Arī īpašas emocionālas sajūtas viņam Afganistāna vairs neizraisīja. Vienkārši tas bija toreiz astoņdesmitajos gados, tika iesaukts un karoja, pavisam vienkārši, kā daudzi citi puiši. Dažkārt sazinājās ar Koļu no Krievijas, kuram Afganistānā bija izglābis dzīvību. Laiku pa laikam abi satikās, kad kara biedrs atbrauca uz Kijevu.
Dažas reizes Igors bija ciemojies Krievijā, taču tur viņam nepatika. It kā tādi paši cilvēki un tomēr savādāki, taču par to Igors pārlieku daudz nedomāja. Nekas nespēja ietekmēt Koļas un Igora draudzību, kuras pamatā bija Afganistānas karā pieredzētais. Un tomēr tai pienāca beigas 2014.gada pavasarī - Igoru bija aizskārusi Krievijas agresija Ukrainā un viņš savam draugam nikni prasīja - vai tagad, tu, ieradīsies Kijevā un norādīsi ,kā man jādzīvo! Igors uzsvēra, ka esot draugam vaicājis - vai esi aizmirsis kā tevi ievainotu trīs kilometru stiepu? Tā bijusi viņu beidzamā saruna. Par to Igors man pastāstīja mūsu neilgās sarunas laikā 2014.gada septembrī. Man nav zināms, vai arī viņš kā rezervists ticis iesaukts armijā, taču ir skaidrs, ka vismaz domās Igors savu pašreizējo karu izcīna bieži.
Arī tankistu pulkvedim Aleksandram Seridko ir ko stāstīt par karu, lai gan Afganistānā viņš nav bijis. Profesionālais karavīrs savu profesiju sācis apgūt vēl PSRS laikos, dienējis Dobelē, kur toreiz bija izvietots prāvs daudzums tanku. Tagad, raugoties no malas, šķiet, ka viņš pavisam lietišķi veic savu darbu - dod rīkojumus, vada karavīrus.
Dara to, kam daudzus gadus gatavojies, lai gan nekad nav domājis, ka iegūtās zināšanas nāksies pielietot karā ar Krieviju. Vārds dara ir visatbilstošākais, lai raksturotu pulkveža izturēšanos un viņa attieksmi pret notiekošo. No pusotru gadu frontē pavadījušā tankista nedzirdēt zākāšanos par pretinieku, kas to, iespējams, būtu pelnījis. Aleksandrs pārliecinājies, ka visvairāk apdraudētie, kā parasti, ir civiliedzīvotāji. Nevēloties, lai tas atkārtotos arī citos Ukrainas reģionos, tādēļ arī nopietni izturas pret kaujas dežūru Ukrainas austrumos (sarunājos ar pulkvedi Artjomovskā ap 20 kilometru no frontes līnijas pirms trim mēnešiem). - Kas bija smagākais? Tas bija todien, kad atradām pirms deviņām dienām pazudušu mūsu virsnieku.
Tas bija vasarā, varat iedomāties, kāds viņš bija. Ir smagi, kad nākas raudzīties uz nogalinātu pavisam jauniņu no karaskolas atnākušu leitnantiņu. Ir smagi, kad jāzvana vecākiem un jāpasaka, ka viņu dēla vairs nav. Kā puiši saprata, ko nozīmē karš? Tas notika tā - tika ievainoti pirmie biedri un puiši nomierinājās, saprata, tas ir karš .- Arī pašam Aleksandram tikai laimīgā kārtā izdevies izvairīties no drošas nāves.
Pirms 21 gada, arī februārī, ar kolēģiem iebraucām Šali ciemā Čečenijā. Uzzinājuši par nogalinātu čečenu kaujinieku atvešanu uz kādu mošeju, devāmies turp. Mūsu skatam pavērās baisa aina - uz akmens grīdas gulēja krievu gūstā pabijuši gados jauni čečenu karotāji, visi izdurtām acīm. Toreiz nezināju, ka tā būs tikai neliela daļa no baisajiem krievu spēku pastrādātajiem noziegumiem šajā Ziemeļkaukāza republikā. Vēl nebija zināms, ka viens pēc otra tiks nogalināti arī Čečenijas prezidenti.
2008.gada vasarā nokļuvu Gori pilsētā Gruzijā, kur pirms stundas Krievijas gaisa spēku lidmašīna bija atklājusi uguni pa daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Pie tās atradās apmulsuši gruzīnu karavīri, kas sniedza palīdzību uzbrukumu pārcietušajiem cilvēkiem. Un krāva bojāgājušos atvērtajos džipos. Vēlāk mans draugs gruzīnu žurnālists Tengizs Gogotišvili teica, ka vēlētos jebkādu kontaktu - viņš domāja pilnīgi visu - pārtraukšanu ar agresīvo Krieviju. Taču tā varēja domāt tikai tie, kas pa īstam izprata Krieviju un bija reāli saskārušies ar šīs valsts ekspansiju. Eiropas Savienība tolaik pat sankcijām vēl nebija gatava. Līdz tam bija jāgaida seši gadi, kad tika īstenota Krimas aneksija. 2014.gada martā Sevastopolē redzēju, kā brutāls, visdrīzāk bijušais padomju virsnieks, norādīja Latvijas vēstniecei Ukrainā Argitai Daudzei, ka viņas diplomātiskajai neaizskaramībai viņš "uz......ot".
Tieši tāpat Krievijas vadītāji bija iecerējuši rīkoties arī citos Ukrainas reģionos, taču tur tas neizdevās. Pret agresiju tika lietots spēks un kļuva redzams, ka tas ir vienīgais iedarbīgais līdzeklis, lai noturētos. Arī šodien (17.februārī) viss turpinās - tā saucamie separātisti apšaudes turpina, Krievija izvieto munīcijas un ieroču krājumus frontes tuvumā, un ik pa laikam kāds Eiropas Savienības pārstāvis ieminas, ka sankcijas vajadzētu atcelt.
Arī mums, kas dzīvojam relatīvā attālumā no kara skartajām zemēm, nav viegli izvairīties no šī posta. Iespējams, nevienam. Pat tiem, kas allaž uzsvēruši, ka uz viņiem tas neattiecas, par pārējiem nemaz nerunājot. Tas nozīmē, ka ne tikai čečeni, gruzīnu un ukraiņi bijuši karā, sava kara skarti esam arī mēs. Visi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
