Foto: AFP/Scanpix
Kijevas taksists neilgā brauciena laikā man izstāsta veselu stāstu. Esmu vienīgi ieminējies, ka tagad izveidojusies vēl pagājušajā gadā pilnīgi neprognozējama situācija un ar to bijis pietiekami, lai Vladimirs sāktu stāstīt par sevi un saviem bijušajiem biedriem Krievijā.

Nedaudz emocionāli, tomēr loģiski un racionāli. "Vēl pirms gada bija pilnīgi neiespējami iedomāties, ka iespējams tāds naids starp tā saucamajām brāļu tautām. Man ir daudz čomu Krievijā, ar kuriem savulaik ziemeļos dalījāmies pēdējā maizes riecienā. Bet, kas noticis tagad - esam kļuvuši par ienaidniekiem. Es aizsūtīju e-pastu savam draugam Koļam.

Ko jūs darāt, prasīju viņam. Kāpēc jūs nākat šurp, ielaužaties manā mājā, paņemat manu sievu!? Vai tu domā, ka es to pieļaušu? Vai esi aizmirsis, kā tevi ievainotu nesu? Tā arī uzrakstīju," skaidroja taksists. Savu armijas biedru, kaujā sašauto Koļu Afganistānas karā vairākus kilometrus vilcis pa zemi un tikai pateicoties tam viņš izdzīvojis. Uz šo e-pastu, tas palicis pēdējais, atbildi no Krievijas Vladimirs tā arī nav saņēmis.

Neatkarības laukumā Kijevas centrā, starp daudzajiem suvenīriem nopērkams arī tualetes papīrs. Uz tā Krievijas prezidenta Vladimira Putina portrets un rupjš uzraksts: "Putin, h...o". Oktobra nogalē tāds rullītis maksāja 17 grivnas jeb vienu eiro. Rupji, taču no sirds un cilvēki arī pirka. Varbūt tas saucams par kara laika humoru, kad izveidojas citas dabiskā pieļaujamā robežas. Turklāt, Ukrainā lielākā daļa cilvēku notikumus valsts austrumos tā arī sauc - par karu. Par Ukrainas un Krievijas karu, kura izraisīšanā ir vainojams tieši Putins. Tikai retais, visdrīzāk, nav pamanījis krievu militāristu iebrukumu Ukrainā. Vismaz man, beidzamajos pāris mēnešos pavadot šajā valstī četras nedēļas, nenācās satikt šādus cilvēkus.

Saulainais laiks silti ietekmējis kādu pārīti, kas tikko iznācis no Kijevas centrālā kara hospitāļa teritorijas. Kaujas forma ar īstu basketbolista augumu apveltītajam puisim labi piestāv, gluži tāpat kā laimīgā meitene, kas priecīga par tikšanos un drauga atlabšanu. Sejā redzama gara rēta, kas pāri visai galvai stiepjas līdz pat pakausim. Viņš labprāt piekrīt intervijai un stāsta mums par ukraiņu karavīru pašaizliedzību un gatavību turpināt karu pret iebrucējiem. Daudz kritikas saņem armijas un valsts vadība, kas līdz šim karu vadījusi ārkārtīgi nemākulīgi.

"Ja vien būs profesionāla kauju vadība un apgāde, ar Ukrainu nekas slikts nenotiks, mēs to nosargāsim," apgalvo aptuveni 30 gadus vecais ukraiņu karavīrs. XIX gadsimtā būvētajā hospitālī atgriežamies kādu citu vakaru. Gribam aprunāties ar ievainotajiem karavīriem. Viens no viņiem palicis bez vienas rokas un vienas kājas. Karot devies brīvprātīgi, pirms tam bijis aktīvs Maidana cīņu dalībnieks. Mazajā istabiņā satiekam arī viņa māti, kas pastāsta par kāda labvēļa palīdzību dēlam. Uzzinājis par dēla smago ievainojumu un grūtajiem sadzīves apstākļiem, šis turīgais cilvēks, kas kategoriski paudis vēlēšanos palikt anonīms plašākai sabiedrībai, uzdāvinājis viņam privātmāju.

Cita istabiņa. Arī tur viens ievainotais karavīrs. Viņa ievainojami daudz niecīgāki - trīs lodes trāpījušas augšstilbu. Taču tagad, pēc neveiksmīgas ārstēšanas nākas atgūt kāju kustību spējas. Esot paveicies, jo pēc ievainošanas no pretinieka izveidotā slēpņa viņu iznesuši biedri. Uz jautājumu, par ko karo Donbasā, viņš atbildēja: "Karojam par Ukrainu Donbasā. Tur vienkārši nevar būt Krievija, tas nekādā ziņā nebūtu normāli."

Nav viegli atbildēt, kāds ir šis karš. Par to domāju saulainā svētdienā Kijevas kara hospitāļa pagalmā. Man garām paiet kāda ģimene. Vecākiem nedaudz pāri četrdesmit, meitiņai, šķiet, pieci gadiņi. Skaidri nojaušams, ka savu ievainojumu, zaudējis kreiso kāju zem ceļa, meitenītes tēvs, visticamāk, guvis Ukrainas austrumos.

Vēlāk Ļvivā satikām kādu sievieti, kas kopā ar savu piecpadsmit gadus veco meitiņu aizbēgusi no Doņeckas. Viņas vīrs, profesionāls sevišķo uzdevumu vienības karavīrs karo pret krievu atbalstītajiem "separātistiem". Laika trūkuma dēļ varējām ar sievieti sarunāties tikai nepilnu stundu, taču tas neliedza viņai būt atklātai. Atgriešanās Doņeckā esot pilnīgi neiespējama tur valdošo attiecību dēļ. Vēl jo vairāk tagad pēc nokļūšanas Ļvivā, kur pārliecinājusies, ka cilvēku starpā var pastāvēt arī savādākas - humānas un civilizētas attiecības.

Doņeckā palikusi sievietes māte, kas vecuma dēļ nekur projām nedosies. Regulāri sazvanoties. Māte stāstījusi, ka viņu mājā vairs neredzot tās bijušos iedzīvotājus. Vieni svešinieki. Iespējams, tie ir cilvēki, kas patvaļīgi sagrābuši svešus dzīvokļus. "Esmu redzējusi, ka vīri karā ārkārtīgi mainās. Nemāku to zinātniski izskaidrot, bet viņi noteikti kļuvuši nervozāki. Man iepriekš nebija nācies redzēt savu vīru raudam, bet tagad tas noticis jau divas reizes. Abos gadījumos bija krituši viņa biedri. Es nemaz nezinu, vai mēs abi spēsim palikt kopā," skumji atzina bēgle no Doņeckas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!