Foto: LETA
Nav lāga, ja no visiem rezervistiem, ko bijis paredzēts iesaukt uz karavīra iemaņu atsvaidzināšanu, ierodas tikai trešā daļa no jau tā necilā skaita. Nav lāga, ja viens no šiem rezervistiem paziņo, ka nākošreiz uz šādām apmācībām neieradīšoties.

Iztiksim bez morāles, brīvā valstī visiem nav jādomā vienādi un jāsoļo vienā rindā. Un tomēr dīvaina izpratne par saviem pienākumiem. Neizprotama arī tik skaitliski apjomīga neierašanās. Iespējams, daļa no uzaicinātajiem atrodas ārzemēs, bet kādēļ gan viņi nevarētu atgriezties uz pāris nedēļām mājās, ja šobrīd tas dzimtenei nepieciešams. Iespējams tādēļ, ka viņi līdz šim nav pienācīgi uzrunāti, ka nav izskaidrotas pašreizējās ģeopolitiskās aktualitātes.

Bet varbūt ar viņiem noticis kas cits un pret Latvijā notiekošo viņiem ir īpaša un kategoriska neiesaistīšanās pozīcija. Tādas pamatā "riebums" un neuzticēšanās pret visu, pilnīga neizpratne par valsts un plašākā līmenī notiekošajiem procesiem, apātija un to pavadoša agresija. Lieki teikt, ka šāds stāvoklis ir vislabākā dāvana valstij, kas beidzamo gadu laikā pret mums izturējusies aizvien naidīgāk. Nevienu vairs nav nepieciešams fiziski ietekmēt, ja tas pats zaudējis ticību personiskajām spējām un gribu neatkarīgi veidot savu nākotni un arī sevi aizstāvēt.

Iepretim "nākošreiz vairs nepiedalīšos mācībās" viedoklim (labi, ka pateikts, mudina uz pārdomām) iespējams citēt desmitiem citu personu izteikumus. Starp tiem tādi: "Katru dienu braucu uz darbu garām 19.zemessardzes bataljonam un tad sapratu, tas bija loģiski – nācu un pieteicos. Nozīme bija arī Ukrainas notikumiem." Kāds cits: "Mēs, veterāni (zemessardzes), arī tagad jebkurā brīdī esam gatavi doties aizstāvēt Latviju, ja būs tāda nepieciešamība." Kāds cits profesionāls divos karos kauju pieredzi ieguvis karavīrs: "Es vēlos atminēties savu skolotāju Vili Skuju (bijušais zemessardzes sevišķo uzdevumu vienības komandieris). Viņš teica, ka nav tāda jēdziena – bijušais karavīrs un tas nozīmē, ka daudzi no mums, kas vairs nav īpaši jauni, nepieciešamības gadījumā atkal kļūs par karavīriem."

Drīzāk ar pozitīvu nekā negatīvu zīmi vērtējama nesenā "karstā" diskusija, ko izraisījusi kampaņa "Mēs darītu tāpat!" Var saprast Aizsardzības ministrijas (AM) aizkaitinājumu par šo saukli, kas pēc ministrijas valsts sekretāra Jāņa Garisona teiktā, nozīmējot Latvijas iedzīvotāju gatavību aizbēgt no valsts. Tomēr šī reakcija šķiet pārspīlēta, jo diezin vai valsts sekretārs nezina, ka nedaudz vairāk par 60 procentiem valsts iedzīvotāju ir gatavi aizstāvēt Latviju.

Nav pārliecības, ka aizsardzības resors ir kaut nedaudz papūlējies sabiedrību padziļināti un nopietni iepazīstināt ar drošības situāciju, informēt par iespējamo karadarbību. Nekā no tā. Uzdosim jautājumu – cik no Latvijas iedzīvotājiem, sāksim ar galvaspilsētas iedzīvotājiem, pateiktu, kur atrodas dzīves vietai tuvākā bumbu patvertne.

Saka Rīgas pensionāre: "Kā lai zinu! Padomju laikos bija patvertnes. Strādāju Paula Stradiņa slimnīcā, toreiz tur bija sagatavots pagrabs ar gultām, bija dažādi medikamenti." Talsu iedzīvotāja: "Kā lai es to zinu, bet kāda no tā jēga, tāpat nepaspēsi paglābties, ja kaut kas notiks."

Valsts sekretāra un citu augstākā ranga valsts ierēdņu (tajā skaitā prezidenta) norādes, ka viss ir atkarīgs no Latvijas iedzīvotāju gribas aizstāvēt savu valsti, protams, ir pilnīgi pareizas, taču pārlieku vispārīgas.

Tā teikt, nekā konkrēta – nedz par vienīgo iespējamo agresoru, nedz par iespējamo pretošanos (cilvēkiem jāzina, kā rīkoties atbilstošā situācijā), nedz pārdomāti uzaicinājumi sabiedrības lielākajai daļai jaut tagad iesaistīties aizsardzības spēju uzlabošanā.

Derīgi norādīt, ka ir pietiekams daudzums kādreiz padomju armijā dienējušo, kas labprāt dotos uz rezervistu apmācībām. Tomēr tas netiek izmantots un tā ir liecība, ka mums ir pieejamas rezerves un vajadzētu pacensties likt tās lietā. Ukrainas piemērs paradījis, ka vajadzīgi ir dažādi speciālisti. Kaut vai vīri, kas mācētu uzbūvēt gana drošu blindāžu. Nesmiesimies – tas nav pagājušais gadsimts – karā ir nepieciešamas dažādas aizsardzības būves. To redzēju Ukrainas austrumos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!