājuma – kā gribi: 40 latus valstij vai 20 man?

Bez šīs kaites mobilās policijas ekipāžas ātruma kontrolē varētu strādāt lieliski un ražīgi. Derētu vienīgi ģenerāļu un likumdevēju spēku novirzīt pārkāpumu noformēšanas vienkāršošanas gultnē. Nu nav ražīgi un efektīvi vai pusstundu ņemties ar vienu pārkāpēju, papīrus rakstot...

Ko darīt?

Naudas vilnis šurp neveļas. Tāpēc drošības pirmā sastāvdaļa – ceļi – Latvijā krasi neuzlabosies un neizmainīsies. Tehnikas parks arī ne. Stāvokli tātad var uzlabot tikai trešie – tie, kas brauc. Centīsimies. Un ceturtie – tie, kam procesus būtu jāvada.

Naivi, protams, bet joprojām ticu, ka Valsts un Vara sapratīs - nav ne ražīgi, ne pareizi (sevišķi ziemā) "ieciklēties" uz ātruma limitiem un to kontroli. To pārlieku izceļot, tiek kropļota kopējā droša brauciena izpratne. Simts km/h tālu pārredzamā apledojušā taisnē nav tik bīstams kā pārlieku ātra (iespējams, 20 km/h) piebraukšana pie noslidināta pagrieziena.

To un daudz ko citu (auto kustības fizikas pamati, pareiza stūrēšanas un bremzēšanas tehnika utt.) vajadzētu censties ļaudīm mācīt, nevis puteņa laikā mocīties ar radariem, ākstīties ar sen jau apnikušo riebīgo ātruma klipu televīzijā (tas ne vairs policijas,bet CSDD kompetencē). Būtu labāk pamērījuši riepu protektorus, izdevuši un uz ielas padalījuši kādu skaistu, vienkāršu, priecīgu bukletiņu, kādu katrai meitenei saprotamu komiksu ar "Trīs ziemas autolikumiem". Tādi ir, piemēram, norvēģiem. Deviņās valodās tulkoti, lai valsts viesiem arī var iedot. Būtu par raidlaikiem un milzu plakātiem iztērēto naudu devuši acīmredzami apmulsušajiem (lēnākajiem, nevis ātrajiem) bezmaksas ielūgumus uz treniņu "Biķerniekos", kuri nu jau ir tās pašas CSDD paspārnē.

Būtu sakārtojuši, radījuši brīdinošas, analītiskas un skaidrojošas informācijas plūsmu. Mediji ar savu ierobežotajiem pētnieciskajiem resursiem un ierobežoto pieeju informācijai ar šo uzdevumu galā netiek. Par traģēdiju Ventspils šosejā pie Ķemeriem, piemēram, tik vien esam uzzinājuši, ka "pagaidām nenoskaidrotos apstākļos iebrauca pretējā joslā un..." Un - vairāk neuzzināsim, jo nav šādu skaidrojošu funkciju uzņēmusies ne policija, ne drošības direkcija. Bet cik veselīgi tiem, kas līdzīgos apstākļos vēl ilgi brauks, būtu zināt, kas vainīgs. Riepas, ātrums (kāds, nevis ātrums vispār), auto vadītājas nepareiza (kāda, kāpēc?) rīcība? Dodiet iespēju mācīties no citu kļūdām! Runājiet kā cilvēki ar cilvēkiem, nevis baidiet ar ātrumu un draudiet ar sodiem. Šāda primitīva un vienkāršota stratēģija panākumus nav nesusi. Un nenesīs.