Šķiet, savu atbildību par to, lai kopējā pilsoņu izpratne augtu un katrs vēlētājs labāk orientētos partiju piedāvājumos, šoreiz precīzāk kā citkārt sapratuši galvenie mediji. Jādomā, medijiem – elektroniskajiem, drukātajiem un sabiedriskajai TV un radio – būs izdevies aptvert lielāko daļu pilsoņu, protams, izņemot tos, kam viss "pie kājas".
Tas labi, jo, pat pavadot nedaudz laika, vērojot partiju kandidātu uzstāšanos un piedalīšanos diskusijās, vai vienkārši iepazīstot partiju piedāvājumus, ir iespējams atšķirt Latvijai naidīgus spēkus, arī tos, kas gatavi ar tādiem sadarboties, un saskatīt, kuras partijas patiesi iestājas par labklājīgu, demokrātisku un neatkarīgu Latvijas valsti. Tieši tas ir sevišķi būtiski, jo vienīgi brīvā valstī ir cerības uz aizvien progresīvākām izmaiņām.
Pret to, ka nu jau veselus 27 gadus mums ir šāda valsts, jāizturas atbilstoši, jānovērtē tās sasniegumi, kuru, neapšaubāmi, ir vairāk par mīnusiem, taču tas nenozīmē, ka sliktais nav jāsauc vārdā. Tikai nosargājot neatkarīgu Latviju, mums ir cerības padarīt to vēl attīstītāku, liberālāku, vienlīdzīgāku un demokrātiskāku. Teiktais apstiprina to, ka savā ziņā joprojām esam krustcelēs. Tajās nokļuvuši un 6. oktobrī saprātīgi nobalsojuši, varēsim būt droši par līdzšinējā virziena turpināšanos, bet, veikuši nesaprātīgu izvēli, ātri dabūsim pa degunu. Lietas patiesi jāuztver nopietni.
Te derīgi pieminēt režisoru Viesturu Kairišu, kas arī lietojis apzīmējumu – vēsturiskas vēlēšanas. Arī viņš aicinājis visus nepalikt mājās vai sāņus 6. oktobrī un atnākt uz vēlēšanu iecirkņiem, lai Latvijā neiestātos slikti laiki. Esot naivi domāt, ka sliktāk nevarot būt, – vienkārši promaskavisko spēku un to iespējamo sadarbības partneru uzvara nozīmējot iznīcinošus draudus pilnvērtīgai latviešu nācijas pastāvēšanai. Turklāt ļaunums jau sevi izpaudīšot pakāpeniski – soli pa solim iznīcinot daudz ko no sasniegtā, ko ikdienā daudzi no mums nenovērtē.
Saprotamā kārtā par attiecību uzlabošanu ar Krieviju aģitējošā, taču dīvainā kārtā no sadarbības ar varas partiju "Vienotā Krievija" "atteikusies" "Saskaņa" neko citādu par agresīvajā lielvalstī pastāvošo kārtību veidot nav spējīga. Par to liecina visiem labi redzamā darbošanās Rīgā. Promaskaviski spēki nevar nomest ādu, un vēlētājiem nevajag uzķerties uz blefu par orientieri uz Eiropas līmeņa sociāldemokrātiju un atsevišķām sejām partijas plakātos, kas pieņemtas darbā par latviešiem.
Labi zināms, ka daudzu ukraiņu vilšanās Oranžās revolūcijas līderos noveda pie 2010. gada prezidenta vēlēšanu ignorēšanas. Šie cilvēki gluži vienkārši teica, ka nekas sliktāks jau nevarot notikt. Izrādījās, ka var notikt gan, – valsts pārvalde strauji kriminalizējās, tika bremzētas pozitīvās pārmaiņas ekonomikā un valsts slīdēja aizvien dziļāk Kremļa apkampienos. Tad prezidenta Viktora Janukoviča (tagad atradis patvērumu Krievijā) administrācija bija tik tālu evolucionējusi, ka bija gatava pret mierīgajiem demonstrantiem lietot spēku, un viss beidzās ar asiņainu nākamo jeb Cieņas revolūciju. Kremļa atbilde bija Krimas aneksija un iebrukums Donbasā.
Protams, iespējams diskutēt, vai notikumi būtu šādi attīstījušies, ja V. Janukovičs nebūtu kļuvis par prezidentu un nebūtu notikusi arī Cieņas revolūcija. Drīzāk jāpiekrīt viedoklim, ka agresija pret Ukrainu tika plānota jau sen un gadījumā, ja ukraiņi rīkotos pa savam, iebrukums noteikti notiktu.
Jādomā, ka Latvijā iespējams kaut ko mācīties no Ukrainas nesenās pagātnes – kaut vai sākumā to, ka nevajag vieglprātīgi izturēties pret pienākumu piedalīties vēlēšanās.