Nav runa par "globālo" notikumu ievirzīšanu mums vēlamā gultnē, bet kaut vai par būtiski adekvātākas Ukrainas kara uztveres izveidošanos Latvijā. Esošajos apstākļos ļoti smags uzdevums. Gandrīz vai neiespējams izpildīšanai, jo esam saskārušies ar skarbo patiesību, ka tik nelielai un ekonomiski ne pārāk spēcīgai valstij kā Latvija nav pa spēkam nodrošināt pietiekami plašu, gana pārliecinošu un profesionālu informācijas plūsmu. Tādu, kas spētu uzrunāt ne tikai Maskavas informācijas apstrādātos krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus, bet arī daudzus "zinošos" latviešus un būtu labs aizsardzības ierocis pret lielvalsts agresīvajiem meliem. Kremļa propagandistu izveicība noteikusi Latvijas iedzīvotāju lielas daļas izpratni un informētību par notikumiem Ukrainā un tā ir absolūti katastrofāla. Pats spilgtākais no piemēriem ir viedoklis, ka Ukrainā par visu notiekošo atbildīgi esot amerikāņi. Tā domā ne viens vien Latvijas iedzīvotājs. Taču par to nenākas brīnīties, jo arī valsts līmeņa medijos atrodami žurnālistu uzvedinošie jautājumi – vai tik Ukrainā nenorisinās cīņa starp lielvalstīm ASV un Krieviju?
Norisinās, protams, jo cīņas elementus iespējams saskatīt it visur – pat basketbola sacīkstēs, vai automašīnu tirgū. Taču Ukrainas gadījumā tā ir nesamērojamu līdzekļu cīņa – no vienas puses naidīga un melīga propaganda, slēpta kaujinieku un bruņojuma iesūtīšana citas valsts teritorijā, uzbrukumi un civiliedzīvotāju nogalināšana (beidzamais bezpiederības lidmašīnas uzbrukums), iebiedēšana ar savas armijas izvietošanu ukraiņu robežu tuvumā - Krievijas izpildījumā, un pastāvīga agresora (Krievijas) nosodīšana, atbalsts Ukrainas teritoriālajai neaizskaramībai un tiesībām brīvi noteikt savu dzīvi, un izvēlēties piederību kādai no valstu savienībām (vairākuma ukraiņu izvēle ir ES) – tas Vašingtonas izpildījumā.
Ja absurdais apgalvojums, ka par visu ir atbildīgi amerikāņi, būtu patiess, situācija Ukrainā, visdrīzāk, būtu krietni atšķirīgāka. Būtu mazāk upuru ukraiņu spēkos un arī robeža tiktu labāk apsargāta. Bet tā kā amerikāņu iesaistīšanās aprobežojas galvenokārt ar savā ziņā visai nekaitīgiem politiskiem paziņojumiem, karo vien paši ukraiņi. Un arī ukraiņu mātes ir tās, kas ar bailēm atbild uz pēkšņu telefona zvanu, bet jau vairāk kā 250 no viņām ar savu dēliem vairs nevarēs aprunāties. Ar šo agresiju Putins ir licis pamatu jaunas ukraiņu armijas izveidošanai. Tā tas ir un par to viņam paldies, taču minētajām 250 mātēm šī atziņa nesniegs gandarījumu.
Kritiskās balsis Ukrainā jau šobrīd (pilnīgi pamatoti) aicina izjautāt atbildīgās personas, kādēļ tā saucamā pretterorisma operācija (patiesība Krievijas agresijas atvairīšana) nenorisinās pietiekami profesionāli, kādēļ karavīriem trūkst tādu pamata lietu kā labs ēdiens pietiekamā daudzumā, bruņojums un arī bruņu vestes. Tomēr kritiķiem vajadzētu atcerēties, kādus aizsardzības spēkus savā rīcībā saņēma esošā valdība un nesen ievēlētais prezidents. Faktiski darboties nespējīgus un roku pie tā bija pielicis Maskavas projekta ietvaros strādājošais Janukovičs. Viens no viņa uzdevumiem tieši bija maksimāla ukraiņu armijas sagraušana. Derīgi pieminēt, ka pēc Janukoviča nākšanas pie varas tika pasludināts ārpus militāri politiskajiem blokiem esošas valsts statuss, kas reālajā dzīvē nozīmēja bruņoto spēku pakāpenisku novājināšanu.
Saprotams, šādos apstākļos nebija iespējams sagatavoties karam un neviens arī negatavojās. Neizdarīto darbu dēļ tagad paši Ukrainas pilsoņi gādā nepieciešamo armijai un palīdzība ir daudzveidīga. Cilvēki pērk gan ķiveres, gan bruņu vestes.
Skatoties uz Ukrainu un prātā paturot Baltiju, interesants šķiet žurnālā Ir Igaunijas prezidenta Ilvesa paustais apgalvojums, ka viņš gatavojas karam. Skaidrs, ka valsts galva ar vārdiem nesvaidās un tas liek domāt, ka kaimiņvalsts līderim par šo "gatavošanos" zināms krietni vairāk nekā viņš atļaujas pateikt intervijā. Visdrīzāk, Ilvess apzinās, ka ar igauņu sapulcinātiem 30 tūkstošiem karavīru vien ir par maz. Svarīgi zināt, kam šie karavīri gatavi. Vai tie ir mobili, vai viņu rīcībā ir pietiekami daudz prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču?
Šie paši jautājumi adresējami Latvijas spēka resoram, arī valdībai un prezidentam. Vai pēdējie kaut cik orientējas tādā jautājumā, kā mūsu bruņoto spēku mobilitāte? Vairāku gadu garumā esmu vaicājis mūsu karavīriem, ar kādu tehniku tā nodrošināma? Atbilde bijusi vienkārša – tie ir Latvijas apstākļiem piemērotie kvadracikli. Vajadzīgs un atbilstošs pārvietošanās līdzeklis, kas kaujas apstākļos ļauj negaidīti nokļūt pretinieka tuvumā, raidīt pret viņu uguni, un ātri mainīt atrašanos vietu. Pat, ja pieņem, ka šāds kvadracikls maksā 6 tūkstošus latu vecajās cenās, diezin vai Latvijas valsts nevarētu atļauties šādas "ekstras". Saprotams, iepirkumu politika bruņotajos spēkos ir nopietna un atsevišķa tēma, taču, skatoties uz Ukrainu un domājot par Latviju, šķiet, ka vajadzības gadījumā (lai tā nebūtu) arī mums nāksies daudz ko sarūpēt mūsu pašu armijas vajadzībām. Mieru šajā gadījumā tomēr nedod viens jautājums – ja visi kara pieredzi Irākā un Afganistānā ieguvušie latviešu karavīri apgalvo, ka šāda tehnika patiešām ir nepieciešama, kādēļ tā vēl nav tikusi nopirkta?